Mīļie brāļi un māsas! Dievs vēlas, lai draudzes gaisma arvien vairāk pieaugtu un kļūtu spožāka un spožāka, līdz sasniegtu pilnīgu dienas gaismu. Ar paklausības nosacījumu Dieva ļaudīm doti ļoti dārgi apsolījumi. Ja jūs, līdzīgi Kālebam un Jozuam, būtu pilnīgi paklausījuši Kungam, tad Viņš paaugstinātu Savu spēku jūsu vidū. Tad jūsu iespaidā atgrieztos grēcinieki un labotos atkritēji; un pat mūsu ticības ienaidnieki, (125) ja arī viņi runātu pretī patiesībai un to atraidītu, tomēr atzītu, ka Dievs ir bijis ar mums.
Daudzi, kas sevi sauc par Dieva īpašajiem ļaudīm, tā piemērojušies pasaulei, ka nav saskatāmas viņu īpatnības un grūti atšķirt tos, “kas kalpo Dievam un tos, kas Viņam nekalpo.” Dievs darītu lielas lietas priekš Saviem ļaudīm, ja tie izietu no pasaules un paliktu atšķirti. Ja tie pakļautos Viņa vadībai, tad Viņš tos darītu par slavu visā zemē. Uzticīgais Liecinieks saka: “Es zinu tavus darbus,” Dieva eņģeļi, kas kalpo pestīšanas mantiniekiem, pazīst visu cilvēku apstākļus un pareizi vērtē katra atsevišķā cilvēka ticības lielumu. Neticība, lepnums, mantkārība un mīlestība uz pasauli, kas valda Dieva atzīstošo ļaužu sirdīs, ir apbēdinājusi bezgrēcīgos eņģeļus. Redzot smagos un pārgalvīgos grēkus mājojam daudzu sirdīs, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem, redzot viņu pašpaļāvību un cik ļoti to negodīgie un pretrunīgie ceļi apkauno Dievu, šie eņģeļi raud. Un tomēr tie, kas visvairāk vainīgi, kas ir par cēloni draudzes lielajam vājumam un aptraipa savu svēto ticības apliecību, šķiet, nemaz nav uztraukušies vai pārliecināti par savu nepareizo rīcību, bet, kā liekas, domā, ka viņi aug un zeļ iekš Kunga.
Daudzi tic, ka atrodas uz pareizā pamata, ka viņiem ir patiesība; tie līksmojas patiesības skaidrībā un lielās ar varenajiem pierādījumiem, kad tiek pārbaudīta mūsu nostājas pareizība. Viņi sevi pieskaita Dieva izredzētajiem, īpašajiem ļaudīm, tomēr to dzīves gājumā nav redzams Dieva tuvums un spēks, kas tos glābtu no padošanās kārdinājumiem un ģeķībām. Tie saka, ka pazīst Dievu, bet savos darbos Viņu aizliedz. Cik liela ir viņu tumsa! Daudzos pasaules mīlestība un citos bagātības pieviļošā vara ir nomākusi Vārdu, un viņi ir kļuvuši neauglīgi.
Man rādīja, ka… draudze ir ņēmusi dalību pie (126) pasaules gara un satraucoši lielā mērā kļuvusi remdena. Kad cenšas nokārtot lietas draudzē un vadīt ļaudis tur, kur Dievs viņus grib redzēt, tad viena daļa ļaujas šī darba iespaidam un arī grib nopietni pūlēties izkļūt no tumsas pie gaismas. Bet daudzi nav pietiekoši neatlaidīgi, lai censtos tik ilgi, kamēr ierauga patiesības svētījošo iespaidu savā sirdī un dzīvē. Pasaulīgās rūpes tā saista prātu, ka tiek aizmirsta sevis pārbaudīšana un klusā lūgšana. Ieroči ir nolikti un sātans var viņiem brīvi piekļūt, lai vēl vairāk notrulinātu to iejūtību pret grēku, tā kā tie nenojaustu viņa viltību.
Daudzi neparāda vēlēšanos izprast savu patieso stāvokli un izbēgt no sātana cilpām. Viņi ir slimi un pamazām mirst. Atsevišķos gadījumos viņus sasilda citu cilvēku uguns, bet formālisms, lepnums un mīlestība uz pasauli viņus tā sastindzinājusi, ka tiem nav ne mazākās nojautas par tiem vajadzīgo palīdzību.
Daudzi ir nepilnīgi garīgumā un kristieša rotājumā. Tiem ikdienas vajadzētu izjust svinīgās atbildības smagumu, redzot briesmīgos laikus, kuros mēs dzīvojam un samaitājošo ietekmi, kas sabiezē ap mums. Viņu vienīgā cerība kļūt par dievišķās dabas līdzdalībniekiem ir sasniedzama, izbēgot no pasaulē valdošās samaitātības. Šiem brāļiem vajadzīgi dziļi un pamatīgi piedzīvojumi Dieva lietās, un tie iegūstami vienīgi ar pūlēm no viņu puses. Viņu stāvoklis prasa no tiem dedzību un neatslābstošu centību, lai tie netiktu atrasti guļam savā sargpostenī. Sātans un viņa eņģeļi neguļ.
Kristus sekotājiem vajadzētu būt taisnības darba rīkiem, strādniekiem, dzīviem akmeņiem, kas izstaro gaismu, lai atbalstītu Debesu eņģeļu klātbūtni. No viņiem prasa, lai tie būtu kanāli, caur kuriem plūstu patiesības un taisnības gars.(127) Daudzi tik lielā mērā ļāvušies ietekmēties no pasaules gara un tās iespaida, ka viņu rīcība līdzinās pasaules rīcībai. Viņiem ir tādas pat simpātijas un antipātijas kā pasaulei, un viņi neizprot, kāda vērtība ir pareizi veidotam raksturam. Viņu izturēšanos nevada skaidri kristietības pamatlikumi, tāpēc ka viņi domā tikai par sevi, par saviem priekiem un laimi, neņemot vērā citus. Viņi nav svētoti patiesībā un tāpēc neizprot, kādai vienotībai jāvalda starp Kristus sekotājiem visā pasaulē. Dievs visvairāk mīl tos, kas vismazāk uzticas paši sev un kurus rotā kluss un lēnprātīgs gars; kuru dzīve ir tīra un nesavtīga, kuru sirdis bezgalīgi pildītas ar Kristus Garu, tiecas pretī paklausībai, taisnībai, skaidrībai un patiesam svētumam.
Ja visi nodotos Dievam, tad no viņiem izstarotu svēta krāšņa gaisma, kas atstātu iespaidu uz tiem, kas nāktu saskarē ar viņiem. Tomēr pie viņiem jātiek padarītam darbam. Daži atrodas tālu no Dieva, ir svārstīgi un nepastāvīgi kā ūdens un nezin, kas ir upuris. Ja viņi iekāro kādu sevišķu prieku vai arī kādu apģērba gabalu, tad tie nepadomā vai bez tā nevarētu iztikt, vai nevajadzētu sev šo prieku aizliegt un pienest Dievam labprātīgu upuri. Cik daudz ir to, kas saprot, ka no viņiem prasa upuri? Kaut arī tas vērtības ziņā būtu mazāks par bagātnieka pienesto, kam pieder tūkstoši, tomēr, ja devējs tiešām ir sevi aizliedzis, tad tas būs dārgs upuris, dārgs ziedojums Dievam. Tādam upurim būs patīkama smarža, kas līdzīgi vīrakam pacelsies no viņa altāra.
Jauniešiem nav tiesību rīkoties ar saviem līdzekļiem, kā vien viņiem iepatīkas, neņemot vērā Dieva prasības. Tiem vajadzētu sacīt līdz ar Dāvidu: “Es arī neupurēšu Kungam, savam Dievam, dedzināmos upurus no tā, kas man neko nemaksā.” (128) Diezgan daudz līdzekļu ir izlietots pavairojot savu fotogrāfiju kopijas. Ja visi saskaitītu māksliniekiem šim nolūkam atdotās summas, tad tās izveidotu lielu skaitli. Un tas ir tikai viens veids, kādā izšķiež līdzekļus, atdodot tos savu iegribu apmierināšanai, negūstot nekādu labumu. Šie izdevumi viņus neapģērbj un arī nepabaro, tie neatvieglo grūtības ne atraitnēm, ne bāreņiem; izsalkušie tā netiek paēdināti un kailie netiek apģērbti.
Kamēr savu iegribu apmierināšanai naudu izdod ar devīgu roku, tikmēr skopos ziedojumus Dievam pienes gandrīz negribīgi. Kāda daļa no jauniešu nopelnītās algas atrod ceļu uz Dieva mantu namu, lai palīdzētu tālāk izvērst dvēseļu glābšanas darbu? Ik nedēļas viņi tur nodod kādu grasi un domā, ka dara daudz. Bet viņi nesaprot, ka tie tieši tādā pašā mērā ir Dieva namturi pār savu mazumu kā bagātnieki pār saviem lielajiem īpašumiem. Dievs ir aplaupīts un izpatikts ir savam “es”, padoms ir prasīts savai patikai, apmierināta sava garša, nemaz nedomājot, ka Dievs prasīs sīku norēķinu par veidu, kādā izlietotas Viņa mantas. Ja šie cilvēki bez vilcināšanās apmierina savas iedomātās vajadzības un atrauj Dievam pienākošos upurus, tad arī viņu pienestās nožēlojamās dāvanas Dieva mantu namā, Viņš vērtēs līdzīgi Ananija un viņa sievas Saviras ziedojumam, kas bija nodomājuši aplaupīt Dievu.
Vispārīgi mūsu jaunieši ir savienojušies ar pasauli. Tikai nedaudzi turpina sevišķā kārtā cīnīties pret iekšējo ienaidnieku; tikai nedaudzi nopietni norūpējušies vēlas uzzināt un darīt Dieva prātu. Tikai nedaudzi salkst un slāpst pēc taisnības, un tikai nedaudzi zina kaut ko par Dieva Garu kā norājēju vai iepriecinātāju. Kur ir misionāri? Kur ir pašaizliedzīgi, sevi uzupurējoši ļaudis? Kur ir krusta nesēji? Augstos un cēlos principus aprij paša es un patmīlība. Mūžību skarošas lietas neatstāj nekādu sevišķu iespaidu uz prātu. Dievs no katra personīgi prasa pilnīgu nodošanos Viņam. “Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” Jūs nevarat kalpot sev, (129) un tanī pat laikā būt Kristus kalpi. Jums jāmirst sev, jāmirst savai patikai uz izpriecām un jāmācās jautāt: Vai Dievam patiks tas mērķis, kuram es esmu nodomājis izlietot šos līdzekļus? Vai ar to es Viņu pagodināšu?
Mums pavēlēts, lai ēdam vai dzeram, un visu, ko mēs darām, visu darīt Dievam par godu. Cik daudz ir to, kas apzinīgi ir vadījušies no šī pamatlikuma un nav rīkojušies impulsīvi? Cik ir to, kas burtiski paklausījuši šai pavēlei? Cik daudzi no jaunajiem mācekļiem -- ir darījuši Dievu par savu mantu un savu daļu un nopietni centušies uzzināt un darīt Viņa prātu? Daudzi saucas par Kristus kalpiem, bet darbos nav tādi.
Kur valda reliģiskie pamatlikumi, tur briesmas kļūdīties ir stipri mazas; jo tur ir apspiests savtīgums, kas vienmēr cilvēku dara aklu un pieviļ. Sirsnīga vēlēšanās darīt citiem labu kļūst spēcīga, kad savs es ir aizmirsts. Kam ir stipri reliģiski pamatlikumi, tam ir nenovērtējama bagātība. Tas ir visskaidrākais, visspēcīgākais un vislielākais iespaids, kāds vien mirstīgajam var būt. Tādiem cilvēkiem ir enkurs. Katra rīcība tiek labi pārdomāta, vai tās iespaids citiem nekaitēs un nevadīs tos prom no Kristus. Domās pastāvīgi tiek jautāts: Kungs, kā lai es vislabāk Tev kalpoju un pagodinu Tavu Vārdu virs zemes? Kā lai es dzīvoju, lai Tavs Vārds tiktu slavēts virs zemes un citi tiktu vadīti Tevi mīlēt, Tev kalpot un Tevi godāt. Lai manas vienīgās ilgas un vēlēšanās ir darīt Tavu prātu. Lai mana gaisma un manas sirds stiprums ir mana Glābēja vārdi un priekšzīme. Kamēr es sekošu un uzticēšos Viņam, Viņš neļaus man iet bojā. Viņš būs mans līksmības kronis.
Ja mēs kļūdāmies un cilvēcīgo gudrību pieņemam par dievišķo, tad cilvēcīgās gudrības ģeķība mūs nomaldina. Šai ziņā lielas briesmas draud daudziem N. Tiem nav pašiem savu piedzīvojumu. Viņi nav raduši ar lūgšanām un bez aizspriedumiem vieni pārdomāt tādas lietas un jautājumus, kas ir jauni un kas vienmēr var rasties. Viņi nogaida, lai redzētu, kā (130) domās citi. Ja tie nepiekrīt, tad tas ir viss, ka viņiem vajadzīgs, lai tie būtu pārliecināti, ka par šo jautājumu vispār nav vērts runāt un domāt. Kaut arī šādu ļaužu ir daudz, tad tas tomēr neizmaina patiesību, ka viņi ir nepiedzīvojuši, ar vājām domāšanas spējām, kas izskaidrojams ar ilgo pakļaušanos ienaidniekam; un tie vienmēr būs vārgi kā mazi bērni, staigādami citu cilvēku gaismā, iztikdami no viņu piedzīvojumiem, juzdami, kā citi jūt, un rīkodamies, kā citi rīkojas. Viņi izturas tā, it kā tiem nebūtu savas personības. Viņu individualitāte iegremdēta citos cilvēkos, viņi ir tikai šo cilvēku ēnas, kuru rīcību tie uzskata par pareizu.