Brāli O! Atklāsmē es redzēju jaunatnei draudošās briesmas. Man rādīja tavu gadījumu. Es redzēju, ka tu ar savu dzīvi neesi darījis godu savai ticības apliecībai. Tu būtu varējis darīt labu, un tava priekšzīme varēja būt par svētību citiem jauniešiem, ar kuriem tu saejies. Bet, ak vai, savas dvēseles dziļumos tu vēl neesi atgriezies pie Dieva. Ja tu savā dzīvē tiešām būtu bijis kristietis, tad tava dievbijība būtu ietekmējusi tavus radus un draugus sekot tavās pēdās. Mans brāli, tava sirds nav pareizās attiecībās ar Dievu; tavas domas nav cēlas; tu ļauj tām plūst nepareizā gultnē. Morāliskā ziņā tu netiecies pēc pilnīgas skaidrības un cēluma. Tu esi nodevies ieradumiem, kas kaitē tavai fiziskajai veselībai un ir nāve garīgumam. Reliģiskās lietās tu nevari gūt panākumus, kamēr nebūsi atgriezies. (289)
Kad tu sapratīsi, kādu pārveidojošu iespaidu uz sirdi atstāj Dieva spēks, tad tas būs redzams arī tavā dzīvē. Tu neesi dzīvojis dievbijīgu dzīvi, bet tagad tev vēl nav par vēlu meklēt Dievu, no visas sirds izsaucoties: “Kas man jādara, lai tiktu izglābts?” Tu nekad nebūsi patiess kristietis, ja pilnīgi neatgriezīsies. Tu izpriecas esi meklējis vairāk nekā Dievu. Tu esi dzinies pēc izpriecām, bet vai ar to tu sev esi mantojis patiesu laimi? Tu esi centies būt patīkams jaunām, nepiedzīvojušām meitenēm. Tavas domas ir tik ļoti saistījušās ap viņām, ka tu tās nespēj pievērst Dievam un Debesīm. “Šķīstiet rokas, jūs grēcinieki, un dariet sirdis šķīstas, jūs divprātīgie.” (Jēk.4:8) Šī pamācība attiecas uz tevi. Tev jāiepazīstas ar Dieva darbiem, ar Viņa ceļiem un Viņa gribu. Tev nepieciešama šķīsta un neaptraipīta reliģija; tev jākopj dievbijīgas jūtas. Mitējies darīt ļaunu, mācies darīt labu. Dieva svētība nevar dusēt pār tevi, ja tu nekļūsti līdzīgāks Kristum.
Man ļoti sāpīgi redzēt dievbijības trūkumu jauniešos. Sātans savaldzina domas un ievada tās samaitātā gultnē. Daudzi jaunieši piekrāpj paši sevi. Viņi domā, ka ir kristieši, bet tie vēl nekad nav bijuši atgriezti. Kamēr viņos netiks padarīts šis darbs, tie nekad neizpratīs dievbijības noslēpumu. Bezdievīgajiem nav miera. Dievs prasa patiesu un godīgu sirdi. Viņš redz un žēlo tevi un visus jauniešus, kas dedzīgi nododas bērnišķiem niekiem un nevērīgi izturas un izšķiež dārgo un īso laiku. Kristus par tevi ir samaksājis dārgu maksu, un Viņš tev piedāvā žēlastību un godību, ja tikai tu to gribētu pieņemt; bet tu novērsies no dārgā mūžīgās dzīvības apsolījuma, lai nodotos mazvērtīgajiem un cilvēku neapmierinošajiem zemes priekiem.
Visas tavas pūles šajā virzienā nedos nekādu labumu, bet atnesīs tikai lielu zaudējumu. Grēka alga ir nāve. Un tevi gaida dzīvība un Debesis, bet šķiet, (290) ka tu neizproti to vērtību. Tu domās neesi kavējies pie brīnišķajām Debesu lietām. Ja tiek atmesta nenovērtējamā Kristus mīlestība, ja Debesis, godība un mūžīgā dzīvība tiek uzskatītas kā mazsvarīgas lietas, ar ko tad lai attaisnojam šādu rīcību un kas dzīvē vēl cits var būt valdzinošs? Vai lai prātu saista muļķīgas rotaļas un uzbudinošas izpriecas, kas šķir no Dieva un neļauj sirdij izjust vajadzību pēc Viņa?
Ak, es ļoti lūdzu tevi, kas tik maz interesējies par svētām lietām, rūpīgi pārbaudi pats savu sirdi. Ar ko tu Dieva priekšā aizbildināsi savu pasaulīgo un nesvēto dzīvi? Tajā briesmīgajā dienā tu ne ar ko nevarēsi attaisnoties, tu nespēsi izteikt ne vārda. Tad, kad tu meklē izpriecas, padomā, ak padomā, ka visām šīm lietām būs gals. Ja tev būtu pareizs priekšstats par dzīvību, bezgalīgu dzīvi kopā ar Dievu, cik ātri tad tu atstātu izpriecas un grēku. Cik ātri tad tu pārmainītu savas domas, savu rīcību un savus biedrus, un visu savu mīlestību atdotu Dievam un Debesu lietām. Ar kādu apņēmību un lielu nepatiku tu atteiktos pakļauties kārdināšanām, kuras tagad tevi ir pievīlušas un sagūstījušas. Cik čakli tad tu dzītos pēc svētlaimīgas dzīves, cik dedzīgi un neatlaidīgi lūgtu Dievu, lai pār tevi paliktu Viņa žēlastība, lai Viņa spēks tevi atbalstītu un palīdzētu pretoties velnam. Cik čakli tad tu censtos izlietot katru reliģisku priekšrocību uzzināt Dieva gribu un Viņa ceļus. Cik norūpējies tad tu pārdomātu Dieva likumus un salīdzinātu savu dzīvi ar to prasībām. Cik ļoti tu baidītos grēkot kā vārdos, tā darbos, un cik nopietni censtos pieaugt žēlastībā un svētumā. Tavu sarunu temats tad nebūtu nenozīmīgi sīkumi, bet gan Debesis. Tad tavam skatam atvērtos mūžīgas, godības apmirdzētas lietas, un tu pastāvīgi censtos garīgi arvien vairāk pieaugt. Bet tavu uzmanību saista zemes lietas, un Dievs ir aizmirsts. Es tevi sirsnīgi lūdzu, griezies uz pretējo pusi un meklē Kungu, kamēr tu Viņu atrodi; (291) piesauc Viņu, kamēr Tas tuvu.