Tava sieva bija pārāk lepna un savtīga. Dievs viņu vadīja cauri bēdu ceplim, lai atbrīvotu viņas raksturu no šiem traipiem. Viņai ļoti jāuzmanās, lai bēdu ugunis pār viņu nebūtu velti aizdedzinātas. Tām jāatņem sārņi un jāved tuvāk Dievam. (189) Viņas mīlestībai uz pasauli ir jāmirst. Mīlestība uz sevi ir jāpārvar; un gribai pilnīgi jāpakļaujas Dieva gribai.
Man rādīja, ka mīlestība uz pasauli lielā mērā ir izslēgusi Jēzu no draudzes. Dievs aicina uz pārmaiņu — visu pakļaut Viņam. Ja prātu neaudzinās un neradinās kavēties pie reliģiskiem tematiem, tad šajā virzienā tas būs vājš un nespēcīgs. Bet laicīgajos pasākumos tas būs stiprs, jo šajā ziņā tas vingrinot ir attīstīts un stiprināts. Iemesls, kāpēc vīriem un sievām ir tik grūti dzīvot ticībai atbilstošu dzīvi, ir tas, ka viņi nevingrina prātu dievbijībā. Domas ir pieradušas traukties pretējā virzienā. Ja prātu pastāvīgi nevingrina garīgu atziņu krāšanā un necenšas izprast dievbijības noslēpumu, tas paliek nespējīgs pareizi vērtēt mūžības lietas, jo šajā ziņā tam nav pieredzes. Tāpēc arī gandrīz visi kalpošanu Kungam uzskata par ļoti smagu pienākumu.
Ja sirds ir dalīta, galvenokārt pieķērusies pasaules lietām un tikai nedaudz Dievam, nav iespējams sevišķs garīgs spēku pieaugums. Laicīgie pasākumi aizņem cilvēka gara pasaules lielāko daļu, prasot no prāta spējām darbu; tāpēc šajā virzienā ieinteresētība kļūst arvien stiprāka un varenāka, bet kalpošanai Dievam atliek arvien mazāk un mazāk laika. Dvēselei nav iespējams augt un zelt, ja prātu sevišķi nevingrina lūgšanas. Nepietiek tikai ar atklātām un ģimenes lūgšanām. Ļoti liela nozīme ir lūgšanām vienatnē; vientulībā dvēsele pilnīgi atklājas Dieva visu redzošajam skatam un tad tiek pilnīgi pārbaudīts katrs motīvs. Lūgšanas vienatnē — cik tās ir dārgas! Dvēsele satiekas un sarunājas ar Dievu. Šādas lūgšanas jādzird vienīgi lūgšanas uzklausošajam Dievam. Nevienai ziņkārīgai ausij nav jādzird šādās lūgšanās izteiktās nastas. (190) Lūdzot vienatnē dvēsele ir brīva no apkārtējiem iespaidiem, brīva no satraukuma. Klusu un tomēr dedzīgi tā tiecas pie Dieva. Lūdzot skaļā balsī, slepenās lūgšanas nozīme tiek sakropļota un tās jaukums izzūd. Tad klusas mierīgas paļāvības un ticības vietā, dvēselei vienkāršībā un pazemībā nākot pie Dieva, balsi stipri paaugstinot, cilvēks sevi satrauc, un lūgšana vienatnē zaudē savu mierinošo, svētījošo iespaidu, tad trako jūtas, plūst vētraini vārdi un nav iespējams sadzirdēt mierīgo kluso balsi, kas runā uz dvēseli, kura vienatnē lūdz patiesi un no visas sirds. Ja lūgšana vienatnē ir pareizi izvesta un īstenota dzīvē, tad tā sniedz daudz laba. Bet lūgšana, kuru dzird visa ģimene un kaimiņi, nav lūgšana slepenībā, kaut arī to tā uzskata, un dievišķu spēku tādā veidā nesaņem. Jauks un paliekošs būs iespaids, kas nāk no Tā, kurš redz slepenībā, kura acis ir atvērtas, lai atbildētu katru no sirds nākošo lūgšanu. Klusā, mierīgā ticībā dvēsele uztur satiksmi ar Dievu un sevī uzkrāj dievišķās gaismas starus, lai būtu stiprs un apbruņots pastāvēt cīņās ar sātanu. Dievs ir mūsu stiprā pils.
Jēzus mums atstājis pavēli: “Tad nu esiet nomodā! Jo jūs nezināt, kad nama Kungs nāk; vai vakarā, vai nakts vidū vai gaiļos, vai no rīta agri; ka tas nejauši nākdams, jūs neatrod guļam. Bet ko Es jums saku, to Es saku visiem: “Esiet nomodā!” (Marka 13:35-37)
Mēs gaidām un esam nomodā uz Kunga atgriešanos, kuram jānes sev līdzi rīts, lai, pēkšņi nākot, Viņš neatrod mūs guļam. Uz kuru laiku šie vārdi attiecas? Ne uz Kristus parādīšanos debess padebešos; ne tad draud briesmas atrast ļaudis guļam. Nē; bet tad, kad Viņš atgriezīsies no kalpošanas svētnīcas vissvētākajā vietā, kad Viņš noliks savu priestera tērpu un apģērbsies atriebības drēbēs un pasludinās pavēli: “Kas netaisnību dara, tas lai joprojām netaisnību dara, un, kas ir apgānīts, tas lai joprojām ir apgānīts, un, kas ir taisns, tas lai joprojām ir taisns, un, kas ir svēts, tas lai joprojām ir svēts.” (Atkl.22:11)
(191) Kad Jēzus beigs aizlūgt par cilvēkiem, tad katra liktenis būs izšķirts uz visiem laikiem. Šis būs Viņa norēķināšanās laiks ar saviem kalpiem. Kas nevērīgi izturas pret sagatavošanās laiku, kas tiem dots, lai kļūtu šķīsti un svēti un varētu gaidīt un apsveikt savu Kungu, tiem saule norietēs drūmā tumsā un nekad vairs neuzlēks. Pārbaudes laiks ir noslēdzies. Pārtraukts Kristus starpniecības darbs Debesīs. Šis laiks beidzot pēkšņi nāk pār visiem, un, kas nav šķīstījuši savas dvēseles, paklausot patiesībai, tie tiek atrasti guļam. Viņi pagura gaidīt un būt nomodā; Kunga nākšana tiem kļuva vienaldzīga. Tie neilgojās pēc Viņa parādīšanās un domāja, ka nav nepieciešams pastāvīgi un līdz galam būt nomodā. Viņi bija vīlušies gaidīt un baidījās, ka varbūt atkal būs jāviļas. Viņi nolēma, ka vēl pietiks laika atmosties. Labāk nepalaist garām izdevību pasaulīgu bagātību iegūšanai. Labāk paņemt no šīs pasaules visu, ko vien spēj. Un, cenšoties sasniegt šo mērķi, tie pazaudēja visu interesi par Kunga atnākšanu un vairs par to neuztraucās. Viņi kļuva neatlaidīgi un bezrūpīgi, it kā Kunga nākšana vēl būtu tālā nākotnē. Bet laikā, kad tie interesējās vienīgi par laicīgiem ieguvumiem, noslēdzās darbs Debesu svētnīcā, un viņi palika nesagatavoti.
Ja šie cilvēki tikai būtu zinājuši, ka Kristus Debesu svētnīcā tik drīz nobeigs savu darbu, cik savādāka būtu bijusi viņu izturēšanās! Cik nopietni un dedzīgi tie būtu centušies atrasties nomodā! Kungs, visu to paredzēdams, jau laikus viņus brīdina, pavēlot tiem būt nomodā. Viņš skaidri parāda savas atnākšanas pēkšņumu. Viņš nenosaka laiku, lai mēs nepalaistu garām īsto brīdi sagatavoties un, būdami kūtri, neatliktu sagatavošanos uz nākotni, kad, pēc mūsu domām Viņš varētu nākt. (192) “Tad nu esiet nomodā; jo jūs nezināt…” Tomēr, kaut arī jau iepriekš ir pateikts, cik nedrošs ir mūsu stāvoklis, cik pēkšņi mūs skars pēdējie notikumi, mēs neesam izbijušies par savu aklumu, neesam atmodušies, neesam dedzīgi un modri, gaidot savu Kungu. Kurus neatradīs gaidot un nomodā, tie beidzot tiks pārsteigti savā neuzticībā. Kungs nāk, bet viņi nav gatavi nekavējoši atvērt durvis, jo tos pārņēmis pasaulīgs miegs, un beidzot tie ir nokavējuši un pazuduši.
Man rādīja citu cilvēku grupu pretstatā šai. Tie gaidīja un bija nomodā. Viņu acis raudzījās Debesu virzienā, un uz viņu lūpām bija Kunga vārdi: “Ko Es jums saku, to Es saku visiem: Esiet nomodā!” “Tad nu esiet nomodā! Jo jūs nezināt, kad nama Kungs nāks, vai vakarā, vai nakts vidū, vai gaiļos, vai agri no rīta; ka Tas nejauši nākdams jūs neatrod guļam.” Kungs norāda uz kādu kavēšanos, pirms beidzot ataust rīts. Bet Viņš negrib, ka tie pagurtu vai atslābtu viņu dedzīgā, nopietnā modrība, ja rīta ausma neparādās tik ātri, kā viņi to gaidījuši. Gaidošos man rādīja skatāmies uz augšu. Tie pamudināja un iedrošināja viens otru, atkārtodami vārdus: “Pirmās un otrās sardzes laiks ir pagājis. Mēs dzīvojam trešās sardzes laikā, gaidot un paliekot nomodā uz Kunga nākšanu. Tagad vēl tikai mazu brīdi jāpaliek nomodā.” Es redzēju, ka daži pagura; viņu acis raudzījās uz leju, tos saistīja pasaulīgās lietas un gaidīšanā tie kļuva neuzticīgi. Viņi sacīja: “Mēs gaidījām savu Kungu pirmās sardzes laikā, bet pievīlāmies. Tad mēs noteikti domājām, ka Viņš nāks otrās sardzes laikā, bet arī tas pagāja un Viņš neatnāca. Mēs atkal varam pievilties. Mums nav jābūt tik sīkumainiem un īpatnējiem. Viņš var neatnākt arī nākošās sardzes laikā. Mēs dzīvojam trešās sardzes laikā un tagad domājam, ka labāk ir krāt mantu virs zemes, lai mums būtu nodrošinājums pret trūkumu.” Daudzi aizmigs; viņus apstulboja šīs zemes rūpes un savaldzināja bagātības pieviļošā vara, tā kā tie aizmirsa būt modri un gaidīt.
Man rādīja, ka eņģeļi ar milzīgu interesi vēro nogurušos un tomēr uzticīgos sargus un raugās, (193) lai tie netiktu pārāk smagi pārbaudīti un nesabruktu zem darba un grūtību nastas, ko divkārt smagāku darīja viņu pasaulīgo rūpju apreibināto un laicīgās labklājības pievilto brāļu aiziešana no sardzes vietas. Šie Debesu eņģeļi jutās apbēdināti, ka tie, kas kādreiz bija nomodā, ar savu kūtrumu un neuzticību palielināja grūtības un nastas tiem, kas nopietni un neatlaidīgi centās palikt modrīgi gaidītāji.
Es redzēju, ka nav iespējams, interesi un rūpes piesaistīt pasaulīgām lietām, pavairot laicīgos īpašumus un tomēr palikt modrīgiem gaidītājiem, kādiem būt mums pavēlējis mūsu Pestītājs. Eņģelis sacīja: “Tie var iegūt tikai vienu pasauli. Lai sakrātu Debesu mantu, tiem jāupurē laicīgā. Abas pasaules iegūt tie nevar.” Es redzēju, cik nepieciešama ir nepārtraukta, uzticīga modrība, lai izbēgtu sātana pavedinošajiem kārdinājumiem. Viņš skubina tos, kuriem vajadzētu modrīgi gaidīt, spert tikai vienu soli uz pasaules pusi; tie nemaz nedomā iet tālāk, bet šis viens solis ir tos jau stipri attālinājis no Jēzus un atvieglojis nākošo soli; un tā soli pa solim tie iet uz pasaules pusi, līdz vienīgā atšķirība starp viņiem un pasauli ir viņu ticības apliecība, tikai vārdi. Tie ir pazaudējuši savu īpašo svēto raksturu, un vienīgi viņu ticības apliecība tos atšķir no viņu apkārtnē esošajiem pasaules mīlētājiem.
Es redzēju, ka ir pagājis viens gaidīšanas laiks pēc otra. Bet vai tāpēc vajadzētu būt mazāk modriem? Ak nē! Tagad ir vislielākā nepieciešamība atrasties pastāvīgā modrībā, jo tagad gaidītais brīdis ir tuvāk kā pirms pirmās sardzes paiešanas. Tagad gaidīšanas laiks katrā ziņā ir palicis īsāks nekā sākumā. Ja tad mēs gaidījām ar neatslābstošu modrību, (194) cik daudz nepieciešamāka divkārša modrība ir tagad, otrajā sardzes laikā. Otrā gaidīšanas laika aizritēšana mūs novedusi trešajā gaidīšanas laikā, un tagad modrības samazināšana ir neatvainojama. Trešā sardze prasa trīskārtīgu modrību. Ja tagad kļūstam nepacietīgi, tad veltīga ir visa līdzšinējā sirsnīgā un neatlaidīgā modrība. Mūs nogurdina garā un tumšā nakts, bet rīts tiek atlikts žēlastībā, jo, ja Kungs tagad atnāktu, tad daudzus Viņš atrastu nesagatavotus. Tik ilgas kavēšanās iemesls ir tas, ka Dievs nevēlas, ka kāds no Viņa ļaudīm pazūd. Tomēr rīts uzticīgajiem un nakts neuzticīgajiem ir tieši mūsu priekšā. Modrīgi gaidot, Dieva ļaudīm jāparāda savs īpatnējais raksturs, kā arī atšķiršanās no pasaules. Ar savu modrības stāvokli mums jārāda, ka mēs virs zemes tiešām esam viesi un svešinieki. Atšķirība starp tiem, kas mīl pasauli, un tiem, kas mīl Kristu, ir tik skaidra, ka to nevar pārprast. Kamēr pasaules cilvēki visā dedzībā un godkārībā cenšas iegūt sev laicīgas bagātības, Dieva ļaudis viņiem nelīdzinās, bet, būdami sirsnīgi un modrīgi gaidītāji, rāda, ka viņi ir pārveidoti, ka viņu mājas nav šī pasaule un ka viņi meklē labāku, proti, Debesu tēvzemi.