(216) Mīļie brāļi no N.: Jūs neatrodaties gaismā, neesat tādi, kādus Dievs jūs vēlētos redzēt. Man norādīja uz dvēseļu pļauju N. pagājušajā pavasarī, un es redzēju, ka jūs nebijāt sagatavoti šim darbam. Jūs negribējāt un necerējāt, ka tāds darbs var tikt padarīts jūsu vidū. Bet šo darbu paveica, neskatoties uz jūsu neticību un daudzu atsacīšanos vai atturēšanos.
Kad jūs saņēmāt tādus pierādījumus, ka Dievs gaida, lai parādītos laipns Saviem ļaudīm, ka žēlastības balss aicina grēciniekus un atkritējus pie Kristus krusta, kāpēc tad jūs neapvienojāties ar tiem, kas bija uzņēmušies šī darba nastas? Kāpēc jūs nenācāt Kungam palīgā? Daži no jums likās esam paralizēti, apstulboti un pārsteigti, un jūs bijāt nesagatavoti pilnībā iekļauties šajā darbā. Daudzi šim darbam piekrita, bet viņu sirdis ar to nebija. Tas bija liels pierādījums par draudzes remdeno stāvokli.
Jūsu pasaulīgums jums neļauj plaši atvērt jūsu cieto siržu durvis, kad pie tām klauvē Jēzus, gribēdams ieiet. Godības Kungs, kas jūs atpircis ar Savām asinīm, gaidīja pie jūsu durvīm, lai Viņu ielaistu; bet jūs Viņam plaši neatvērāt un nelūdzāt Viņu ienākt. Daži mazliet pavēra un ļāva, lai pie tiem ieplūst nedaudz gaismas no Viņa klātbūtnes, bet Debesu viesi tur laipni neielūdza. Jēzum tur nebija vietas. Telpa, kuru vajadzēja taupīt Viņam, bija aizņemta ar citām lietām. Jēzus jūs ļoti lūdza: “Ja kas Manu balsi dzird un durvis atver, pie tā Es ieiešu un vakarēdienu turēšu ar viņu un viņš ar Mani.” (Atkl.3:20) Jūsu darbs bija atvērt durvis. Kādu laiku jūs izjutāt vēlēšanos uzklausīt un atvērt, (217) bet pat šī nespēcīgā vēlēšanās izdzisa, un jūs necentāties sadraudzēties ar Debesu Viesi, lai gan jums šī priekštiesība bija dota. Daži tomēr durvis atvēra un sirsnīgi apsveica savu Pestītāju.
Jēzus ar varu durvis neatvērs. Jums pašiem tās jāatver un sirsnīgi Viņš jāuzņem, jārāda, ka ilgojaties pēc Viņa klātbūtnes. Ja visi būtu darījuši pilnīgu darbu, aizslaukot pasaules gružus un sagatavojot vietu Jēzum, tad Viņš būtu ienācis un palicis pie jums un caur jums padarījis lielu darbu citu cilvēku glābšanas labā. Bet, kaut arī jūs darbam bijāt nesagatavoti, tas tomēr jūsu vidū iesākās ar varenu spēku. Atkritēji tika atgūti, grēcinieki atgriezti, un par to dzirdēja ap jums esošajā apgabalā. Draudze tika sakustināta. Ja tā būtu nākusi Kungam palīgā un pilnībā pavērusi ceļu tālākam darbam, tad N un NN, un visā apkārtnē būtu padarīts tāds darbs, kādu jūs nekad neesat redzējuši. Tomēr draudzes locekļi nepamodās un šai lietā tie bija stipri vienaldzīgi. Daži, kas vienmēr bija meklējuši tikai savu labumu, nevarēja pielaist domu, ka šai gadījumā vajadzētu aizmirst personīgās intereses, kaut arī apdraudēta būtu citu cilvēku glābšana.
Kungs mums ir uzlicis nastu. Mēs uz laiku bijām gatavi atdot jums visu, kas mums bija, ja tikai jūs būtu nākuši mums līdzi palīgā Kungam. Bet šajā ziņā tika pielaista noteikta kļūda. Dieva spēka atklāsmei jūsu vidū atbildēja ar lielu nepateicību. Ja jūs būtu pieņēmuši Dieva žēlastības dāvanu un Viņa laipnību tā, kā jums to vajadzēja darīt, ar pateicīgām sirdīm, un būtu apvienojuši savas intereses ar Dieva Gara darbu, tad jūsu stāvoklis nebūtu tāds, kāds tas ir tagad. Bet kopš tā laika, kad šis krāšņais darbs tika darīts jūsu vidū, jūs esat tikai slīdējuši uz leju un garīgi kļuvuši vēl vājāki.
(218) Līdzību par pazudušo avi jūs vēl neizprotat. Jūs neesat mācījušies to, ko dievišķais Skolotājs gribēja jums mācīt. Jūs esat bijuši truli, neattapīgi skolnieki. Lasiet līdzību Lūkas 15. nodaļā: “Ja kādam cilvēkam jūsu starpā ir simts avis un tam viena no tām pazūd, vai tas neatstāj deviņdesmit deviņas tuksnesī un nenoiet pēc pazudušās, tiekams to atrod? Un to atradis, viņš līksmodamies to ceļ uz saviem pleciem. Un mājās pārnācis, viņš sasauc savus draugus un kaimiņus, uz tiem sacīdams: priecājieties ar mani, es savu avi esmu atradis, kas bija pazudusi.” (Lūk.15:4-6)
Šo līdzību var attiecināt uz vairākiem, kas bija atkrituši, kas atradās tumsā un kas bija noklīduši no ganāmpulka. Bet sevišķi spilgts šai ziņā bija brāļa A gadījums. Nebija pieliktas visas pūles, ko gudrībā vajadzēja darīt, lai aizkavētu viņa noklīšanu no ganāmpulka; un, kad viņš bija aizgājis un nomaldījies, tad visiem spēkiem nepūlējās viņu atvest atpakaļ. Par viņu gan daudz pļāpāja, bet maz bija to, kas patiesi skuma. Visi šie apstākļi viņu atturēja no ganāmpulka un viņa sirdi vairāk un vairāk atsvešināja no brāļiem, darot tam izglābšanos vēl grūtāku. Cik stipri šī rīcība atšķīrās no līdzībā attēlotā avju gana izturēšanās, meklējot pazudušo avi! Visas deviņdesmit deviņas atstāja tuksnesī, lai, pakļautas briesmām, tās pašas par sevi rūpētos; jo vientuļā avs, kas bija atšķīrusies no ganāmpulka, atradās lielākās briesmās, un, lai to glābtu, viņš atstāja deviņdesmit deviņas.
Daži draudzes locekļi nemaz sevišķi neilgojas, lai brālis A atgrieztos. Viņu rūpes nebija tik lielas, lai tie atteiktos no sava lepnuma un vienīgā un sevišķā kārtā censtos viņam palīdzēt nostāties gaismā. Savā lepnumā tie stāvēja nomaļus un sacīja: “Mēs viņam pakaļ neskriesim, lai viņš pats nāk pie mums.” Redzot savu brāļu jūtas pret viņu, atpakaļ nākšana tam nebija iespējama. Ja tie būtu ņēmuši vērā Kristus sniegto mācību, tad tie labprāt atstātu savu lepnumu un cienīgumu un meklētu klīstošās avis. Viņi raudātu par tām, (219) lūgtu un ļoti sirsnīgi aicinātu būt uzticīgām Dievam un patiesībai, paliekot draudzē. Tomēr daudzu jūtas var izteikt ar vārdiem: “Ja viņš grib, lai viņš iet.”
Kad Kungs sūtīja Savus kalpus, lai tie pie šīm klīstošām avīm darītu to darbu, ko jums vajadzēja veikt, un pat tad, kad jūs saņēmāt pierādījumus, ka Kungs ir tas, Kas sniedz žēlastības vēsti šīm maldošajām avīm, jūs tomēr nebijāt gatavi atteikties no savām domām. Jūs nedomājāt, ka jāatstāj deviņdesmit deviņas un jāmeklē maldošā, līdz tā ir atrasta, un tā jūs arī nerīkojāties. Un kad avs tika atrasta un ar līksmību atnesta atpakaļ, vai jūs priecājāties? Mēs centāmies jūs atmodināt. Mēs centāmies jūs sasaukt kopā, kā avju gans aicināja savus kaimiņus un draugus, lai jūs priecātos līdz ar mums; bet likās, ka jūs nevēlējāties to darīt. Jūs domājāt, ka šī avs ir izdarījusi lielu noziegumu, atstādama ganāmpulku, un, kaut gan jums vajadzēja līksmoties par tās atgriešanos, jūs visu laiku uz to skatījāties ar neuzticību, jūs pūlējāties likt tai saprast, ka viņai stipri jānožēlo ganāmpulka atstāšana un ka, atpakaļ nākot, tai pilnībā jāsaskaņojas ar jūsu domām. Un kopš šīs avs atgriešanās, jūs uz to visu laiku skatījāties ar neuzticību. Jūs modri raudzījāties, vai tikai viss ir kārtībā. Daži bija atklāti neapmierināti; viņi pret notikušo izjuta nepatiku.
Jūs sevi nepazīstat. Dažus pārvalda savtīgums, kas liek tiem sašaurināt savu iespaidu un pūles. Debesīs ir vairāk līksmības par vienu grēcinieku, kas nožēlo savus grēkus un atgriežas nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kuriem atgriešanās nav vajadzīga. Ja draudze būtu bijusi sagatavota pareizi novērtēt darbu, kuru Kungs viņu vidū darīja, tad kopš šīs dvēseļu ievākšanas tā būtu kļuvusi stiprāka, arvien stiprāka. Bet kad visiem vajadzēja pilnīgi nodoties darbam un ar sevišķu interesi darīt visu viņu spēkos esošo, lai turpinātu darbu, kad mēs to pārtraucām, tad daudzi rīkojās tā, it kā šis darbs sevišķā kārtā uz viņiem neattiektos, it kā viņi būtu tikai skatītāji, gatavi neuzticēties, (220) šaubīties un atrast kļūdas, kad vien tam rastos kāda izdevība.
Man rādīja brāļa B. gadījumu. Viņš ir nelaimīgs. Viņš nav apmierināts ar saviem brāļiem. Kādu laiku atpakaļ viņa prātu nodarbināja doma, ka uz viņu gulstas pienākums pasludināt šo vēsti. Viņam ir spējas, un, cik tālu runājam par patiesības zināšanām, tad viņš šo darbu var darīt; tomēr viņam nav nepieciešamās kultūras. Viņš nav mācījies sevi savaldīt. Darbs ar cilvēkiem prasa lielu gudrību, un tam viņš nav sagatavots. Viņš izprot teoriju, bet sevi nav radinājis būt iecietīgam un pacietīgam, uzmanīgam, laipnam un patiesi pieklājīgam. Ja kaut kas nesaskan ar viņa prātu, tad viņš neapstājas, lai pārdomātu, vai būtu gudri to tūlīt ievērot vai arī vajadzētu nogaidīt, līdz attiecīgais jautājums ir pilnīgi aplūkots. Viņš tad uzreiz nostājas kaujas gatavībā. Viņš ir skarbs, bargs, vainas uzrādošs, un, ja kas nesaskan ar viņa prātu, tad viņš tūlīt izraisa nemieru.
Viņš vairāk ir noskaņots uz karu nekā uz mieru un saskaņu. Viņam nav gudrības visiem pasniegt barību īstā laikā. “Pret dažiem esiet līdzcietīgi, darīdami starpību; un citus izglābiet ar bijāšanu, tos no uguns izraudami, ienīdēdami arī no miesas aptraipītās drēbes.” (Jūdas 22,23) Brālis B pavisam vāji izprot nepieciešamību ievērot šādu starpību. Viņa ieradumi ir rupji un pret dvēselēm viņš izturas neapdomīgi un netaktiski. Šīs īpašības neļauj viņam kļūt par gudru un uzmanīgu ganu. Gana raksturā jāsavienojas cēlai augstsirdībai, drosmei, stingrībai, mīlestībai un maigumam.
Brālim B. jābaidās, ka viņš vairāk nojauks, nekā spēs uzcelt. Visus savus spēkus viņš nav pakļāvis Dieva prātam. Viņš nav pārveidots caur sava prāta atjaunošanu. Viņš ir pašapmierināts un pilnībā nebalstās uz Dieva žēlastību; viņa darbi netiek darīti Dievā. (221) Būt ganam nozīmē ieņemt ļoti svarīgu un atbildīgu stāvokli; ganīt un paēdināt Dieva ganāmpulku ir ļoti svēts un augsts darbs. Brāli B, Kunga acīs tu neesi derīgs ganāmpulka uzraudzīšanas darbam. Ja tu savos piedzīvojumos būtu iemācījies pašsavaldīšanos un būtu izpratis, ka domām jākļūst cēlākām un sirdij šķīstai, ka visas spējas jānodod Dieva gribas vadībā, meklējot pazemību un lēnprātību, tad tagad tu varētu darīt labu un atstāt iespaidu, kas iedarbotos paceļoši un glābjoši.