Daba juta līdzi sava Radītāja ciešanām. Zeme līgojās un klintis plīsa, pasludinot, ka Tas, kas mirst, ir Dieva Dēls. Zemestrīce bija spēcīga. Priekškars dievnamā pārplīsa divos gabalos. Redzot sauli ietinamies tumsā, jūtot zemi drebam zem savām kājām un redzot un dzirdot klintis plīstam, nāves soda izpildītājus un skatītājus pārņēma šausmas. Augsto priesteru un vecaju zobošanās un ņirgāšanās apklusa, kad Kristus Savu garu nodeva Tēva rokās. Pārsteigtais pūlis sāka izklīst un, tumsā taustīdamies, devās atpakaļ uz pilsētu. Ejot tie sita sev pie krūtīm un šausmās tik tikko dzirdami sacīja viens otram: “Noslepkavots ir nevainīgs cilvēks. Un ja būs, ja Viņš tiešām ir, kā to apgalvoja, Dieva Dēls?”
Jēzus nenodeva dzīvību, kamēr nebija pabeidzis darbu, kuru darīt Viņš bija nācis. Līdz ar pēdējo elpas vilcienu, Viņš izsaucās: “Tas ir piepildīts.”(Jāņa 19:30) Lielais atpestīšanas plāns, kas pamatojās uz Kristus nāvi, bija piepildīts. Un līksmība valdīja Debesīs, ka Ādama bērni caur paklausīgu dzīvi beidzot var tikt paaugstināti pie Dieva troņa. Ak, kāda mīlestība! Kāda pārsteidzoša mīlestība! Tā Dieva Dēlam lika nākt uz šo zemi, lai priekš mums kļūtu par grēku, mūs samierinātu ar Dievu un darītu derīgus augstākai dzīvei kopā ar Viņu Viņa krāšņajās mājvietās. Kas ir cilvēks, ka par tā atpestīšanu vajadzēja maksāt tādu maksu!
Ja vīri un sievas spētu pilnīgi izprast, cik liels un varens, cik nozīmīgs ir Debesu Majestātes pienestais upuris, mirstot cilvēku vietā, tad pestīšanas plāns tiktu paaugstināts, un domas par Golgātu kristiešu sirdīs pamodinātu gleznas, svētas un spēcīgas jūtas. Dievu un Dieva Jēru tad slavētu viņu sirdis un lūpas. Lepnums un sevis vērtēšana nevar plaukt tādās sirdīs, kas vienmēr atceras Golgātas notikumus. Kas pareizi novērtēs cilvēka atpestīšanai pienesto lielo upuri, Dieva mīļotā Dēla dārgās asinis, tiem šī pasaule liksies pavisam mazvērtīga. Visu šīs pasaules bagātību kopsumma ir par mazu, lai atpirktu vienu bojā ejošu dvēseli. Kas var izmērīt mīlestību, kādu Kristus izjuta pret bojā ejošo pasauli, kad Viņš karājās pie krusta, ciešot par vainīgās cilvēces grēkiem? Šī mīlestība nav izmērojama, tā ir bezgalīga.
Kristus pierādīja, ka Viņa mīlestība ir stiprāka par nāvi. Viņš glāba cilvēku un , kaut arī Viņš izcīnīja visbriesmīgākās cīņas ar tumsības spēkiem, tomēr pat šādos apstākļos, Viņa mīlestība kļuva stiprāka un stiprāka. Viņš panesa Sava Tēva vaiga novēršanos, līdz no Viņa izmisušās dvēseles izlauzās kliedziens: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?” (Mat. 27:46) Viņa roka atnesa glābšanas iespēju. Maksa par cilvēka atpestīšanu bija samaksāta, kad pēdējā dvēseles cīņas brīdī atskanēja vārdi, kas likās atbalsojamies visā radībā: “Tas ir piepildīts.” (Jāņa 19:30)
Daudzi, kas sevi sauc par kristiešiem, uztraucas laicīgu pasākumu dēļ un dzīvi interesējas par jaunām un uzbudinošām izpriecām, bet pret Dieva lietu viņu sirdis turpina palikt aukstas un liekas esam sastingušas. Nožēlojamie ārišķību piekopēji, lūk, šis temats ir pietiekoši svarīgs, lai jūs satrauktu. (213) Tajā ietvertas mūžīgas intereses. Kavējoties pie šī temata ir grēks palikt mierīgam un nesatrauktam. Golgātas ainas saviļņos visapslēptākos dvēseles dziļumus. Sajūsma, pārdomājot šo tematu, ir atvainojama. Mūsu domas un iztēle nekad nespēs pilnīgi aptvert, ka tik augstu stāvošajam, tik svētajam Kristum vajadzēja ciest šādu mokpilnu nāvi, nesot pasaules grēku smago nastu. Mēs nevaram izdibināt šādas pārsteidzošas mīlestības garumu, platumu, dziļumu un augstumu. Pārdomām par Pestītāja mīlestības neaptveramiem dziļumiem vajadzētu pildīt prātu, skart un kausēt dvēseli, šķīstīt un izdaiļot jūtas un pilnīgi pārveidot visu raksturu. Apustulis saka: “Es nedomāju, ka jūsu starpā ko zinu, kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu.” (1. Kor. 2:2) Mēs arī varam raudzīties uz Golgātu un izsaukties: “Bet tas lai man nenotiek, ka lielos, kā vien ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, caur ko man pasaule ir krustā sista un es pasaulei.” (Gal. 6:14)
Ņemot vērā milzīgo maksu, par kādu ir pirkta mūsu pestīšana, kāds liktenis gaida tos, kas nonicina šo tik dārgo glābšanas iespēju? Kāds sods gaida tos, kas saucas par Kristus sekotājiem, tomēr pazemīgā paklausībā nenoliecas sava Glābēja prasību priekšā un kas uz sevi neņem krustu, kas jānes pazemīgam Kristus māceklim, un neseko Viņam no silītes līdz Golgātai. Kristus saka: “Kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa.” (Mat. 12:30)
Dažiem ir ierobežoti uzskati par Kristus salīdzināšanas darbu. Viņi domā, ka Kristus izcieta tikai nelielu daļu no Dieva likuma soda; tie pieņem, ka Dieva mīļotais Dēls, izjūtot Tēva dusmas, tomēr visās mokpilnajās ciešanās varēja būt drošs, ka Tēvs Viņu mīl un atzīst; tie domā, ka Kristus kapa vārtus apgaismoja gaiša cerība un, ka Viņu vienmēr pavadīja neapšaubāmi nākamās godības pierādījumi. Tā ir liela kļūda. Visasākās mokas Kristus cieta, izjūtot Sava Tēva nepatiku. Tieši šī iemesla dēļ Viņa garīgās mokas bija tik ārkārtīgi lielas, ka cilvēkam par tām var būt tikai maza nojauta.
Daudzos cilvēkos stāsts par mūsu Dievišķā Kunga pretimnākšanu, pazemošanos un uzupurēšanos nepamodina dziļāku interesi, (214) nesatrauc dvēseli un neiespaido viņu dzīvi vairāk kā mocekļu nāve. Daudzi ir spīdzināti un nogalināti lēnā mokpilnā nāvē, un citi ir miruši pie krusta koka. Ar ko Dieva mīļotā Dēla nāve atšķiras no šo cilvēku nāves. Tas tiesa, Jēzus mira pie Krusta visnežēlīgākā nāvē, bet arī citi Viņa dēļ ir līdzīgi cietuši, cik tālu šis jautājums skar miesīgas ciešanas. Kāpēc tad Kristus ciešanas bija daudz drausmīgākas par citu cilvēku ciešanām, kas atdeva savu dzīvību Viņa dēļ? Ja Kristus ciešanas pastāvētu tikai fiziskās sāpēs, tad Viņa nāve nebūtu mokošāka par viena otra mocekļa nāvi.
Tomēr miesīgās sāpes sastādīja tikai mazu daļu no Dieva mīļotā Dēla briesmīgajām mokām. Ciešot sodu par pārkāpto likumu, uz Viņu gūlās pasaules grēki un arī atziņa par Sava Tēva dusmām. Tāpēc lūza Viņa dievišķā dvēsele. Drausmīgo izmisumu izsauca Viņa Tēva novēršanās — apziņa, ka mīļotais Tēvs Viņu atstājis. Nevainīgajam cietējam, Golgātas Vīram pilnībā un visā griezīgajā asumā vajadzēja izjust šķiršanos, ko grēks rada starp Dievu un cilvēku. Viņu nomāca tumsas varas. Nākotni Viņam neapmirdzēja neviens gaismas stars. Viņš cīnījās pret sātana spēku, kas lika saprast, ka Kristus ir viņa varā, ka viņš ir spēcīgāks par Dieva dēlu un, ka tagad Dievs Kristum vairs nedāvā lielāku labvēlību kā viņam. Ja Dievs Jēzu vēl joprojām mīlētu, kāpēc tad Viņam jāmirst? Dievs taču Viņu no nāves varētu izglābt.
Kristus pats visdziļākajās ciešanās ne vismazākā mērā nepadevās Viņu nomācošajam ienaidniekam. Dieva Dēlu apstāja ļauno eņģeļu leģioni, bet svētajiem eņģeļiem bija pavēlēts nelauzties cauri viņu rindām un neuzsākt cīņu ar izsmejošo, nievājošo ienaidnieku. Debesu eņģeļiem nebija atļauts kalpot Dieva Dēla izmocītajam garam šajā briesmīgās tumsas stundā, (215) kad Tēvs apslēpa Savu vaigu, kad Viņam uzmācās leģioni ļauno eņģeļu, kad Viņš nesa pasaules grēku nastu, no Viņa lūpām izlauzās vārdi: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” (Mat. 27:46)
Mocekļu nāve nemaz nav salīdzināma ar izmisuma pilnajām sāpēm, kādas izcieta Dieva Dēls. Mums jāiegūst plašāks un dziļāks priekšstats par Dieva mīļotā Dēla dzīvi, ciešanām un nāvi. Ja uz šo salīdzināšanas darbu atskatīsimies pareizi, tad sapratīsim dvēseļu glābšanas bezgalīgo vērtību. Salīdzinot ar iespēju iegūt mūžīgo dzīvību, viss pārējais kļūst pilnīgi nenozīmīgs. Bet cik ļoti ir nīcināti mūsu mīlošā Pestītāja padomi! Sirds ir atdota pasaulei, un savtīgas intereses noslēgušas durvis Dieva Dēlam. Tukša liekulība un lepnums, savtīgums un peļņas kāre, skaudība, ļaunprātība un dažādas tieksmes un kaislības ir tā piepildījušas daudzas sirdis, ka Kristum tur vairs nav vietas.
Viņš bija bagāts ar mūžīgām bagātībām, bet mūsu dēļ kļuva nabags, lai mēs caur Viņa nabadzību kļūtu bagāti. Viņu tērpa gaisma un godība. Viņu apņēma Debesu eņģeļu pulki, gaidīdami, lai varētu izpildīt katru Viņa pavēli. Bet Viņš uzņēmās mūsu dabu un nāca, lai dzīvotu kopā ar grēcīgiem mirstīgajiem. Šo mīlestību izteikt nav spējīga neviena valoda. Tā ir augstāka par visām zināšanām. Liels ir dievbijības noslēpums. Domām par Tēva un Dēla mīlestību uz cilvēku vajadzētu ielīksmot, pacelt un aizkustināt mūsu dvēseles. Kristus sekotājiem vajadzētu mācīties zināmā mērā atstarot šo noslēpumaino mīlestību, sagatavojoties sadraudzībā ar visiem atpestītajiem sacīt vārdus: “Tam, kas sēž goda krēslā un Jēram, lai ir pateicība un slava, un gods un vara mūžīgi mūžam.” (Atkl. 5:13)