Es ceru, mani mīļie brāļi un māsas, ka jūs neapmierināsities tikai ar šo vārdu pārlasīšanu, nepārdomājot visā pilnībā to svarīgumu. Kad Galilejas vīri stāvēja neatlaidīgi skatīdamies uz debesīm, lai, ja vien būtu iespējams, kaut vai uz īsu acumirklīti ieraudzītu savu debesīs uzkāpjošo Pestītāju, pie viņiem piestājās divi baltās drēbēs tērpti vīri— Debesu eņģeļi, kuriem bija dots uzdevums tos iepriecināt, un jautāja: “Jūs, Galilejas vīri, ko jūs stāvat skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, Kas ir aizņemts no jums uz Debesīm, tā nāks, kā jūs esat redzējuši Viņu Debesīs uzkāpjam.” (Ap.d.1:11)
Dievs vēlas, lai Viņa ļaudis raudzītos uz debesīm, gaidot mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus parādīšanos godībā. Laikā, kad pasaules cilvēku intereses pievērstas dažādiem laicīgiem pasākumiem, (195) mums jāraugās uz augšu, mums ticībā jāsniedzas arvien tālāk un tālāk Debesu bagātību brīnišķajos noslēpumos, ļaujot, lai dārgie dievišķās gaismas stari no Debesu svētnīcas apgaismo mūsu sirdis, kā tie apmirdz Jēzus seju. Smējēji zobojas par modrajiem gaidītājiem un jautā: ““Kur paliek Viņa apsolītā atnākšana? No tā laika sākot, kad tēvi iegāja mierā viss paliek tā, kā bija no radīšanas sākuma.” (2.Pēt.3:4) Jūs esat pievilti. Nāciet tagad mums līdz, un jūs gūsiet panākumus laicīgajā dzīvē. Dzenieties pēc peļņas, pēc naudas un pēc goda ko sniedz pasaule.” Gaidošie turpina raudzīties uz augšu un atbild: “Mums jābūt nomodā.” Un novēršoties no laicīgiem priekiem, pasaulīgās slavas un bagātības pieviļošās varas, tie parāda, ka atrodas nomoda stāvoklī. Paliekot nomodā tie kļūst arvien stiprāki; viņi pārvar kūtrumu, savtīgumu un mīlestību uz ērtībām. Pār tiem iedegas bēdu ugunis un gaidīšanas laiks liekas ilgs. Reizēm viņi noskumst, un to ticība sagrīļojas; bet viņi atkal atgūst spēkus, pārvar bailes un šaubas un skatus pievērsuši Debesīm, atbild saviem pretiniekiem: “Es esmu nomodā. Es gaidu sava Kunga atgriešanos. Es gavilēšu gan bēdās, gan piemeklējumos, gan trūkumā.”
Mūsu Kungs vēlas, lai mēs paliktu nomodā, un Viņam nākot un klauvējot, varētu nekavējoši atvērt. Svētības izteiktas pār tiem kalpiem, kurus Viņš atrod nomodā. “Viņš apjozīsies un tiem liks apsēsties un, apkārt iedams, tiem kalpos.” (Lūk.12:37) Kuru no mums, šinīs pēdējās dienās, tik ļoti pagodinās visu sapulcēto Kungs? Vai esam sagatavojušies tūlīt bez vilcināšanās Viņam atvērt un Viņu uzņemt? Esiet nomodā, nomodā, nomodā! Gandrīz visi iesnaudušies un mitējušies gaidīt; mēs neesam gatavi nekavējoties Viņam atvērt. Mīlestība uz pasauli tā aizņēmusi mūsu domas, ka mūsu acis vairs neraugās augšup, bet gan pievērstas zemei. Mēs ļoti steidzamies, čakli un dedzīgi iesaistāmies dažādos pasākumos, bet Dievs ir aizmirsts un Debesu bagātības netiek vērtētas. (196) Mēs neatrodamies gaidošā nomoda stāvoklī. Mūsu ticību aptumšo mīlestība uz pasauli un bagātības viltība, un mēs vairs neilgojamies un mīlestībā negaidām sava Pestītāja atnākšanu. Mēs pārlieku nopūlamies, rūpējoties paši par sevi. Mēs esam nemierīgi un mums lielā mērā trūkst stipras uzticības Dievam. Daudzi pūlas un strādā, domā un plāno, baidīdamies no trūkuma. Viņi neatļaujas veltīt laiku lūgšanām vai reliģisku sapulču apmeklēšanai un, paši par sevi rūpējoties, nedod Dievam izdevību rūpēties par viņiem. Un Kungs arī priekš viņiem daudz nedara, jo viņi tam nedod iespēju. Viņi par daudz strādā priekš sevis un par maz paļaujas uz Dievu, par maz Viņam tic.
Mīlestībai uz pasauli ir briesmīga vara pār ļaudīm, kuriem Kungs pavēlējis būt nomodā un vienmēr lūgt, lai, piepeši nākot, Viņš tos neatrastu guļot. “Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē; jo kas pasauli mīl, tajā nav Tēva mīlestības. Jo viss, kas ir pasaulē: miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība — tas nav no Tēva, bet no pasaules. Un pasaule paiet un viņas kārības; bet, kas Dieva prātu dara, tas paliek mūžīgi.” (1.Jāņa 2:15-17)
Man rādīja, ka Dieva ļaudis, kas sakās ticam pēdējai patiesībai, neatrodas gaidošā nomoda stāvoklī. Viņi vairo savu bagātību, bet ne attiecībās pret Dievu. Viņi netic laika īsumam; viņi netic, ka visu lietu gals ir tuvu, ka Kristus stāv pie durvīm. Viņi var runāt par lielu ticību, bet tie pieviļ paši savas dvēseles. Viņu rīcība atklāj to, kāda ticība tiem patiesībā ir. Viņu darbi rāda to ticības raksturu un liecina ap viņiem esošajiem cilvēkiem, ka šīs paaudzes laikā Kristus nenāks. Kāda viņu ticība, tādi viņu darbi. Viņi gatavojas uz palikšanu šinī pasaulē. (197) Tie pievieno namam namu un zemes gabalam zemes gabalu, un ir šīs pasaules pilsoņi.
Nabaga Lācars, kas pārtika no bagātā vīra ēdienu paliekām, atradās labākā stāvoklī nekā šie ticīgie, kas sevi par tādiem sauc. Ja viņiem būtu īsta ticība, tie nekrātu bagātību virs zemes, bet visu pārdotu, atbrīvotu sevi no šīs pasaules traucējošām lietām un savu mantu sev pa priekšu nosūtītu uz Debesīm. Tad viņu intereses un sirds būtu tur, kur atrodas viņu lielākā manta. Vairākums no tiem, kas sakās ticam patiesībai, ar savu dzīvi liecina, ka tas, ko viņi visaugstāk vērtē, ir šī pasaule. Par to viņi uztraucas un rūpējas, šī mērķa dēļ tie grūti pūlas un strādā. Viņu dzīves zinātne ir mantas saglabāšana un pavairošana. Viņi tik maz ir nosūtījuši uz Debesīm, Debesu bagātību akcijas ir iegādājušies tik maz, ka viņu domas un prāts nav sevišķi piesaistīti šai labākajai zemei. Viņi iegādājušies lielu vairumu šīs pasaules dažādu pasākumu akciju, un šis ieguldījums, līdzīgi magnētam, atrauj viņu prātu un domas no Debesīm un no neiznīcīgā un saista pie laicīgām un samaitātām šīs zemes lietām. “Kur jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds.”
Daudzus kā ar tērauda ķēdēm ir saistījis savtīgums. Tas ir: mana ferma, mana manta, mans veikals, manas preces. Viņi neievēro pat vispārpieņemtās cilvēcīgās prasības. Vīri un sievas, kas sakās mīlam un gaidām sava Kunga atnākšanu, ir noslēgušies sevī. Cēlās un dievišķās prasības ir mirušas. Mīlestība uz šo pasauli, miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība viņus tā ir savaldzinājusi, ka tie staigā it kā akli. Pasaule viņus ir samaitājusi, bet viņi to neapzinās. Viņi runā par mīlestību par Dievu, bet viņu augļi nerāda šo vārdos izteikto mīlestību. Viņi aplaupa Dievu ar desmito un dāvanām, un Dieva iznīcinošais lāsts ir pār tiem. Patiesība ir apgaismojusi viņu teku no visām pusēm. Dievs brīnišķi ir strādājis, glābjot dvēseles viņu pašu mājās, bet kur ir upuri, kas pienesti Viņam, pateicoties par visām šīm viņiem piešķirtajām žēlastības dāvanām? (198) Daudzi no viņiem ir tikpat nepateicīgi kā dzīvnieki. Cilvēka labā pienestais upuris ir bezgalīgs, tāds, kas nav aptverams pat visattīstītākajam prātam, tomēr ļaudis, kas sakās baudām šo Dieva labvēlību, pasniegtu par tik augstu cenu, ir tik pārmērīgi savtīgi, ka no savas puses Dievam nedod neko, kas būtu kā patiess upuris. Viņu domas saistās tikai ap pasauli. Četrdesmit devītajā Dziesmā mēs lasām: “Tie paļaujas uz savu padomu un greznojas ar savu lielo bagātību. Savu brāli neviens nevar atpestīt, nedz Dievam par to dod atpirkšanas maksu, (jo visai dārga ir viņa dvēseles atpestīšana, un no tā jāatstājas mūžīgi).” Ja visi atcerētos un spētu kaut mazliet novērtēt Kristus bezgalīgo, neaptveramo upuri, tad tie kaunētos par savu bailību un pārmērīgo savtīgumu. “Mūsu Dievs nāk un necieš klusu; rijošs uguns iet Viņa priekšā un Viņam apkārt liela vētra. Viņš sauc Debesīm augšā un zemei, tiesāt Savus ļaudis. Sapulciniet Man Manus svētos, kas manu derību derējuši ar upuriem.” (Ps.49:3-5) Savtīguma un pasaules mīlestības dēļ Dievs ir aizmirsts, un daudzu dvēseles ir tukšas. Ir dzirdami saucieni: Es esmu nabags, es esmu nabags. Kungs aizdevis Saviem ļaudīm līdzekļus, lai pārbaudītu viņus un to vārdos izteikto mīlestības dziļumu uz Dievu. Daži labāk būtu ar mieru aiziet no Dieva un atteikties no savas Debesu mantas, nekā samazināt savus šīs zemes īpašumus un caur upuriem noslēgt derību ar Dievu. Dievs viņus aicina pienest upurus, bet mīlestība uz pasauli noslēdz viņu ausis, ka tie neko nedzird.
Es raudzījos lai redzētu, kuri no tiem, kas sevi sauc par Kristus atnākšanas gaidītājiem, ir gatavi labprātīgi no savas pārpilnības Dievam pienest upuri, bet mīlestība uz pasauli noslēdz viņu ausis, ka tie neko nedzird. Es varēju ieraudzīt dažus vienkāršus cilvēkus, kuri līdzīgi nabaga atraitnei sevi ierobežoja un deva savu grasi. (199) Katra šāda dāvana Dieva vērtējumā ir liela bagātība. Bet tie, kuru rīcībā ir līdzekļi un kas palielina savus īpašumus, šajā ziņā ir tālu atpalikuši. Tas, ko viņi dara, salīdzinot ar viņu iespējām, ir kā nekas. Viņi attur savus līdzekļus un aplaupa Dievu, jo baidās no trūkuma. Viņi neuzdrošinās paļauties uz Dievu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs kā tauta esam tik slimīgi un vārgi, un daudzi noiet kapā. Mūsu vidū atrodas mantkārība. Starp mums ir pasaules mīļotāji un arī tādi, kas atrāvuši strādniekiem viņu algu. Pret cilvēkiem, kuriem nekas nepieder šinī pasaulē, kas ir trūcīgi un atkarīgi no sava darba, citi ir izturējušies netaisni un tos izmantojuši. Pasaules mīļotājs ar cietu seju un vēl cietāku sirdi, nelabprāt ir maksājis nelielās summas, kas pelnītas smagā darbā. Tieši tādas ir arī viņu attiecības ar Kungu, par Kura kalpiem tie sevi sauc. Tieši ar tādu pat nepatiku viņi nodod arī savus maksājumus Dieva mantu namā. Līdzībā minētajam vīram nebija kur likt savu mantu, un Kungs ātri pārtrauca viņa nederīgo dzīvi. Tā Viņš vēl rīkosies ar daudziem. Cik grūti šajā samaitātajā laikmetā palikt pieaugošā savtīguma un pasaulīguma neskartiem. Cik viegli kļūt nepateicīgiem visu mūsu žēlastības dāvanu Devējam. Ir vajadzīga liela modrība un daudz lūgšanu, lai dvēseli varētu rūpīgi pasargāt. “Pielūkojiet, esiet modrīgi un lūdziet, jo jūs nezināt, kad tas laiks ir.” (Marka 13:33)