Ievedot institūtā izpriecas, daži parādīja sava rakstura seklumu. Tās viņiem bija pa prātam un ļoti patika; jo tieši atbilda viņu vieglprātīgajam domāšanas veidam. Slimniekiem ieteikto viņi uzskatīja par labu priekš sevis; un doktors C. nav vainīgs visos rezultātos, kas radās ar viņa slimniekiem doto padomu. Dažādās draudzēs citās vietās cilvēki, kas nebija svētījušies Dievam, pieķērās pirmajam šķietamajam atvainojumam, lai nodotos vieglprātīgai jautrībai, izpriecām un ģeķībai. Tiklīdz kļuva zināms, ka ārsti institūtā ieteikuši spēles un uzjautrinājumus, lai slimnieku domas novērstu no viņiem pašiem, lai tās kļūtu gaišākas, šī vēsts izplatījās līdzīgi ugunij rugājos, jaunieši N un citās draudzēs domāja, ka arī viņiem vajadzīgas tieši tādas lietas, un daudzi nolika pie malas taisnības ieročus. Tā kā viņi vairs netika turēti iemauktos un grožos, tieši šīm lietām nodevās ar tādu dedzību un neatlaidību, it kā no viņu centības šinī virzienā atkarātos mūžīgā dzīvība. Te radās izdevība atšķirt apzinīgos Kristus sekotājus no tādiem, kas paši sevi piekrāpuši. Dažiem Dieva darbs nebija viņu sirds lieta .Viņu dvēselēs nebija norisinājusies patiesa svētošanās. Viņi nebija paļāvušies uz Dievu, viņu nostāja bija nenoteikta, un vajadzēja pacelties tikai kādam vilnim, lai tie tūlīt pazaudētu pamatu savām kājām un tiktu mētāti šurp un turp. Šie cilvēki parādīja, ka ir ļoti nepastāvīgi un vāji morālās neatkarības ziņā. Viņiem pašiem nebija piedzīvojumu, un tāpēc tie staigāja tikai citu aizdedzināto dzirksteļu gaismā. Viņu sirdīs nebija Kristus, ko tie varētu apliecināt pasaulei. Tie saucās par Viņa sekotājiem, bet pasaulīgās un laicīgās lietas turēja savā varā viņu vieglprātīgās, savtīgās sirdis.
(138) Bija arī cilvēki, kurus, pēc visa spriežot, šis izpriecu jautājums nesatrauca. Viņos valdīja tāda paļāvība uz Dievu, ka Viņš visu nokārtos pareizi, ka tie spēja palikt garīgi mierīgi. Viņi nolēma, ka priekšraksti slimniekiem, nav domāti viņiem, un tāpēc tos šis jautājums nemocīja. Ko arī darītu citi cilvēki draudzē vai pasaulē, tas viņiem neko nenozīmēja; jo viņi sacīja: vai tad mēs nesekojam vienīgi Kristum? Viņš mums ir pavēlējis staigāt tā, kā Viņš ir staigājis. Mums jādzīvo tā, it kā mēs redzētu Viņu, kurš ir neredzams, un viss, ko mēs darām, jādara no sirds kā Kungam un ne kā cilvēkiem.
Sastopoties ar šādām lietām, veidojas raksturs. Tad pareizi var spriest par cilvēka tikumisko vērtību. Tad nav grūti izšķirt, kur meklējami tie, kas saucas par dievbijīgiem un kam tomēr prieki un laime ir šinī pasaulē. Viņi nav pieķērušies lietām, kas ir augšā, bet gan lietām, kas ir virs zemes, kur valda sātans. Viņi staigā tumsībā un nevar mīlēt Debesu lietas un nevar par tām priecāties, jo viņi tās nespēj saprast. Būdami prātā aptumšoti, tie ir attālinājušies no Kristus dzīves. Garīgās lietas tiem ir ģeķība. Viņu gaitas saskan ar šīs pasaules gājumiem, un viņu intereses un izredzes saistās ar šo pasauli un zemes lietām. Ja viņiem izdodas nest kristieša vārdu un kalpot kā Dievam, tā arī mamonam, tad tie ir apmierināti. Tomēr norisināsies notikumi, kas atklās to sirdis, kuri draudzei ir tikai par nastu un lāstu.
Draudzē valdošais gars ir tāds, kas vada prom no Dieva un svētuma tekas. Draudzē daudzi savu garīgo aklumu izskaidrojuši ar iespaidu, kas radies no institūtā mācītiem principiem. Tas nav pilnīgi pareizi. Ja draudze būtu stāvējusi Dieva padomā, tad arī institūtā notiekošo tā varētu pārvaldīt. Draudzē esošā gaisma būtu iespiedusies arī šajā darba nozarē, un maldi un kļūdas tur nevarētu pastāvēt. (139) Draudzes morālā tumsa ir tā, kas visvairāk iespaidoja morālās tumsas un garīgās nāves rašanos institūtā. Ja draudze būtu bijusi garīgi vesela, tad tā arī uz šo miesas daļu būtu sūtījusi dzīvinošu, dziedinošu straumi. Bet draudze pati bija slima un nebaudīja Dieva labvēlību, ne arī varēja priecāties Viņa vaiga gaismā. Pār visu dzīvo organismu izplatījās slimīgs, neveselīgs iespaids, līdz visapkārt parādījās slimības pazīmes.
Mīļais brālis D neizprata pats savas sirds stāvokli. Tur patvērumu bija atradis savtīgums un miers, veselīgais, klusais miers to bija atstājis. Jums visiem vajadzīga mīlestība,- mīlestība uz Dievu un mīlestība uz tuvāko. Dzīvi, kuru jūs tagad dzīvojat, jūs nedzīvojat ticībā uz Dieva Dēlu. Trūkst pilnīgas uzticēšanās Dieva rokām, it kā Viņš nevarētu pasargāt to, kas Viņam nododas. Jūs baidāties, ka var notikt kas ļauns, kas jums var kaitēt, ja jūs paši neaizsargāsities un nesāksiet cīnīties savā labā. Dieva bērni ir gudri un spēcīgi, par cik viņi paļaujas uz Dieva gudrību un spēku. Viņi ir tik stipri un laimīgi, par cik viņi atšķiras no cilvēcīgās gudrības un palīdzības.
Daniēls un viņa biedri bija gūstekņi svešā zemē, bet Dievs nepieļāva viņu ienaidnieku skaudībai un naidam gūt pār tiem virsroku. Taisnais vienmēr ir saņēmis palīdzību no augšienes. Cik bieži Dieva ienaidnieki jau ir savienojuši savus spēkus un gudrību, lai iznīcinātu nedaudzu atsevišķu cilvēku iespaidu un slavu, kas uzticējušies Dievam. Bet tā kā Kungs bija ar viņiem, tad neviens nevarēja tos pārvarēt. Lai tikai Kristus sekotāji ir vienoti, un tie uzvarēs. Lai viņi atšķiras no saviem elkiem un no pasaules, un pasaule tos neatšķirs no Dieva. Kristus ir mūsu klātesošais, visu (140) spējošais Glābējs. Viņā mājoja visa pilnība. Kristiešu priekštiesība ir patiesi zināt, ka Kristus patiesi ir viņos. “Šī ir uzvarēšana, kas pasauli uzvar, proti: mūsu ticība.” (1.Jāņa 5:4) Kas tic, tas visu spēj un, ko vien mēs vēlamies, ja mēs lūdzam ticot, ka to saņemsim, to tiešām arī dabūsim. Šāda ticība pāršķels vistumšākos mākoņus un atnesīs nogurušai, izmisušai dvēselei gaismas un cerības starus. Šādas ticības un paļāvības trūkums ir tas, kas sev līdzi nes neziņu, mokošas bailes un ļaunas nojautas. Dievs priekš Saviem ļaudīm darīs lielas lietas, ja tie pilnīgi uzticēsies Viņam. “Dievbijība, kas savienota ar pieticību, ir liels ieguvums.” (1.Tim.6:6) Tad dzīvē atklāsies šķīsta un neaptraipīta reliģija, kas derēs par paraugu citiem. Pierādīsies, ka Kristus ir nekad neizsīkstošs spēka avots un vienmēr klātesošs palīgs katrās bēdās un grūtībās.