“Nu mēs zinām, kur pašlaik atrodas Jēzus — Viņš ir Debesu svētnīcas vissvētākajā vietā. Mēs arī it kā zinām, ko Viņš tur dara — Viņš piedalās “kāzās” un pirmsadventes “tiesā”. Ko tas nozīmē vienkāršā valodā? Ko tad tagad dara Jēzus?”
Edsons un Krouzīrs bija apsēdušies pie galda Edsona mājā Portgibsonā, kur kādu laiku dzīvoja arī Krouzīrs. Viņiem pievienojās arī trešais draugs — Dr. F. B. Hāns no Kenendeigvas, vietējās ārstu biedrības sekretārs. Viņu priekšā atradās Bībeles, viens vai divi Krūdena konkordances eksemplāri un, iespējams, daži milleriešu periodikas raksti.
Džozefa Tērnera raksts izdevumā “Advent Mirror” tika iespiests dažas nedēļas vēlāk, tāpēc par Elenas atklāsmēm viņi vairāk kā gadu nekā nezināja. Tā nu mūsu Portgibsonas trijotne meklēja atbildi vislabākajā vietā — savās Bībelēs.
Visi trīs palaikam satikās, lai pētītu Dieva Vārdu un lūgtu pēc jaunas gaismas, un izpratne par Debesu svētnīcu padziļinājās. Piemēram, viņi nonāca pie pārliecības, ka svētnīca ir tikpat reāla vieta kā “pilsēta ar stipriem pamatiem” (Ebr. 11:10), kurā tā atrodas, kā arī tikpat reāla kā “daudzie mājokļi”, kurus Kristus aizgāja sagatavot Tēva namā. (Jāņa 14:1–3)1
Draugi savos pētījumos par atslēgu izmantoja šādus tekstus no Ebr. 8 un 9: “Mums ir tāds Augstais Priesteris, kas nosēdies pa labo roku godības tronim Debesīs, svētnīcas un īstās telts kalpotājs; [Priesteri virs zemes] kalpo Debesu svētnīcas atveidam un ēnai; Pirmā svētnīca bija patiesās attēls; Debesu lietu attēliem jātiek šķīstītiem ar to pašu [ar dzīvnieku upuriem], bet Debesu lietām pašām ar labākiem upuriem nekā tie.”
No šīm un citām rakstvietām viņi saprata, ka Kristus krusta upuris un Viņa kā Augstā Priestera kalpošana Debesīs ir simboliski attēloti Vecās Derības ceremonijās. Viņi uzzināja, ka Dievs lika Mozum uzcelt saiešanas telti un sākt tajā kalpošanu, lai būtu uzskatāms piemērs, kā mācīt lielās patiesības par Jēzu Kristu. Viņi saprata, ka, ja viņi vēlas zināt, ko Augstais Priesteris Jēzus šodien dara Debesu svētnīcā, ir svarīgi saprast, ko senos laikos priesteri darīja Vecās Derības svētnīcā. Šeit bija neizmērojamu dārgumu atslēga!
Lasot 2. un 3. Mozus grāmatu, viņiem nebija ilgi jāpūlas, lai saprastu, ka uz zemes celtā svētnīca (tā saucamā saiešanas telts) bija pārnesama telts ar diviem nodalījumiem. To israēlieši lietoja, veicot ilgo ceļojumu tuksnesī no Ēģiptes uz Apsolīto zemi. Katru dienu, kad ļaudis nāca izsūdzēt savus grēkus, viņi upurēja dzīvniekus, un viņiem tika piedots. Tad priesteris vai nu tieši vai netieši* nelielu daļu no šī dzīvnieka asinīm pārnesa svētnīcas pirmajā telpā (svētajā vietā), slakot tās uz mazā, skaistā zelta altāra, kas tur atradās. To darot, viņš svētnīcā ienesa izsūdzētā grēka ierakstu, un, tā kā grēks ir šausmīgi nešķīsts, tad pat šī grēka ieraksts aptraipīja jeb “apgānīja” svētnīcu.
Reizi gadā Salīdzināšanas dienā augstais priesteris upura asinis ienesa svētnīcas otrajā telpā (“vissvētākajā vietā”) un slacīja tās uz svētās zelta lādes (“šķirsta”). Tajā glabājās desmit baušļi, kurus cilvēki grēkojot bija pārkāpuši.
Edsonam, Krouzīram un Hānam likās, ka Salīdzināšanas diena ir vissvarīgākais notikums. Salīdzināšanas diena arī Semjuelam Snovam Ekseteras nometnes sapulcē deva pierādījumu, ka 2300 dienas beidzas 1844. gada 22. oktobrī. Šī diena acīmredzami bija vissvinīgākais un nozīmīgākais notikums senajā ceremoniju gadā.
Taču, pirms noskaidrojam, ko šie vīri uzzināja par Salīdzināšanas dienu, nedaudz aplūkosim pašu jēdzienu “salīdzināšana”. * Šī interesantā vārda pamatā ir idioma “būt vienisprātis”. Viljams Tindāls, kas 16. gadsimtā par savas dzīvības cenu Bībeli pārtulkoja angļu valodā, vārdu “salīdzināšana” lietoja, lai apzīmētu draudzīgu attiecību atjaunošanos Dieva un grēcinieku starpā (salīgšanu), kā arī, lai apzīmētu līdzekļus, ar kuru palīdzību šīs labās attiecības tiek panāktas. No Tindāla Bībeles apmēram pēc gadsimta tas pārgāja uz karaļa Džeimsa Bībeles tulkojuma versiju, bet no turienes to savā leksikā pārņēma visi angliski runājošie Dieva Vārda pētnieki.
Grēcinieki ir “nesaskaņā ar Dievu”, jo tos no Viņa attālina grēki. (Jes. 59:2) Tā kā viņi paši nespēj sevi atjaunot, tad salīgšana (salīdzināšana) jāpanāk kādam citam. Lai apmierinātu šo vajadzību, Jēzus atdeva savu dzīvību, tāpēc vairums protestantu teologu Kristus nāvi mēdz saukt par salīdzināšanu. Taču adventisti, savā dedzībā cenzdamies uzzināt par Jēzu visu iespējamo, vārdā “salīdzināšana” atraduši daudz plašāku jēgu.2
Piemēram, Hīrāms Edsons kopā ar saviem draugiem ievēroja, ka zemes svētnīcas kalpošanā, tautai ik dienas upurējot un izsūdzot grēkus, tie tika piedoti, un viņu labā tika izdarīta salīdzināšana. (Sk. 3. Moz. 4:26,31,35) Un tomēr viņu grēki reizi gadā Salīdzināšanas dienā tika vēlreiz pārskatīti un nomazgāti.
Dievs prasīja, lai šajā svinīgajā Salīdzināšanas dienā (3. Moz. 16) augstais priesteris pats veiktu rituālus. To nedarīja neviens parasts priesteris.
Reizi gadā šajā dienā augstais priesteris iegāja vissvētākajā vietā, kur spoža, pārdabiska gaisma pār šķirstu simbolizēja Dieva klātbūtni. Raksti augstā priestera uzdevumu šajā sevišķajā dienā un šajā sevišķajā vietā izceļ šādiem vārdiem: lai “salīdzinātu svēto svētnīcu” un lai “salīdzinātu jūs [Dieva tautu], lai šķīstītu jūs, ka jūs esat šķīsti no visiem saviem grēkiem tā Kunga priekšā”. (3. Moz. 16:33,30; KJV)
Svētnīcas šķīstīšana un to ļaužu šķīstīšana, kuriem ir piedots, Vecās Derības laikos gāja roku rokā. Edsons kopā ar draugiem nolēma, ka 1844. gada 22. oktobrī iesāktajai Kristus kalpošanai Debesu svētnīcas vissvētākajā vietā vajadzētu būt ar šādu nozīmi: tiek šķīstīta Debesu svētnīca, un galīgi tiek šķīstīti Dieva svētie, kuriem grēki ir piedoti.
Ar konkordanču palīdzību Edsons, Krouzīrs un Hāns sameklēja vietas Bībelē (KJV), kur sastopami vārdi “salīdzināt” un “salīdzināšana”. Viņi atrada, ka tiem ir saistība ar tādiem vārdiem kā “šķīstīt”, “samierināt”, “nomazgāt”, “piedot”, “svētīt”, “svētot”, “taisnot”, “atpirkt” un “izdeldēt” 3 Sevišķu vērību viņi veltīja apsolījumam Ap. d. 3:19–21: pirms Dievs laiku beigās atkal uz zemi sūtīs Jēzu, grēki tiks pilnīgi “izdeldēti”.
Viņi nolēma, ka ikdienas salīdzināšana attēlo žēlastības pilno Kristus nāvi pie krusta un Viņa kalpošanu Debesu svētnīcas svētajā vietā, tā darot iespējamu grēku piedošanu katram grēciniekam. Bet gadskārtējā Salīdzināšanas diena, pēc viņu domām, ir bijis simbols Kristus kalpošanai Debesu svētnīcas vissvētākajā vietā, ar kuru tiek izdeldēti grēki katram ticīgajam, kas pēc grēku izsūdzēšanas ir palicis uzticīgs. Tā viņi nonāca pie triumfējoša secinājuma: kad visu laiku grēcinieki meklēja piedošanu, izsūdzētie grēki tika pierakstīti svētajā vietā, tā apgānot Debesu svētnīcu. Un, tieši tāpat kā “Debesu lietu attēliem jātop šķīstītiem” ar dzīvnieku upuriem, arī “Debesu lietām pašām” reiz jātiek šķīstītām (Ebr. 9:23). Svētnīcas šķīstīšana, kas tagad notiek, patiesi ir varens salīdzināšanas darbs. Ar to tiek atņemts un izdeldēts katrs grēks, kas Dieva ļaudis atdala no Dieva.
Krouzīram kā šī pulciņa labākajam rakstītājam tika uzticēts uzrakstīt pētījumu rezultātus. Enoks Džeikobss, kāds atsaucīgs adventistu preses izdevējs Sinsinati, piekrita par autoru līdzekļiem publicēt šo rakstu sava laikraksta “Day–Star” (“Dienas Zvaigzne”) speciālizdevumā. Tas izmaksāja apmēram 30 dolāru, un Edsons ar Hānu piekrita segt šos izdevumus, ja Krouzīrs uzņemas rakstīt. Viņu materiālais stāvoklis bija tik smags, ka grūti bija sagādāt pat pusi šīs summas. Lai palīdzētu, misis Edsona pārdeva dažas no sudraba darinātās kāzu rotaslietas. Viņi cerēja, ka izdevumus kompensēs pateicīgie lasītāji.
Tolaik Elena Hārmona kopā ar citiem adventistiem ceļoja pa Masačūsetsas štatu, un acīmredzot bija paredzēts apmeklēt arī citas Jaunanglijas daļas. Viņa bija priecīga, kad ieraudzīja laikraksta “Day–Star” 1846. gada 7. februāra speciālizdevumu. Tas pārsteidzoši saskanēja ar atklāsmēm, kuras viņa bija saņēmusi.
Elenas entuziasms ātri pieņēmās spēkā. Drīz pēc tam kādā atklāsmē Kungs viņai rādīja, ka “brālim Krouzīram bija patiesā gaisma par svētnīcas šķīstīšanu utt. un ka tā bija Viņa griba, lai brālis Krouzīrs šos uzskatus uzrakstītu laikraksta “Day–Star” 1846. gada 7. februāra speciālizdevumā”. Viņa to komentē: “Es jūtos Kunga pilnvarota ieteikt šo speciālizdevumu katram svētajam.” 4
Pēc vairākiem gadiem, kad par šo tēmu bija iegūts jau daudz vairāk izpratnes, Elena vēl joprojām, tāpat kā trīs vīri toreiz, runāja par “šo vareno salīdzināšanas darbu” un par “grēku izdeldēšanu”.5 Viņa šo jauno domu nosauca arī par vienu no Septītās dienas adventistu vēsts “orientieriem”.6 Pēc viņas vārdiem, ja to nesaprotam, tad “šajā laikā nav iespējams piedzīvot nopietnu ticību”.7 Šo domu Elena īpaši uzsvēra, būdama jau tuvu sava mūža noslēgumam: “Svētnīca ir mūsu ticības pamats.” 8
Svētnīca ir mūsu ticības pamats!
Septītās dienas adventisti pastāv tāpēc, lai tiem cilvēkiem pasaulē, kas tic Jēzum, nestu vēsti par to, ko Viņš dara tagad.
Pat Vecās Derības laikos, kad augstais priesteris šķīstīja svētnīcu, viņš šķīstīja arī tautu. Kungs ar Mozus starpniecību darīja zināmu savai tautai, ka viens no Salīdzināšanas dienas mērķiem bija, “lai jūs būtu šķīsti no saviem grēkiem tā Kunga priekšā”. “1844. gads,” Elena Vaita rakstīja 1889. gadā, “bija lielu notikumu laiks, kas mūsu pārsteigtajam skatienam atklāja Debesīs notiekošo svētnīcas šķīstīšanu un kam ir ciešs sakars ar Dieva ļaudīm virs zemes.” 9
Cik ļoti varens un cik ļoti tiešs tam ir sakars ar Dieva ļaudīm virs zemes, viņa liek noprast savas grāmatas “The Great Controversy” (“Lielā cīņa”) 485. lpp.: “Tā tiks līdz galam piepildīts Jaunās Derības apsolījums: “Es piedošu viņu noziegumus un vairs nepieminēšu viņu grēku.” “Tajās dienās un tajā laikā, saka tas Kungs, meklēs Israēla noziegumus, bet to vairs nebūs; un Jūdas grēkus, bet tie nebūs atrodami.”” (Jer. 31:34; 50:20; KJV)
Edsons un viņa draugi par Jēzu uzzināja ļoti daudz. Tomēr mums jāpaciešas līdz nākamajām nodaļām, lai rastu izskaidrojumu, kāds svarīgs sakars ir Kristus Augstā Priestera kalpošanai ar kāzām, tiesu, trešā eņģeļa vēsti, Dieva zīmogu, praviešu garu un it īpaši ar septīto dienu — sabatu.