(200) Lai pilnīgi izprastu pestīšanas vērtību, tad katrā ziņā jāzina, ko tā ir maksājusi. Kristus ciešanu ierobežotas izpratnes dēļ daudzi lielo atpestīšanas plānu novērtē zemu. Krāšņo cilvēka atpestīšanas plānu radīja Dieva Tēva bezgalīgā mīlestība. Šis dievišķais plāns ir visbrīnišķīgākā Dieva mīlestības izpausme uz kritušo cilvēci. Šāda mīlestība, kas izpaužas mīļotā Dēla atdošanā, pārsteidz pat svētos eņģeļus. “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Savu vienpiedzimušo Dēlu devis, lai visi tie, kas tic uz Viņu, nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvošanu.” Pestītājs bija Sava Tēva godības atspīdums un Viņa personas skaidrs attēls. Viņš bija dievišķi cēls, majestātisks, pilnīgs un varens, Viņš līdzinājās Dievam. “Tēvam ir paticis, ka Viņā mājotu visa pilnība.” “Kas Dieva ģīmī būdams, neturēja par laupījumu Dievam līdzīgs būt, bet Pats sevi ir iztukšojis un kalpa ģīmi pieņēmis un tā kā cits cilvēks tapis. Un cilvēka kārtā atrasts, Pats Sevi pazemojis, paklausīgs palicis līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei.” (Fil.2:6-8)
Kristus apņēmās mirt grēcinieka vietā, lai cilvēks turpmāk, (201) paklausot Viņam, varētu izbēgt Dieva likuma sodam. Viņa nāve likumu neiznīcināja; nesamazināja tā svētās prasības un nepadarīja to aizskaramāku un mazāk cienījamu. Kristus nāve pasludināja Viņa Tēva likuma taisnīgumu, sodot pārkāpēju, jo Viņš Pats apņēmās ciest likumā paredzēto sodu, lai glābtu kritušo cilvēku no likuma lāsta. Dieva mīļotā Dēla nāve pie krusta pierāda Dieva likuma nemainīgumu. Viņa nāve likumu paaugstina un pagodina, kā arī cilvēkam dod liecību par likuma nemainīgo raksturu. No Viņa Paša dievišķajām lūpām dzirdami vārdi: “Nedomājiet, ka Es esmu nācis atmest bauslību un praviešus. Es neesmu nācis atmest, bet piepildīt.” Kristus nāve attaisno likuma prasības.
Kristū apvienojās cilvēcība un dievība. Viņa uzdevums bija samierināt Dievu ar cilvēku; savienot ierobežoto ar Bezgalīgo. Šis bija vienīgais ceļš, kā kritusī cilvēce varēja tikt paaugstināta caur Kristus asins nopelnu, un kļūt par dievišķās dabas dalībnieci. Cilvēka dabas pieņemšana Kristu darīja spējīgu saprast cilvēka bēdas un pārbaudījumus un visas dažādās kārdināšanas, kas to apstāj. Eņģeļi, kuri nepazina grēku, nespēja just līdzi cilvēkam viņa īpatnējās grūtībās. Kristus pazemojās, pieņēma cilvēka dabu un visās lietās tika kārdināts tā kā mēs, lai varētu palīdzēt visiem, kas tiek kārdināti.
Kā cilvēks Viņš izjuta vajadzību saņemt spēku no Tēva. Viņam bija īpašas lūgšanas vietas. Ar Savu Tēvu Viņš mīlēja satikties kalnu vientulībā. Šādā veidā Viņa svētā cilvēcīgā dvēsele tika stiprināta dienas pienākumiem un pārbaudījumiem. Viņš ir mūsu priekšzīme visās lietās. Viņš ir mūsu brālis mūsu nespēkā, bet Viņam nebija mums līdzīgu tieksmju un kaislību. (202) Viņa bezgrēcīgās būtnes daba novērsās no ļauna. Grēcīgajā pasaulē Viņa dvēsele cīnījās un ļoti mocījās. Cilvēcības dēļ lūgšanas Tam bija nepieciešamība un priekštiesība. Kristum bija vajadzīgs viss stiprais, dievišķais atbalsts un iepriecinājums, ko Tēvs labprāt sniedza Viņam — Tam, kurš cilvēku labā atstāja Debesu līksmību un izvēlējās mājvietu aukstajā un nepateicīgajā pasaulē. Satiksmē ar Tēvu Viņš atrada mieru un prieku. Šeit Viņš varēja atvieglot sirdi, izstāstīt visas bēdas, kas Viņu tik smagi nospieda. Viņš bija bēdu Vīrs, Kas pazina cilvēces postu.
Dienā Viņš dedzīgi pūlējās darīt citiem labu, glābt cilvēkus no iznīcības. Viņš dziedināja slimos, mierināja noskumušos un sniedza prieku un cerību izmisušajiem. Mirušos Viņš darīja dzīvus. Pabeidzis dienas darbus, vakaros Viņš devās prom no pilsētas trokšņa un satraukuma, un kādā vientuļā birzē Viņa stāvs lūgšanā pakrita ceļos Tēva priekšā. Reizēm Viņa nolīkušo augumu apspīdēja spožā mēness stari. Un tad atkal gaismu aizklāja mākoņi un tumsa. Uz lūdzēja galvas krita nakts rasa. Viņu apņēma vēsums. Kristus bieži turpināja lūgt visu nakti. Viņš ir mūsu priekšzīme. Ja mēs to atcerētos un Viņu atdarinātu, tad mēs būtu daudz stiprāki Dievā.
Ja cilvēku Pestītājs Savā dievišķajā spēkā izjuta lūgšanas vajadzību, cik daudz vairāk lūgšana ir nepieciešama vājajam, grēcīgajam, mirstīgajam cilvēkam — dedzīga, pastāvīga lūgšana. Kad Kristum uzmācās visspēcīgākās kārdināšanas, tad Viņš neko neēda. Viņš nodeva sevi Dievam un nopietni, dedzīgi lūdzot, pilnīgi pakļaujoties Dieva prātam, izgāja kā uzvarētājs. Kas apliecina ticību šo pēdējo dienu patiesībai, tiem vairāk par citiem, kas sevi sauc par kristiešiem, vajadzētu lūgšanā atdarināt savu lielo Priekšzīmi.
(203) “Tas ir māceklim pietiekoši, kad tas top kā viņa Mācītājs, un kalps kā viņa Kungs.” (Mat.10:25) Mūsu galdus bieži klāj dārgi, izlutināto garšu apmierinoši ēdieni, kas nav ne veselīgi, ne nepieciešami. Tos mēs baudām tikai tāpēc, ka šīs lietas mīlam vairāk par pašaizliegšanos, brīvību no slimībām un veselu saprātu. Jēzus nopietni un sirsnīgi meklēja spēku no Sava Tēva. To Dieva Dēls vērtēja daudz augstāk pat priekš Sevis, par sēdēšanu pie visgreznāk un bagātāk klāta galda. Viņš mums ir rādījis, ka spēku saņemšanai cīņā ar tumsības varām un mums uzticētā darba veikšanai, lūgšanām ir ļoti liela nozīme. Mūsu pašu spēks ir tikai nespēks, bet ko Dievs dod, tas ir varens un katru saņēmēju dara vairāk kā uzvarētāju.
Kad Dieva Dēls pakrita lūgšanā Ģetzemanes dārzā, tad garīgajā, izmisuma pilnajā cīņā no Viņa ādas porām pilēja sviedri, līdzīgi lielām asins lāsēm. Tieši šeit Viņu apņēma briesmīgās tumsas šausmas. Uz Viņa gūlās pasaules grēki. Viņš cieta cilvēku vietā, kā Sava Tēva likumu pārkāpējs. Šeit Viņam uzmācās kārdināšanas. Dieva brīnišķīgā gaisma Viņu atstāja, un Viņš nonāca tumsības spēku rokās. Dvēseles mokās pakritis, Viņš piekļāvās aukstajai zemei. Viņš izjuta Sava tēva nepatiku. No vainīgā cilvēka lūpām Viņš bija noņēmis ciešanu kausu, un gatavojās Pats to izdzert, lai cilvēkam tā vietā pasniegtu svētību kausu. Dusmas, kas būtu bijušas cilvēka daļa, tagad krita uz Kristu. Tieši šeit noslēpumainais kauss trīcēja Viņa rokās.
Jēzus bieži bija nācis uz Ģetzemani, lai kopā ar mācekļiem nodotos pārdomām un lūgšanām. Viņi visi labi pazina šo svēto un kluso vietu. Pat Jūdas zināja, kurp vest pūli, lai nodotu Jēzu viņu rokās. Nekad agrāk Pestītājs nebija apmeklējis šo dārzu ar tik smagu, (204) skumju nomāktu sirdi. Tās nebija miesīgās ciešanas, no kurām baidījās Dieva Dēls un kas, Viņa mācekļu klātbūtnē, no Viņa lūpām izspieda skumjos un drūmos vārdus: “Mana dvēsele ir visai noskumusi, līdz nāvei. Palieciet šeit,”- Viņš sacīja,- “un esiet nomodā.” (Marka 14:34)
Atstājis mācekļus, Viņš aizgāja projām tik tālu, lai tie vēl varētu sadzirdēt Viņa balsi, un krita pie zemes un lūdza. Viņa dvēseli plosīja briesmīgs izmisums, un Viņš sauca uz Tēvu: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris man iet garām, tomēr ne kā es gribu, bet kā tu gribi.” (Mat.26:39) Uz viņu gūlās bojā ejošās cilvēces grēki, kas Viņu ļoti nomāca. Atziņa, ka grēka dēļ Tēvs dusmo uz Viņu, plosīja sirdi, izraisot asas neciešamas sāpes un izspiežot uz Viņa pieres lielas asins lāses, kas ritēja pār Viņa bālajiem vaigiem un darīja zemi mitru.
Piecēlies Viņš gāja pie mācekļiem un atrada tos guļam. Viņš sacīja uz Pēteri: “Tātad jūs nespējāt nevienu pašu stundu būt ar Mani nomodā! Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītiet kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.” (Mat. 26:40,41) Vissvarīgākajā brīdī — brīdī, kad Jēzus tos sevišķi lūdza palikt ar Viņu nomodā, — mācekļi tika atrasti guļam. Viņš zināja, ka mācekļus gaida smagas cīņas un briesmīgas kārdināšanas. Viņš tos bija paņēmis līdzi, lai tie Viņu stiprinātu, un lai viss šajā naktī redzētais un pamācības, kuras tiem vajadzēja smelties, neizdzēšami iespiestos viņu atmiņā. Tas bija nepieciešams, lai viņu ticība nezustu, bet tiktu stiprināta tieši priekšā esošajai pārbaudei.
Bet, kad tiem vajadzēja būt ar Kristu nomodā, viņus nomāca bēdu nasta, un tie aizmiga. Pat dedzīgais Pēteris, kas tikai dažas stundas atpakaļ paziņoja, ka ir ar mieru ciest un, ja vajadzīgs, pat mirt par savu Kungu, tagad gulēja. (205) Viskritiskākajā brīdī, kad Dieva Dēlam bija vajadzīga viņu līdzjūtība un sirsnīgas lūgšanas, tie tika atrasti aizmiguši. Guļot viņi daudz pazaudēja. Mūsu Pestītājs bija nodomājis viņus stiprināt smagajiem ticības pārbaudījumiem, kuriem drīzumā vajadzēja nākt pār viņiem. Ja šo drūmo brīdi viņi būtu pavadījuši nomodā kopā ar savu mīļo Glābēju, lūdzot Dievu, tad Pēteris nebūtu paļāvies uz saviem vājajiem spēkiem, un neaizliegtu savu Kungu nopratināšanas laikā.
Dieva Dēls attālinājās otru reizi un lūdza, sacīdams: “Mans Tēvs, ja šis biķeris Man nevar iet garām, ka Es to nedzeru, tad lai notiek Tavs prāts.” (Mat. 26:42) Un atkal Viņš gāja pie Saviem mācekļiem un atrada tos guļam. Viņu acis bija miegainas. Šie gulošie mācekļi attēlo gulošo draudzi, tuvojoties Dieva piemeklēšanas dienai. Šis ir mākoņains un biezas tumsas laikmets, kad snaust un aizmigt ir sevišķi bīstami.
Jēzus mums atstājis šo brīdinājumu; “Tad nu esiet nomodā! Jo jūs nezināt, kad nama Kungs nāk, vai vakarā, vai nakts vidū, vai gaiļos, vai no rīta agri, kad tas nejauši nākdams jūs neatrod guļam.” (Marka 13:35,36) Dieva draudzei ir pavēlēts nakti stāvēt sardzē, lai arī cik bīstami tas būtu, vienalga, ilgu vai īsu laiku. Bēdas neattaisno modrības samazināšanos. Smagajiem pārbaudījumiem vajadzētu vadīt ne uz bezrūpību, bet gan uz dubultotu modrību. Ar Savu priekšzīmi Kristus draudzei ir norādījis uz tās Spēka Avotu vajadzības, nelaimes un briesmu brīdī. Nomoda stāvoklim jāparāda, ka draudze ir īstā Dieva draudze. Ar šo pazīmi gaidošie atšķiras no pasaules un rāda, ka viņi virs zemes ir ceļinieki un svešinieki.