Māsas Annas Mores lietā man rādīja, ka viņas neievērošana bija Jēzus neievērošana viņas personā. Ja būtu nācis Dieva Dēls, pazemīgi, neko nepieprasot, kā Viņš virs zemes dzīvojot gāja no vienas vietas uz otru, Viņš nebūtu uzņemts labāk. Ir vajadzīga dziļa mīlestība, kas mājoja Golgātas Vīra krūtīs. Ja draudze būtu staigājusi gaismā, tad tā būtu pareizi novērtējusi šo pazemīgo misionāri, kuras visa būtne karsti centās kalpot savam Kungam. Viņas visnopietnākās intereses iztulkoja nepareizi. Viņas ārējais izskats nebija tieši tāds, kādu vēlētos redzēt gaumes un modes acs, jo cieša saskāršanās ar stingru taupību un nabadzību bija atstājusi savu zīmogu uz viņas apģērbu. Grūti pelnītos līdzekļus, līdz ko tos saņēma, viņa izlietoja citu labā, lai (141) sniegtu gaismu tiem, kurus viņa cerēja vadīt pie patiesības krusta.
Pat tie, kuri sevi sauc par Kristus draudzi, ar savām izcilajām priekšrocībām un augsto ticības apliecību šajā pašaizliedzīgajā Dieva bērnā nespēja saredzēt Kristus līdzību, jo viņi paši tik tālu bija aizgājuši no Kristus, ka vairs neatstaroja Kristus attēlu. Viņi sprieda pēc ārējā izskata un sevišķi nepūlējās saskatīt iekšējo rotājumu. Te bija sieviete, kas zināšanu bagātībā un patiesos piedzīvojumos dievbijības noslēpumos pārspēja katru, kas dzīvo… un, kuras pieeja jauniešiem un bērniem bija patīkama, pamācoša un svētīga. Viņa nebija asa, bet gan pieklājīga un līdzjūtīga, un kā jaunatnes pamācītājs un saprātīgs, derīgs līdzstrādnieks un padomdevējs mātēm, būtu bijusi viens no visderīgākajiem strādniekiem darba laukā. Viņa varēja aizsniegt sirdis ar nopietno, patieso notikumu atstāstīšanu no savas ticības dzīves, kuru viņa bija veltījusi kalpošanai savam Glābējam. Ja draudze no tumsas un maldiem būtu iznākusi skaidrā gaismā, tad tās locekļu sirdis tiektos pretī šai vientuļajai svešajai sievietei. Viņas lūgšanas, asaras un bēdas, redzot nepaveramies ceļu savām spējām, ir ievērotas un dzirdētas Debesīs. Kungs piedāvāja Saviem ļaudīm apdāvinātu palīgu, bet tie bija bagāti un pār pāri bagāti, un tiem nekā nevajadzēja. Viņi novērsās un atmeta visdārgāko svētību, kuras vajadzību tie vēl izjutīs. Ja vecākais E, kad viņa uzmanība tika vērsta uz šo Jēzus kalpu, vientuļu palikušu bez pajumtes un slāpstošu strādāt savam Kungam, būtu atradies skaidrā Dieva gaismā un būtu piepildīts ar Viņa Garu, tad gars atsauktos uz garu un vaigs pievērstos vaigam kā spogulī; viņa sirds tad tiektos pretī šim Kristus māceklim, un viņš būtu to sapratis. Tas attiecas arī uz visu draudzi. Draudzes locekļi bija garīgi tik akli, ka vairs neatšķīra patiesā Gana balsi un klausīja svešinieka balsij, kas tos vadīja prom no Kristus ganāmpulka.
(142) Daudzi raugās uz Dieva ļaudīm darāmo lielo darbu, un viņu lūgšanas paceļas uz augšu, lūdzot palīdzību lielajai pļaujai. Bet, ja palīdzība nenāk tieši tādā veidā, kā viņi gaidījuši, tad tie to negrib pieņemt un novēršas, kā jūdu tauta novērsās no Kristus, jo Viņa parādīšanās veids tiem sagādāja vilšanos. Viņa atnākšanu iezīmēja pārāk liela nabadzība un pazemība, un savā lepnumā tie atteicās no Viņa, Kurš nāca, lai tiem dotu dzīvību. Pielaižot šo piedzīvojumu, Dieva nolūks bija mācīt draudzei pazemot savas sirdis un ieraudzīt lielo vajadzību labot savus ceļus Viņa priekšā, lai Viņā tos nepiemeklētu ar sodību. Daudzi, kas atklāti nostājas par dievbijību, ārējam rotājumam piegriež daudz lielāku vērību nekā iekšējam. Ja visa draudze būtu pazemojusies Kunga priekšā un tik pilnīgi izlabojusi pagātnes kļūdas, kā to vēlas Dievs, tad tie nebūtu tik nespējīgi morālā ziņā izcila rakstura novērtēšanā.
Māsas Annas Mores gaisma ir izdzisusi, bet tā vēl tagad varēja spoži degt, apspīdot ceļu daudziem, kas vēl staigā tumšās maldu un pretošanās tekās. Dievs aicina draudzi atmosties no savas snaudas un dziļā nopietnībā meklēt cēloņus, kāpēc tās locekļi, kas apliecina ticību un kuru vārdi rakstīti draudzes grāmatās, ir varējuši sevi tā piekrāpt. Sātans viņus maldina un krāpj lielā pestīšanas darba gājumā. Nekas nav nodevīgāks un neuzticīgāks par grēka pieviļošo varu. Tas ir šīs pasaules dievs, kas maldina, apžilbina un ved pretī bojā ejai. Sātans savu darbu nesāk ar daudzām kārdināšanām uzreiz. Viņš šīs kārdināšanas maskē tā, ka pavirši uzskatītas tās atgādina kaut ko labu; viņš mazu uzlabojumu saista ar ģeķībām un izpriecām, un piekrāptās dvēseles, iesaistījušās šajās izpriecās, aizbildinās ar kāda liela labuma iegūšanu. Tā ir tikai pieviļošā daļa; sātana pretīgā māksla ir maskēta. Apmānītās dvēseles sper uz priekšu vienu soli un tad jau ir sagatavotas nākošajam.
(143) Daudz patīkamāk ir paklausīt savas sirds tieksmēm, nekā nostāties aizsargāšanās pozīcijās un noraidīt jau pašu pirmo viltīgā ienaidnieka iečukstējumu, tā liedzot viņam pieeju. Ak, cik sātans ir uzmanīgs, lai novērotu, kur viņa ēsmu labprāt pieņem, lai ievērotu katru dvēseli, kas iet tieši pa viņa sagatavotu ceļu! Viņš neprasa, lai tās atteiktos no lūgšanām un no reliģisko pienākumu formālas izpildīšanas, jo tieši tādus viņš tos vislabāk varēs izmantot savā darbā. Savu viltus gudrību un maskētos slazdus viņš apvieno ar šo cilvēku pieredzi un ticības apliecību, un tādā veidā viņa lieta iet brīnišķīgi uz priekšu. Liekulīgie farizeji lūdza, gavēja un ievēroja dievbijības formas, bet savās sirdīs viņi bija samaitāti. Sātans izsmejoši apvaino Kristu un viņa eņģeļus, sacīdams: “Tie ir mani! Tie ir mani! Es esmu viņus pievīlis. Tavas asinis šeit ir bezvērtīgas. Savas aizlūgšanas Tu vari pārtraukt. Tu vari arī mitēties parādīt savu spēku un atklāt sevi brīnišķīgos darbos! Viņi ir mani. Tie pieder man! Neskatoties uz viņu augsto ticības apliecību, sevi atzīstot par Kristus pavalstniekiem, neskatoties uz to, ka viņi savā laikā baudījuši Kristus apgaismojošo tuvumu, es rūpēšos, lai tie paliktu mani tieši Debesu priekšā, par kurām viņi tik daudz runā. Tieši tādas personas kā šīs, es varu izlietot, lai pieviltu citas.”
Salamans saka: “Kas uz savu sirdi paļaujas ir ģeķis.” Un tādus var atrast simtiem starp tiem, kas sevi sauc par dievbijīgiem. Apustulis saka: “Viņa viltīgās domas mums nav nezināmas.” (2.Kor.2:11) Ak, kāda māksla, kāda veiklība un kāda viltība tiek pielietota, lai vadītu atklātos Kristus sekotājus uz savienošanos ar pasauli, meklējot laimi pasaulīgajās izpriecās, maldinot sevi, ka tur ir arī kaut kas labs. Un tā nepiesardzīgie iet tieši lamatās, glaimodami sev, kas uz šī ceļa nav nekā ļauna. Viņu jūtas un simpātijas ir satrauktas, un tas noder par nedrošu pamatu, uz kura viņi balsta (144) savu pārliecību, ka ir Dieva bērni. Viņi sevi salīdzina ar citiem, un apmierināti nolemj, ka ir pat labāki par daudziem patiesiem kristiešiem. Bet kur ir dziļā Kristus mīlestība, kas izstarotu no viņu dzīves un ar saviem spožajiem stariem aplaimotu un svētītu citus? Kur ir viņu Bībele? Cik daudz tā tiek pētīta? Kur ir viņu domas? Vai tās ir debesīs un pie debesu lietām? Šai virzienā viņu domas dabīgi neplūst. Dieva Vārda pētīšana viņiem neinteresē. Tur nav nekā, kas satrauktu viņu domas un dabīgā, neatjaunotā sirds citas grāmatas vērtē augstāk par Dieva Vārdu. Viņu uzmanība bija piesaistīta viņiem pašiem. Viņi dziļi un nopietni neilgojās, lai Dieva Gars iespaidotu prātu un sirdi. Dievs nav atrodams visās viņu domās.
Kā lai es panesu domu, ka lielākā daļa šīs paaudzes jauniešu neaizsniegs mūžīgo dzīvību! Ak, kaut mitētos mūzikas instrumentu skaņas, un viņi vairs nepavadītu tik daudz dārgā laika, apmierinot savas tieksmes. Ak, kaut viņi mazāk laika veltītu tērpiem un tukšām sarunām un nopietni izmisumā censtos lūdzot Dievu, lai Viņš tiem dotu veselīgus piedzīvojumus. Pastāv liela nepieciešamība pēc rūpīgas sevis pārbaudīšanas Dieva Vārda gaismā. Lai ikviens sev jautā: “Vai es savā sirdī esmu vesels vai satrunējis? Vai es esmu atjaunots Kristū? Vai arī man vēl ir miesīgā sirds, kurai no ārpuses uzvilkts jauns tērps?” Nostājieties paši lielā tribunāla priekšā un Dieva gaismā sevi pārbaudiet, lai redzētu vai nav vēl palicis kāds apslēpts grēks kuru jūs piekopjat, kāds elks, kuru jūs neesat upurējuši? Lūdziet, jā lūdziet, kā jūs nekad agrāk neesat lūguši, lai sātans ar savu viltību jūs neapmānītu, lai jūs neatdotos nevērīgam, vieglprātīgam, tukšam un ārišķīgam garam un nepildītu reliģiskos pienākumus tikai lai apklusinātu savu sirdsapziņu.
(145) Mīlestība uz izpriecām kristiešiem nav bijusi piemērota nevienā šīs pasaules laikmetā, bet cik daudz nepiemērotāka tā ir tagad, kad tik drīz noslēgsies pasaules vēstures ainas. Noteikti jūsu mūžīgās dzīvības pamats nevar tikt likts par daudz droši. Jūsu dvēseles labklājību, jūsu mūžīgo laimi izšķir viens jautājums - vai jūsu celtnes pamats ir Kristus? Kamēr citi alkst pēc pasaulīgām izpriecām, vai jūs alkstat pēc nepārprotamas Dieva mīlestības apliecības, nopietni un no visas sirds saucot: Kas man rādīs, kā nodrošināt manu aicināšanu un izredzēšanu? viena no pēdējo dienu pazīmēm ir tā, ka tie, kas sevi atklāti atzīst par kristiešiem, vairāk mīl izpriecas nekā Dievu. Izturieties godīgi pret savu dvēseli. Izdariet rūpīgu pārbaudi. Cik maz ir to, kas pēc godīgas sevis pārbaudes var pacelt acis uz Debesīm un sacīt: “Es esmu starp tiem, kas šeit aprakstīti! Es nemīlu izpriecas vairāk par Dievu.” Cik maz ir to, kas var sacīt: “Es pasaulei esmu miris; dzīvi, kuru es tagad dzīvoju, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu! Mana dzīvība ir apslēpta ar Kristu Dievā, un, kad parādīsies Viņš, kas ir mana dzīvība, tad arī es parādīšos līdz ar Viņu godībā.” Ak, Dieva mīlestība un žēlastība! Ak, dārgā žēlastība! Tā ir vērtīgāka par tīru zeltu! Tā paceļ un izdaiļo garu par visiem citiem avotiem un liek iemīlēt Debesis. Kamēr ap mums esošie ļaudis varbūt ir tukši, meklē izpriecas un nododas ģeķībām, mūsu sarunas ir Debesis, no kurienes mēs gaidām Pestītāju; dvēsele tiecas pie Dieva pēc piedošanas un miera, pēc taisnības un patiesa svētuma. Sarunāšanās ar Dievu un domas par To, kas ir augšā, pārveido dvēseli Kristus līdzībā.