“Kad es lūdzu pie ģimenes altāra, pār mani nāca Svētais Gars, un man likās, ka es paceļos arvien augstāk, tālu pāri tumšajai pasaulei. Es pagriezos, lai paskatītos uz adventes ļaudīm pasaulē, taču nevarēju tos atrast. Tad kāda balss man teica: “Paskaties vēlreiz, tikai nedaudz augstāk.””
Hīrāms Edsons nebija vienīgais, kuram pēc vilšanās Kristus deva jaunu gaismu. Pēc Krustā sišanas un augšāmcelšanās Jēzus parādījās ne tikai Kleopam un viņa biedram, kuri atradās ceļā, bet arī Marijai dārzā, vienpadsmit mācekļiem pie vakariņu galda, 500 ticīgajiem Galilejā, atklāsmē Pāvilam, kā arī daudziem citiem. Līdzīgi arī pēc 22. oktobra Viņš deva jaunu gaismu Edsonam labības laukā, Džozefam Tērneram (acīmredzot) Bībeles pētīšanas klusumā un pravietiskā atklāsmē Elenai Hārmonai.
Džozefs Tērners rediģēja kādu milleriešu periodikas izdevumu. 1844. gadā arī viņš redzēja, ka svētajiem jāgaida, kamēr Līgavainis atgriezīsies no laulību ceremonijas. Viņš kopā ar Apolonu Heilu, arī pazīstamu adventistu, savu gaismu publicēja laikrakstā “Advent Mirror” (“Adventes Spogulis”).
Elena Hārmona ir uzaugusi Gorhemā un Portlendā, Menas štatā. Viņas tēvs cepurnieks Roberts Hārmons un māte Jūnisa bija aktīvi metodistu draudzes locekļi. “Viņi varēja priecāties, visus savus astoņus bērnus redzot atgriezušos un sapulcējušos Kristus draudzē.” 1
Elenai vēl mācoties pamatskolā, notika smaga nelaime — viņa tika ievainota sejā, kad kāda vecāka meitene meta viņai ar akmeni. Tās sekas bija ievērojams asins zaudējums un ilgstoši elpošanas traucējumi. Tā kā tad vēl nebija modernās medicīnas, viņas veselības stāvoklis krasi pasliktinājās, un ilgus gadus katra visparastākā infekcija saasināja šo krīzi. Kad vairs nebija iespējams tikt galā ar uzdoto, viņa noskumusi atstāja skolu.
Kad Elenai bija divpadsmit gadu, ģimene dzirdēja Viljamu Milleru un pieņēma viņa vēsti. Kad viņš aicināja cilvēkus pieņemt Kristu, Elena izgāja uz priekšu, taču sāpīgā grēcīguma sajūta neļāva viņai justies glābtai. Nākamajā vasarā metodistu nometnē viņa ļoti dedzīgi lūdza, un tad viņas nasta izgaisa tik pēkšņi, ka viņa pat jutās vainīga! Tam sekoja patīkama apziņa, ka viņa tiek pieņemta. Drīz viņa kopā ar dažiem citiem tika kristīta Kasko līcī netālu no Portlendas.
Viņa vēlreiz centās iegūt izglītību vietējā meiteņu skolā, taču arī šoreiz bija spiesta atteikties no sava nodoma.
Millers atkal ieradās Portlendā. Elena redzēja, kā svētrunas vidū viņš mēdza apstāties, lai pārpildītajā sapulcē ierādītu vietu vecākiem cilvēkiem. Tas viņai ļoti patika. Ļoti dziļu iespaidu atstāja arī Millera nopietnās svētrunas no Bībeles. Taču drīz kāds sludinātājs, kas nebija adventists, ar savu elles uguns sludināšanu Dievu attēloja tik nežēlīgu, ka viss Elenas prieks par Kristus otro atnākšanu izgaisa, un viņu atkal pārņēma šaubas. Elena palika nomodā visu nakti, lūgdama Dieva žēlastību. Māte viņu aizsūtīja pie sludinātāja Stokmana.
Levijs Stokmans bija jauns metodistu sludinātājs, kurš, tāpat kā Hārmoni, bija pieņēmis adventes cerību. Viņš pastāstīja Elenai, ka Dievs nav vis tirāns, bet gan mīlošs Debesu Tēvs, kurš ilgojas, lai Viņa bērni nāktu pie Viņa vienkāršā uzticībā. “Ej droši, Elena,” viņš teica. “Dievs tevi mīl!” Viņš arī teica, ka Dievam noteikti ir kāds īpašs nodoms ar viņu, ja tik jaunam cilvēkam Viņš ir licis izjust tik dziļus ticības pārdzīvojumus. Sludinātājs Stokmans lūdza par Elenu, un viņa priecīga aizgāja.
Būdama pārliecināta, ka līdz Kristus otrajai atnākšanai atlicis tikai nedaudz laika, Elena ziedoja visus spēkus, lai mantotu dvēseles Dievam. Tā viņa mantoja lielāko daļu no tiem, ar kuriem kopā strādāja.
Visu savu ilgo mūžu viņa spilgti atcerējās pēdējās nedēļas pirms 22. oktobra. “Rūpīgi meklējot savās sirdīs, pazemīgi izsūdzot grēkus un daudz lūdzot, mēs tuvojāmies gaidītajam laikam. Katru rītu pirmais pienākums mums bija pārliecināties, vai mūsu dzīvē viss saskan ar Dievu (..). Mēs daudz lūdzām kopīgi un cits par citu (..). Prieks par pestīšanu mums bija vairāk vajadzīgs nekā ēšana un dzeršana.” 2
Kad 22. oktobrī Jēzus neatnāca, Elenas ģimene bija tikpat stipri vīlusies kā jebkura cita ģimene. No visiem astoņiem Hārmonu bērniem vecāku mājās vairs dzīvoja tikai četri jaunākie — 22 gadus vecā Sāra, 18 gadus vecais Roberts un 16 gadus vecā Elena ar savu dvīņumāsu Elizabeti. No tiem, kuri jau bija atstājuši vecāku mājas, divas precētas māsas dzīvoja Poulendā, Menas štatā, apmēram trīsdesmit jūdžu (48 km) attālumā.
Roberts un Elizabete drīz atteicās no visām cerībām uz Kristus otro atnākšanu. Tomēr Roberts pēc dažiem gadiem pie tām atkal atgriezās, un, šķiet, arī Elizabete ir mirusi, būdama kristiete.3 1844. gada novembrī un decembra sākumā Elena, Sāra un viņu vecāki, dienu no dienas cerēdami, taču jau ar pamazām izzūdošu ticību, gaidīja drīzu Kristus atnākšanu.
Šādā noskaņojumā nu jau septiņpadsmit gadus vecā Elena (viņas dzimšanas diena bija 26. novembrī) decembrī invalīdu ratiņos4 aizbrauca pie savas draudzenes misis Heinsas. Kādu rītu lūgšanās viņām pievienojās vēl kāda neliela ticības māsu grupiņa — lūgšanās pēc gaismas vilšanās dēļ un pēc žēlastības saviem mīļajiem, kuru ticība bija vājināta.
Kad viņas nometās ceļos, Svētais Gars tuvojās, radīdams brīnišķīgu pārliecības sajūtu. Šajā brīdī Elena saņēma savu pirmo atklāsmi.
No apmēram 2000 atklāsmēm, kuras viņa savā mūžā saņēma, šī bija pirmā. Tajā Elena pārlūkoja pasauli, veltīgi meklēdama adventes ļaudis, līdz kāds eņģelis tai teica: “Paskaties vēlreiz, tikai nedaudz augstāk.” Tad augstu virs zemes viņa ieraudzīja ceļu, pa kuru ticīgie devās uz Svēto Pilsētu. Tomēr šie ļaudis, ceļš un pilsēta bija tikai palīglīdzekļi atklāsmes vēsts nodošanai. Elenas uzmanība tika pievērsta “spožai gaismai, kas atspīdēja aiz viņiem ceļa sākumā un par kuru eņģelis teica, ka tā esot pusnakts sauciens”.
Tā bija atbilde uz viņu lūgšanām! Debesis teica, ka pusnakts sauciens (sludināšana, ka Līgavainis nāks 22. oktobrī) bija gaisma, patiesa gaisma. Vilšanās iemesls netika izskaidrots, taču ar to tika atjaunota pārliecība!
Gaisma atspīdēja “ceļa sākumā”. Tā bija jauna doma. Adventisti cerēja, ka pusnakts sauciens iezīmēs ceļa nobeigumu. Acīmredzot Dievs vēlējās, lai Viņa sekotāji noietu jaunu piedzīvojumu un kalpošanas ceļu.
Gaisma “atspīdēja visa ceļa garumā un apgaismoja viņu kājas, lai tie nekluptu”. Taču tas nebija viņu vienīgais gaismas avots. Jēzus atradās tieši viņu priekšgalā, vadīdams tos uz pilsētu un iedrošinādams ar gaismu no “savas godības pilnās labās rokas”.
Diemžēl Elena redzēja arī dažus adventistus, kuri “pārsteidzīgi atteicās no gaismas, kas spīdēja aiz viņiem, un teica, ka tas nav bijis Dievs, kas viņus līdz šim vadījis”. Gaisma izdzisa tiem, kas teica, ka 2300 dienām nav nekādas nozīmes un ka 22. oktobris bija kļūda. Šo ļaužu kājas atradās pilnīgā tumsā, “viņi klupa, zaudēja skatienam Jēzu un mērķi un nokrita no ceļa lejā, tumšajā, ļaunajā pasaulē” 5
Pirms vīzija beidzās, Elenai bija vēl kāds pārsteigums, ko pateikt citiem. Sludinātājs Stokmans, tāpat kā sludinātājs Čārlzs Fičs, nomira neilgi pirms 22. oktobra. Īsi pirms vīzijas beigām viņai tika parādīts, ka Kristus otrās atnākšanas brīdī viņi abi tiks uzņemti Debesīs. Arī šī bija laba vēsts, un tā sniedza vēl vienu pierādījumu, ka ar adventes kustību ir Dievs.
Nedēļu pēc šīs jaukās atklāsmes Elena saņēma citu, kurā Dievs viņu tieši aicināja kalpot par pravieti. Viņš brīdināja, ka tas būs saistīts ar lielu uzupurēšanos, kā arī apsolīja savu svētību pārpilnību.
Elena šausmās sarāvās. Viņa bija tik slima, ka tikko spēja iziet no istabas un runāja gandrīz tikai čukstus. Viņa bija gatava atdot visu, lai glābtu pazudušos, taču baidījās no opozīcijas un pārpratumiem. Kāda no adventistu sapulcēm tika paredzēta viņas mājā. Nevēlēdamās nevienu satikt, Elena kamanās aizbrauca pie kaimiņiem.
Taču pēc neilga laika viņa padevās Dievam. Kādā lūgšanu sapulcē Elenu apspīdēja redzama gaisma. Viņa liecināja Portlendas adventistiem, un sapulces beigās bija dzirdamas ap sešdesmit grēksūdzes. Tajās cilvēki atzinās, ka bija atteikušies no savas ticības “pusnakts saucienam”, bet tagad no jauna ir pārliecināti, ka tas ir nācis no Dieva. Drīz pēc tam, apmeklējot savu māsu Mariju, viņa par savām atklāsmēm liecināja kādam adventistu pulciņam Makgaiershilā, Poulendas tuvumā. Viņa uzsāka čukstus, taču Dievs gandrīz divas stundas deva viņai spēcīgu balsi. Kad Elena bija beigusi, un ļaudis pēc sapulces uzdeva jautājumus, viņa atkal spēja tikai čukstēt.6
Kaut arī Elena vēl joprojām bija tik slima, ka nespēja lasīt, Jaunanglijas ziemas vidū viņa devās apciemot citus adventistus, kas dzīvoja austrumos, gar Menas līča piekrasti. Ekseterā, Menas štatā, kādas nelielas sanāksmes laikā viņa saņēma sevišķas nozīmes atklāsmi.
“Es redzēju troni,” viņa pēc vīzijas stāstīja cilvēkiem, “un uz tā sēdēja Tēvs un Dēls.” Līdz šim viņa zināja, ka 22. oktobris bija svarīga diena, taču nezināja, kāpēc. Tagad viņai tika parādīta Debesu svētnīcas iekšiene. Viņai skatoties, “Tēvs piecēlās no troņa, ugunīgos ratos iebrauca vissvētākajā vietā aiz priekškara un apsēdās”.
Arī Jēzus aizgāja no troņa. To darīdams, Viņš pacēla roku un teica saviem sekotājiem, kuri bija parādīti kā Viņa pielūdzēji šajā telpā: “Gaidiet šeit; Es aizeju pie Tēva, lai saņemtu valstību; turiet neaptraipītas savas drēbes, un pēc neilga laika Es atgriezīšos no kāzām un ņemšu jūs pie sevis.”
Aizgrābta viņa noraudzījās, kā “mākoņu rati, kuru riteņi bija kā liesmojoša uguns, eņģeļu pavadībā sekoja Jēzum. Tad Viņš iekāpa ratos un tika aizvests uz vissvētāko vietu, kur sēdēja Tēvs”.
“Tur,” teica Elena, “es redzēju Jēzu, vareno Augsto Priesteri, stāvam Tēva priekšā.” 7
Elena saprata, ka 22. oktobrī Līgavainis iegāja kāzās un ka Viņš atgriezīsies savas otrās atnākšanas laikā. Taču Dan. 7:9–14 piepildījumu viņa redzēja daudz skaidrāk nekā Edsons vai Tērners. Pēc tam, kad Daniēla grāmatas 7. nodaļas četri “zvēri”, desmit “ragi” un briesmīgais “mazais rags” bija nogājuši savu šausmīgo ceļu un vēsture turpat jau beidzās, Daniēls redzēja, kā parādījās vareni troņi un Cienījamais Sirmgalvis ieņēma savu vietu. “Iesākās tiesa, un grāmatas tika atvērtas.” (KJV) Tad “debess padebešos nāca kāds kā Cilvēka Dēls savā izskatā” pie Cienījamā Sirmgalvja, lai saņemtu varu un valdīšanu.