Ja viņi neizpratīs savu svārstīgo raksturu un to neizlabos, tad neviens no viņiem neaizsniegs mūžīgo dzīvību; viņi nespēs cīnīties ar pēdējo dienu briesmām. Viņiem nebūs izturības pretoties velnam, jo tie viņu nepazīs. Kādam jābūt pie viņiem, lai tiem pateiktu, vai tas, kas tuvojas, ir ienaidnieks vai draugs. Viņi nav garīgi, tāpēc garīgas lietas paliek neizprastas. Viņi nav gudri lietās, kas attiecas uz Dieva valstību. Ne jauns, ne vecs nav attaisnojams, ja tas uzticas otram, pieņemot citu cilvēku piedzīvojumus par saviem. Eņģelis sacīja: “Nolādēts ir tas, kas paļaujas uz cilvēkiem un ieceļ miesu par savu elkoni.” Kristieša piedzīvojumos un cīņās ir vajadzīga cēla uzticēšanās sev.
Vīri, sievas un jaunieši, Dievs prasa no jums tikumisku drosmi, mērķtiecīgu pastāvību, izturību un neatlaidību, prātu, kas nepieņemtu citu apgalvojumus, bet kas pats visu izpētītu, pirms kādu lietu pieņem vai atmet, kas pārdomātu un apsvērtu pierādījumus un visu pienestu Kungam lūgšanās. “Ja kam gudrības trūkst, tas lai lūdz no Dieva, Kas visiem labprāt dod un nepārmet; tad tā tam taps dota.” Un tagad nosacījums: “Bet lai lūdz ticībā, ne šaubīdamies; jo, kas šaubās, tas ir līdzīgs jūras vilnim, ko vējš kustina un mētā. Jo tāds (131) cilvēks lai nedomā, ka tas no Kunga ko dabūs.”(Jēk.1:5-7) Šāda lūgšana pēc gudrības nedrīkst būt maznozīmīga lūgšana, kuru pabeidzot tūlīt aizmirst. Tā ir lūgšana, kas izteic sirds nopietnās un spēcīgās ilgas, ko izraisa apzināts gudrības trūkums izprast Dieva gribu.
Ja lūgšana ir izteikta un atbilde tūlīt netiek izprasta, tad nenogurstiet gaidot un nekļūstiet svārstīgi. Nešaubieties! Pieķerieties apsolījumam: “Uzticīgs ir Tas, Kas jūs aicinājis, Tas to arī darīs.”(1.Tes.5:24) Līdzīgi neatlaidīgajai atraitnei, atkal un atkal izsakiet savu lietu un esiet apņēmīgi savā nodomā. Vai iemesls ir svarīgs un priekš jums ļoti nozīmīgs? - Noteikti. Tad arī nešaubieties; jo jūsu ticība var tikt pārbaudīta. Ja tas, ko jūs ilgojaties saņemt, ir kaut kas vērtīgs, tad ir arī vērts šī mērķa dēļ nopietni pūlēties. Jums ir dots apsolījums, tāpēc esiet modrīgi un lūdziet. Esiet stingri un nelokāmi, un lūgšana tiks atbildēta; jo, vai tas, kas devis apsolījumu, nav Dievs? Ja šīs lietas iegūšana jums kaut ko maksās, tad iegūta jums tā būs vēl dārgāka. Jums skaidri pateikts, ka, ja jūs šaubīsities, tad nedomājiet, ka jūs no Kunga kaut ko saņemsiet. Te dots brīdinājums nepagurt, bet stipri paļauties uz apsolījumu. Ja jūs lūdzat, Viņš jums labprāt dos un nepārmetīs.
Šai ziņā daudzi kļūdās. Svārstoties viņi novēršas no sava nodoma, un to ticība izsīkst. Tāpēc viņi neko nesaņem no Kunga, kas ir mūsu Spēka Avots. Neviens nav spiests staigāt tumsā un maldīties līdzīgi aklam cilvēkam; jo Kungs ir gādājis par gaismu, ja tikai viņi grib to pieņemt Kunga norādītā ceļā un neizraugās paši savus ceļus. Kungs no visiem prasa uzticīgu ikdienas pienākumu pildīšanu. Sevišķi to prasa no tiem, kas nodarbināti svinīgajā un svarīgajā izdevniecības darbā, kā no cilvēkiem, uz kuriem gulstas vissmagākās atbildības par darbu, tā arī no tiem, kuriem atbildība ir mazāka. Tas iespējams vienīgi raugoties uz Dievu, lai Viņš dotu spējas un spēku uzticīgi pildīt to, kas ir pareizi Debesu skatījumā, un visu darīt, vadoties no (132) nesavtīgiem motīviem, it kā Dieva acs raudzītos uz visiem, visu redzētu un pārbaudītu katra cilvēka rīcību un darbu.
Grēks, kas tik plašā mērā tiek piekopts, kas mūs šķir no Dieva un rada tik lielu visus apņemošu garīgu vājumu, ir savtīgums. Nevar būt cita ceļa, lai atgrieztos pie Dieva, kā vienīgi sevis aizliegšana. Paši no sevis mēs neko nespējam, bet, Dieva stiprināti, mēs varam dzīvot, darot labu citiem un tā izvairīties no savtīguma grēka. Mums nav jāiet uz pagānu zemēm, lai parādītu savu vēlēšanos visu atdot Dievam derīgā, nesavtīgā dzīvē. Mums to vajadzētu darīt mājas lokā, draudzē, starp tiem, ar kuriem mēs saejamies un ar kuriem iznāk saskarties darbā. Tieši ikdienas dzīves gaitās jāmācās aizliegt savu es un turēt to padotībā. Pāvils varēja sacīt: “Es mirstu ikdienas.”(1.Kor.15:31) Tieši ikdienas miršana sev dzīves sīkajās lietās ir tā, kas mūs dara par uzvarētājiem. Sevi mums vajadzētu aizmirst, vēloties darīt labu citiem. Tur, kur tiem uzticīgi vajadzētu pildīt savu pienākumu, viņi labāk meklē savus priekus.
Dievs visiem Saviem sekotājiem uzlicis neatvairāmu pienākumu svētīt citus ar savu iespaidu un līdzekļiem un meklēt no Viņa gudrību, kas tos darītu spējīgus ar visiem spēkiem cēlināt un izdaiļot to cilvēku domas un jūtas, kuri nonāk viņu iespaida lokā. Strādājot citu labā, radīsies patīkama apmierinātības izjūta un iekšējs miers, kas jau būs pietiekošs atalgojums. Vadoties no augstas un cēlas vēlēšanās darīt labu citiem, cilvēki atradīs patiesu laimi dzīves daudzējādo pienākumu uzticīgā pildīšanā. Tas sniegs vairāk nekā laicīgs atalgojums, jo katru uzticīgu , nesavtīgu pienākumu pildīšanu atzīmē eņģeļi, un tā mirdz dzīvības ierakstos. Debesīs neviens nedomās par sevi un arī nemeklēs savus priekus; bet visi, skaidras, patiesas mīlestības dzīti, centīsies darīt laimīgas ap viņiem esošās Debesu būtnes. Ja mēs vēlamies (133) priecāties Debesu sabiedrībā uz atjaunotās zemes, tad mums jau šeit jāvadās no Debesu pamatlikumiem.
Katra rīcība mūsu dzīvē iespaido citus vai nu uz labu vai uz ļaunu. Mūsu ietekme vai nu vada uz augšu vai velk uz leju; šo ietekmi izjūt, tā iedarbojas uz citiem un tiek lielākā vai mazākā mērā atdarināta. Ja mūsu priekšzīme palīdz citiem nostāties par labiem pamatlikumiem, tad mēs tiem dodam spēku uz labu. Tie savukārt atstāj tādu pat svētīgu iespaidu uz citiem, un tā mūsu neapzinīgais iespaids ietekmē simtus un tūkstošus. Ja mēs ar savu rīcību stiprinām vai izraisām ļaunos spēkus, kas mājo ap mums esošajos cilvēkos, tad mēs esam līdzdalībnieki viņu grēkā, un mums būs jādod norēķins par labo, ko mēs būtu varējuši darīt, bet neizdarījām, jo nepieņēmām Dievu par savu stiprumu, savu vadoni un padomdevēju.