Atkal Pestītājs noskumis novērsās no saviem gulošajiem mācekļiem un lūdza trešo reizi, sacīdams tos pašus vārdus. Pēc tam Viņš gāja pie tiem un teica: “Guliet vēl un dusiet! Redzi, tā stunda ir klāt, un Cilvēka Dēls top nodots grēcinieku rokās.” (Marka 14:41) Cik nežēlīgi no mācekļu puses bija atļauties gulēt un, (206) aizverot savas acis, snaust, neko nejūtot un nesaprotot, kamēr viņu dievišķais Kungs cieta šādas neizsakāmas garīgas mokas! Ja viņi būtu palikuši nomodā, tad tie nebūtu pazaudējuši ticību, redzot Dieva Dēlu mirstam pie krusta. Šo ievērojamo nakti vajadzēja pavadīt nomodā un cēlā garīgā cīņā un lūgšanās, kas tos stiprinātu būt Dieva Dēla neizsakāmo moku aculieciniekiem. Tad, redzot Kristus ciešanas pie krusta, viņi būtu sagatavoti mazliet izprast Viņa pārcilvēciskas mokas un sāpes. Un viņi būtu spējīgi atcerēties Kristus teiktos vārdus, norādot uz Viņa ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos; un briesmīgi grūtās stundas drūmo tumsu tad būtu apgaismojuši daži cerības stari, kas spēcinātu viņu ticību.
Par šiem notikumiem Kristus viņiem jau bija stāstījis, bet viņi to nebija sapratuši. Viņa ciešanu skats mācekļiem bija drausmīgs pārbaudījums. Ievērojot to, varam saprast nomodā palikšanas un lūgšanas nepieciešamību. Neredzamam spēkam vajadzēja uzturēt viņu ticību, skatot šo tumsības spēku uzvaru. Mēs tikai vāji varam aptvert Dieva Dēla neaprakstāmās mokas Ģetzemanes dārzā, kad, uzņemoties cilvēku grēkus, Viņš izjuta atšķirtību no Dieva. Viņš pats kļuva par kritušās cilvēces grēku. Atziņa par Tēva mīlestības novēršanos izspieda no Viņa nomocītās dvēseles šos drūmos vārdus: “Mana dvēsele ir visai noskumusi līdz nāvei (..) ja tas var būt, tad lai šis biķeris Man iet garām.”(Mat. 26:38,39) Un tad pilnīgi padevies Tēva prātam, Viņš piebilst: “Tomēr, ne kā Es gribu, bet kā Tu.” (Mat.26:39)
Dieva mīļotajam Dēlam zuda spēki. Viņš bija tuvu nāvei. Tēvs sūtīja vēstnesi no Sava tuvuma, lai tas stiprinātu dievišķo Cietēju un iedrošinātu iet tālāk asinīm slacīto teku. Ja mirstīgie būtu varējuši skatīt eņģeļu pulku pārsteigumu un bēdas, tad tie redzētu Tēvu klusās sāpēs atraujam Savam ļoti mīļotajam Dēlam Savas gaismas, (207) mīlestības un godības starus, tad tie labāk izprastu, cik pretīgs Dievam ir grēks. Taisnības zobenam vajadzēja pamosties pret Viņa mīļoto Dēlu. Ar skūpstu Viņu nodeva naidnieku rokās un tad steigšus veda uz laicīgās tiesas zāli, lai grēcīgi, mirstīgi cilvēki Viņu apsmietu un notiesātu uz nāvi. Tur brīnišķais Dieva Dēls tika mūsu “pārkāpumu dēļ ievainots un mūsu grēku dēļ sagrauzts.” (Jes.53:5) Viņš panesa apvainojumus, zaimus un apkaunojošu apiešanos, līdz “tik nejauks bija Viņa vaigs, un ne pēc cilvēka, un Viņa skats, ne pēc cilvēku bērniem.” (Jes. 52:14)
Kas var izprast šeit parādīto mīlestību! Eņģeļu pulki pārsteigti un noskumuši vēroja Viņu, kas bija Debesu Majestāte un nesa slavas un godības kroni, tagad nesam ērkšķu vaiņagu; redzēja Viņu nodotu par upuri saniknota pūļa atriebības kārei, ko sātans dusmās bija sakurinājis līdz ārprātīgam trakumam. Raugies uz pacietīgo Cietēju! Uz Viņa galvas ērkšķu vaiņags. Viņa asinis, Viņa dzīvība plūst no daudzajiem ievainojumiem. Un viss tas grēka dēļ. Nekas cits kā tikai mūžīga, glābjoša mīlestība varēja likt Kristum atstāt savu godpilno, majestātisko stāvokli Debesīs un nākt uz šo grēkā kritušo pasauli, lai tiktu nievāts, nicināts un atmests no tiem, kurus glābt Viņš nāca, un beidzot nonāvēts pie krusta. Šī mīlestība vienmēr paliks noslēpums.
Brīnieties Debesis, un esi pārsteigta, zeme! Raugies uz apspiedēju un raugies uz apspiesto! Milzīgs pūlis apstājis pasaules Pestītāju. Izsmiekls un dzēlīgas zobgalības dzirdamas kopā ar rupjiem, apvainojošiem lāstiem. Nejūtīgi nelieši izsaka aizvainojošas piezīmes par Viņa vienkāršo dzimšanu un pazemīgo dzīvi. Augstais priesteris un vecaji ar izsmieklu uztur Viņa apgalvojumu, ka Viņš ir Dieva Dēls, un rupji un netīri joki un apvainojumi iet no mutes mutē. Sātans pilnīgi pārvaldīja savu kalpu prātu un domas. (208) Lai viņa darbs būtu iespaidīgs, tas nāk no augstā priestera un vecajiem un piepilda tos ar reliģisku fanātismu. Viņi rīkojas tā paša sātaniskā gara vadībā, kuram paklausa viszemākie un visnocietinātākie nelieši. Samaitātā saskaņa valda kā liekulīgo priesteru un vecaju, tā arī vispagrimušāko cilvēku jūtās. Kristu, Dieva mīļoto Dēlu, veda tālāk un uz Viņa pleciem uzlika krustu. No Viņa ievainojumiem plūstošās asinis iezīmēja katru soli. Kristus tiek vests uz nāves vietu. Milzīgā drūzmā Viņu pavada nikni ienaidnieki un nejūtīgi skatītāji. “Vārdzināts Viņš zemojās un neatdarīja Savu muti, it kā Jērs, kas top vests pie kaušanas, un kā avs, kas klusa paliek sava cirpēja priekšā; tāpat Viņš neatdarīja Savu muti.”(Jes. 53:7)
Viņa bēdu sagrauztie mācekļi seko kādu gabalu aiz slepkavu pūļa. Kristus tiek pienaglots pie krusta un pacelts karājās starp debesīm un zemi. Mācekļu sirdis plosa mokošas sāpes, redzot mīļoto Skolotāju ciešam kā noziedznieku. Krusta tiešā tuvumā atrodas aklie, fanātiskie un neuzticīgie priesteri un vecaji. Tie apmainās izsmejošām piezīmēm, zobgalībām un dzēlībām: ““Tu, kas Dieva namu noplēsi un trijās dienās atkal uztaisi, atpestī Pats Sevi; ja Tu esi Dieva Dēls, tad kāp no krusta zemē.” Tāpat arī augstie priesteri Viņu apmēdīja līdz ar rakstu mācītājiem un vecajiem un sacīja: ”Citus Viņš atpestījis un Sevi Pašu nevar pestīt. Ja Viņš ir Izraēla ķēniņš, lai nokāpj no krusta, tad mēs Viņam ticēsim. Viņš Dievam ir uzticējies, lai Tas Viņu atpestī, ja Tam patīk; jo Viņš ir sacījis: “Es esmu Dieva Dēls.””(Mat. 27:40-43)
Jēzus uz visu to neatbildēja nevienu vārdu. Kamēr Viņa rokās dzina naglas un neciešamās sāpēs no Viņa ādas porām izspieda sviedru lāses, nevainīgā cietēja bālās, trīcošās lūpas klusu lūdza pēc piedošanas mīlestības saviem slepkavām: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.”(Lūk. 23:34) Visas Debesis dziļā līdzjūtībā nenovērsdamies raudzījās uz šo skatu. Pazudušās pasaules brīnišķīgais glābējs cilvēku vietā cieta sodu par Sava Tēva likumu pārkāpšanu. (209) Viņš atpirka ļaudis Pats ar Savām asinīm. Viņš maksāja to, ko taisnīgi prasīja Dieva svētais likums. Šis bija līdzeklis, kas beidzot darīs galu grēkam un sātanam un uzvarēs viņa pulkus.
Nekad un nevienam nav bijušas ciešanas un sāpes līdzīgas tām, ko izcieta mirstošais Pestītājs! Viņa kausu tik rūgtu darīja apziņa, ka Tēvs izjūt nepatiku pret Viņu. Ne miesīgās ciešanas bija tās, kas tik ātri izdzēsa Kristus dzīvību pie krusta. Iemesls bija pasaules grēku satriecošais smagums un izjūta, ka Tēvs uz Viņu dusmo. Tēva godība un Viņa atbalstošā klātbūtne bija no Kristus novērsusies, un Viņam uzmācās izmisums ar tā nospiedošās tumsas smagumu un izsauca no Viņa bālajām, drebošajām lūpām moku un izbaiļu kliedzienu: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?” (Mat. 27:46)
Jēzus kopā ar Tēvu bija veidojis pasauli. Redzot Dieva Dēla mokpilno nāvi, nejūtīgi paliek vienīgi aklie un piekrāptie ļaudis. Augstie priesteri un vecaji zobojas par Dieva mīļoto Dēlu, kad Tas cieta briesmīgās nāves mokas. Pat nedzīvā daba vaidēja, jūtot līdzi savam noasiņojošam, mirstošajam Radītājam. Zeme drebēja. Saule atteicās raudzīties uz šo ainu. Debesis ietinās tumsā. Eņģeļi bija aculiecinieki ciešanām, līdz vairs nespēja tās uzlūkot un paslēpa savas sejas no šī briesmīgā skata. Kristus mirst! Viņš ir izmisis. Nav vairs Tēva atzinīgā smaida un eņģeļiem nav atļauts darīt gaišāku šīs briesmīgās stundas drūmo tumsu. Viņi pārsteigti var tikai vērot savu mīļoto Pavēlnieku, Debesu Majestāti, ciešot sodu par to, ka cilvēks pārkāpa Tēva likumu.
Mirstot Dieva dēlam uzbruka arī šaubas. Viņš nevarēja redzēt otrpus kapa vārtiem. Spoža cerība Tam nestāstīja, ka Viņš no kapa izies kā uzvarētājs, un ka Tēvs pieņems Viņa upuri. (210) Dieva Dēls visā pilnībā izjuta pasaules grēku briesmīgumu. Viss, ko Viņš varēja redzēt caur šo neizprotamo tumsu, bija Tēva nepatika pret grēku un tā sodu, kas ir nāve. Viņš tika kārdināts domāt, ka grēks Tēva acīs ir tik pretīgs, ka Viņš vairs nevar tikt salīdzināts ar Savu Tēvu. Spēcīgā kārdināšana, ka Viņa paša Tēvs Viņu uz visiem laikiem atstājis, izraisīja sāpju pilno kliedzienu pie krusta: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?”(Mat. 27:46)
Kristus daudz izjuta no tā, ko jutīs grēcinieki, kad pār tiem izliesies Dieva dusmas. Melns izmisums kā līķauts apņems viņu izmisušās dvēseles, un tad tie visā pilnīgumā izjutīs grēka briesmīgo grēcīgumu. Ar Dieva Dēla ciešanām un nāvi viņiem bija sagādāta pestīšana. Tā varēja būt viņu, ja tie to labprāt un ar prieku pieņemtu; tomēr neviens netiek spiests paklausīt Dieva likumiem. Ja viņi atsakās no Debesu labuma un priekšroku dod grēka priekiem un to pieviļošajam skaistumam, tad tā ir viņu pašu izvēle, un beidzot tiem jāsaņem sava alga, kas ir Dieva dusmas un mūžīgā nāve. Viņi uz visiem laikiem būs šķirti no Jēzus, kura upuri tie ir nonicinājuši. Viņi īslaicīgo grēka prieku dēļ būs pazaudējuši laimīgu dzīvi un upurējuši mūžīgu godību.
Izmisīgajā cīņā mirstot, Kristus ticība un cerība grīļojās, jo Dievs bija atņēmis pārliecību, kādu līdz šim bija devis Savam mīļotajam Dēlam par Savu labvēlību pret Viņu. Pasaules Pestītājs tad paļāvās uz pierādījumiem, kuri līdz tam Viņu bija stiprinājuši, ka Tēvs pieņem Viņa pūles, un ka Viņa darbs Tam ir patīkams. Nāves moku brīdī, atdodot Savu dārgo dzīvību, Viņš tikai ticībā varēja uzticēties Dievam, Kuram paklausīt, Viņš vienmēr bija priecājies. Viņu neiepriecināja gaiši, spoži cerības stari, ne pa labo, ne pa kreiso roku. Viņu ietina nospiedoša tumsa. (211) Un šīs, bijību iedvesošās tumsas vidū, ar kuru daba apliecināja savu līdzjūtību, mūsu Glābējs līdz galam iztukšoja noslēpumaino kausu. Bez gaišās cerības un paļāvības Savai uzvarai nākotnē, Viņš sauca skaļā balsī: “Tēvs, Es Savu garu nododu Tavās rokās!”(Lūk. 23:46) Jēzus pazīst Sava Tēva raksturu, Viņa taisnīgumu, žēlastību un lielo mīlestību un, pilnīgi padodoties Viņa gribai, nododas Viņa rokās. Dabas noslēpumaino trīsu pārņemti pārsteigtie skatītāji dzird mirstošā Golgātas vīra vārdus.