Atklāsmē, ko es redzēju 1868. gada 12. jūnijā, man atklāja, ka Dieva bērniem draud briesmas raudzīties uz brāli un māsu Vaitiem, domājot, ka tiem ar savām nastām jāiet pie viņiem un tiem jāprasa padoms. Tam tā nav jābūt. Noskumušos un nospiestos pie Sevis aicina viņus mīlošais, līdzjūtīgais Pestītājs. Viņš tiem palīdzēs. Viņā tie atradīs dusu. Ejot ar saviem pārbaudījumiem un grūtībām pie Jēzus, viņi attiecībā uz sevi piedzīvos šī apsolījuma piepildīšanos. (119) Kad savās lielajās bēdās viņi būs saņēmuši atvieglojumu, kas atrodams vienīgi Jēzū, tad būs iegūts piedzīvojums, kuram vislielākā vērtība. Brālis un māsa Vaiti cenšas dzīvot skaidru dzīvi, cenšas nest augļus svētumā, un tomēr viņi ir tikai maldīgi mirstīgie. Daudzi nāk pie mums ar jautājumiem: Vai man darīt to vai to? Vai man iesaistīties šajā pasākumā? Vai arī par drēbēm - kādu apģērbu lai nēsā? Tad es viņiem atbildu: Jūs sevi atzīstat par Kristus mācekļiem. Pētiet savas Bībeles. Lasiet rūpīgi un ar lūgšanām par mūsu Pestītāja dzīvi, kad Viņš staigāja cilvēku vidū virs zemes. Atdariniet Viņa dzīvi un jūs nenomaldīsieties no šaurās tekas. Mēs pilnīgi atsakāmies būt jums par sirdsapziņu. Ja mēs jums teiksim, kas jums tieši jādara, jūs pēc vadības raudzīsities uz mums un neiesiet tieši pie Jēzus. Jūsu piedzīvojumi pamatosies uz mums. Bet jums pašiem jāiegūst piedzīvojumi, kas pamatotos Dievā. Tad jūs varēsiet pastāvēt pēdējo dienu briesmu vidū un bēdu ugunīs, caur kurām jāiet visiem svētiem, lai viņu raksturs atbrīvotos no dažādiem sārņiem un kļūtu sagatavots pēdējam nemirstības pieskārienam, jūs neiznīcinās, bet šķīstīs.
Daudzi mūsu mīļie brāļi un māsas domā, ka bez brāļa un māsas Vaitu piedalīšanās viņi nevar organizēt plašāku sanāksmi. Daudzās vietās viņi redz, ka kaut kas jādara, lai ļaudis ierosinātu uz nopietnāku un izšķirošāku rīcību darbā un visā patiesības lietā. Viņu vidū ir strādājuši sludinātāji, tomēr viņi saprot, ka jādara kāds lielāks darbs, un viņi raugās uz brāli un māsu Vaitiem, lai tie to darītu. Es redzēju, ka šāda lietu uztvere nav saskaņā ar Dieva gribu. Pirmkārt, dažiem mūsu sludinātājiem ir trūkumi. Viņi nepārdomā savu darbu un nepadara to līdz galam. Viņi neuzņemas darba grūtības un necenšas pacelt tieši tos cilvēkus, kuriem vajadzīga palīdzība. Viņiem nav skaidru izšķiršanas spēju, lai redzētu un saprastu, kur ļaudis jāpamāca, kur jānorāj, (120) kur jāpaceļ un jāstiprina. Daži sludinātāji nedēļām un mēnešiem ilgi strādā vienā vietā, un, kad viņi to atstāj, tad šai vietā ir pat vairāk ko darīt nekā tad, kad viņi darbu iesāka. Sistemātiskās labdarības darbs tik tikko tiek kustināts. Viena no sludinātāja darba nozarēm ir tieši šis labdarības darbs, bet, tā kā tas nav patīkams, tad pret šo pienākumu bieži izturas nevērīgi. Viņi runā par Dieva Vārda patiesībām, bet nepārliecina ļaudis par nepieciešamību tām paklausīt. Tāpēc daudzi ir klausītāji, bet ne darba darītāji. Ļaudis izjūt šīs nepilnības. Viņu vidū viss nav nokārtots, un tie raugās uz brāli un māsu Vaitiem, lai tie šos trūkumus novērstu.
Dažu mūsu kalpojošo brāļu darbs ir bijis virspusējs, viņi darbā nav iedziļinājušies un nav iemantojuši ļaužu sirdis. Viņi sevi atvaino ar domu, ka brālis un māsa Vaiti izlabos šos trūkumus un, ka viņi sevišķā kārtā piemēroti šādam darbam. Šie vīri ir strādājuši, bet nepareizā veidā. Viņi nav uzņēmušies darba nastu. Viņi nav snieguši palīdzību tur, kur tā bija vajadzīga. Viņi nav ar visu sirdi, dvēseli un spēku iedziļinājušies ļaužu vajadzībās. Laiks ir pagājis, un viņiem nav nekā ko rādīt, ko viņi būtu darījuši. Viņu nepilnības nasta gulstas uz mums. Un tie pamudina ļaudis raudzīties uz mums, sacīdami, ka nekas cits darbu pilnīgi nepaveiks, kā tikai mūsu sevišķā liecība. Tāda nostāja Dievam nepatīk. Sludinātājiem vajadzētu uzņemties lielāku atbildību un nepieļaut domu, ka viņi nevar nest ļaudīm tieši to vēsti, kas palīdzētu tur, kur palīdzība vajadzīga. Ja viņi to tiešām nevar, tad viņiem jāpaliek Jeruzalemē, līdz ir saņēmuši spēku no augšienes. Tiem nevajadzētu iestāties darbā, kuru tie nevar pildīt. Viņiem vajadzētu raudot iziet un nest dārgo sēklu, un līksmiem atgriezties no sava darba līdz ar iegūtajiem kūlīšiem.
(121) Sludinātājiem vajadzētu ļaudis pārliecināt par individuālu pūļu nepieciešamību. Neviena draudze nezels, ja tās locekļi nestrādās. Ļaudīm vajadzētu sastrādāt ar sludinātāju. Es redzēju, ka dažādās vietās atrodošās draudzēs nevar tikt padarīts nekas paliekošs, ja tās nepamodinās izjust uz tām gulstošos atbildību. Katram draudzes loceklim vajadzētu saprast, ka viņa dvēseles pestīšana atkarīga no viņa paša pūlēm. Dvēseles nevar tikt izglābtas bez piepūles. Sludinātājs nevar izglābt ļaudis. Viņš var būt par kanālu, caur kuru Dievs ļaudīm sniedz gaismu; bet, kad gaisma ir dota, tad ļaudīm pašiem tā ir jāuzņem un savukārt jāļauj tai spīdēt uz citiem. Draudzes locekļiem vajadzētu saprast, ka ikviens no viņiem ir atbildīgs ne tikai par savas dvēseles izglābšanu, bet ka tiem nopietni un dedzīgi jānododas to glābšanai, kas vēl atrodas tumsā. Viņiem nevajadzētu raudzīties uz brāli un māsu Vaitiem, lai tie palīdzētu iziet no tumsas, bet pašiem nopietni jācenšas sev palīdzēt. Ja viņi sāks meklēt tos, kuru stāvoklis ir sliktāks nekā viņiem pašiem un centīsies tiem palīdzēt, tad tādā veidā viņi palīdzēs arī paši sev ātrāk izkļūt gaismā. Ja ļaudis balstīsies uz brāli un māsu Vaitiem un uzticēsies viņiem, tad Dievs viņus jūsu vidū pazemos vai arī tos no jums atņems. Jums jāraugās uz Dievu un jāuzticas Viņam. Balstieties uz Viņu, un Viņš jūs nepametīs. Viņš neļaus aiziet bojā. Ļoti dārgs ir Dieva Vārds: “Meklējiet Rakstos, jo jums šķiet, ka tur iekšā ir mūžīga dzīvība.”(Jāņa 5:39) Šie ir Kristus vārdi. Inspirētie vārdi jāpētī nopietni un ar lūgšanām, lai pēc tam tos īstenotu dzīvē, tad tie pilnībā jūs sagatavos ikvienam labam darbam. Sludinātājam un ļaudīm jāraugās uz Dievu.
Mēs dzīvojam ļaunā laikā. Ap mums sabiezē pēdējo dienu briesmas. Tā kā netaisnība iet vairumā, tad mīlestība pie daudziem izdziest. Enohs staigāja ar Dievu trīs simti gadus. Tagad liekas, ka laika īsums jāizceļ kā spiedošs iemesls meklēt taisnību. Vai ir nepieciešams pastāvīgi atgādināt Dieva dienas briesmas, lai spiestu uz taisnīgu (122) rīcību? Mūsu priekšā ir Ēnoha gadījums. Simtiem gadu viņš staigāja ar Dievu. Viņš dzīvoja samaitātā laikmetā, kad visapkārt valdīja tikumiska izvirtība; tomēr savu prātu viņš radināja paklausīt Dievam un mīlēt skaidrību. Viņa sarunu temats bija Debesu lietas. Domām viņš lika plūst pa šo kanālu, un tāpēc viņš nesa dievišķu zīmogu. Viņa seju darīja gaišu tā pati gaisma, kas mirdzēja Jēzus vaigā. Ēnoham vajadzēja iet caur tādām pat kārdināšanām kā mums. Viņu apņēma sabiedrība, kas tāpat kā mūsu laika cilvēki, nebija draudzīgi taisnībai. Gaiss, ko viņš elpoja ar grēku un samaitātību, tāpat kā tas ir šodien; tomēr viņš dzīvoja svētu dzīvi. Viņu neaptraipīja tā laikmeta grēki, kurā viņš dzīvoja. Tā arī mēs varam būt skaidri un nesamaitāti. Viņš pārstāv svētos, kas dzīvos pēdējo dienu pagrimuma un briesmu vidū. Atalgojums viņa uzticīgai paklausībai bija pārvēršana. Tāpat tiks pārvērsti uzticīgie, kas atliks un būs dzīvi. No grēcīgās un samaitātās pasaules viņi pāries Debesu šķīstajos priekos.
Dieva ļaudīm jāiet uz augšu un uz priekšu pretī uzvarai. Izraēla armijas tagad vada Kāds, Kas ir lielāks par Jozua. Mūsu vidū ir mūsu Pestīšanas Vadonis, Kas iedrošināšanai sacīja vārdus: “Redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam”(Mat.28:20),“Esiet priecīgi, Es pasauli esmu uzvarējis.”(Jāņa 16:33) Viņš mūs vadīs pretī drošai uzvarai. Ko Dievs ir apsolījis, to Viņš arī spējīgs izpildīt kurā katrā laikā. Un ar Saviem ļaudīm Viņš spējīgs padarīt darbu, ko tiem uzticējis. Ja mēs dzīvosim pilnīgas paklausības dzīvi, tad pie mums piepildīsies Viņa apsolījumi.
Dievs prasa, lai Viņa ļaudis spīdētu pasaulē līdzīgi gaismai. Šī prasība attiecas ne tikai uz sludinātājiem, bet arī uz katru Kristus mācekli. Viņu sarunām jābūt Debesu cienīgām. Priecājoties par savienību ar Dievu, viņi vēlēsies nākt saskarē ar līdzcilvēkiem, lai ar vārdiem un (123) darbiem tiem stāstītu par Dieva mīlestību, kas liek pretmīlestībā kvēlot viņu sirdīm. Tā viņi būs par gaismu pasaulei, un caur viņiem tālāk dotā gaisma neizdzisīs un netiks tiem atņemta. Bet par tumsu tā tiešām kļūs cilvēkiem, kas tajā nestaigās; turpretī ar pieaugošu spožumu gaisma apmirdzēs ceļu tiem, kas paklausīs un staigās gaismā.
Kristus mācekļiem jāatstaro Dieva Gars, Viņa gudrība un laipnība, kā tā atklāta Viņa Vārdā, un ar savu priekšzīmīgo dzīvi jānotiesā pasaule. Dievs prasa no saviem ļaudīm saskaņā ar žēlastību un patiesību, kāda tiem ir dota. Mums jāizpilda visas Viņa taisnīgās prasības. Būtnēm, kas spējīgas dot norēķinu par savu rīcību, jāstaigā gaismā, kas spīd uz viņām. Pretējā gadījumā viņu gaisma pārvērtīsies par tumsību, un, cik bagātīgi ir saņemta gaisma, tik bieza būs tumsa. Uzkrātā gaisma ir spīdējusi uz Dieva ļaudīm, tomēr daudzi nav gaismai paklausījuši, un tāpēc tie ir garīgi ļoti nespēcīgi.
Ne zināšanu trūkuma dēļ Dieva ļaudis tagad iet bojā. Viņus nenotiesās tāpēc, ka tie nepazīst ceļu, patiesību un dzīvību. Viņus notiesās patiesība, kas ir aizsniegusi viņu saprātu, un gaisma, kas ir apspīdējusi viņu dvēseli, bet kas nav ņemta vērā vai ir atraidīta. Kas gaismu nekad nav saņēmuši un nav to atmetuši, tie netiks tiesāti. Ko vēl vairāk varēja darīt pie Dieva vīna kalna par to, kas jau ir darīts? Dieva ļaudis apmirdz gaisma, dārga gaisma; bet tā tos neizglābs, ja viņi nevēlēsies no tās tikt izglābti, pilnībā īstenojot patiesību dzīvē un sniedzot to citiem, kas atrodas tumsā. Dievs aicina savus ļaudis strādāt. Ir vajadzīgs personīgs grēku atzīšanas un atstāšanas darbs un atgriešanās pie Kunga. Šo darbu neviens priekš otra nevar izdarīt. Ir uzkrātas reliģiskas atziņas, un tās atbilstoši palielinājušas pienākumus. Pār draudzi ir izlējusies liela gaisma, un tā viņu notiesā, jo draudze atsakās gaismā staigāt. (124) Ja draudzes locekļi būtu akli, tad tiem nebūtu grēka. Bet tie ir redzējuši gaismu un daudz dzirdējuši patiesību, tomēr nav kļuvuši gudri un svēti. Daudzi jau gadiem ilgi nemaz nav gājuši uz priekšu atzīšanā un svētumā. Viņi ir garīgi punduri. Viņiem vajadzēja iet uz priekšu pretī pilnībai, bet tie ir gājuši atpakaļ tumsā un Ēģiptes verdzībā. Viņi savu prātu nav vingrinājuši dievbijībā un patiesā svētumā.
Vai Dieva Israēls atmodīsies? Vai visi, kas atzīst dievbijības vajadzību, centīsies atstāt katru nepareizību, atzīt Dieva priekšā katru apslēptu grēku? Vai viņu dvēseles noskums Viņa vaiga priekšā? Vai viņi dziļā pazemībā pārdomās katras savas rīcības motīvus un atzīs, ka Dieva acs visu lasa - pārbauda katru apslēptu lietu? Strādāsim rūpīgi un pamatīgi un pilnīgi svētīsimies Dievam. Viņš prasa pilnīgu atdošanos Viņam ar visu, kas mums ir un kas mēs esam. Sludinātājiem un ļaudīm vajag no jauna atgriezties un piedzīvot sava prāta pārveidošanos. Bez tā viņi nevar būt par dzīvības smaržu uz dzīvību, bet būs par nāves smaržu uz nāvi. Dieva ļaudīm pieder lielas priekšrocības. Viņiem dota liela gaisma, lai tie varētu aizsniegt savu augsto aicinājumu Kristū Jēzū; tomēr viņi nav tādi, kādus Dievs tos vēlētos redzēt un kādiem tiem, pēc Viņa nodoma, ir jākļūst.