Atklāsmē, kuru es redzēju 1868. gada 12. jūnijā, sevišķi dziļi sapratu, cik liels ir veicamais darbs, lai sagatavotu ļaudis uz Cilvēka Dēla atnākšanu. Es redzēju, ka pļaujas lauks ir liels, bet strādnieku ir maz. Daudzi, kas pašlaik cenšas glābt dvēseles, ir nespēcīgi. Viņi nesuši smagas nastas, kas nogurdinājušas un nomākušas. Bet man rādīja, ka daži mūsu sludinātāji pārāk izšķiež spēkus, kas no viņiem tieši netiek prasīts. Daži lūdz par ilgu un skaļu, kas stipri izsmeļ viņu vājos spēkus un nevajadzīgi samazina dzīvotspējas; citi bieži savas runas sagatavo par trešdaļu vai par pusi garākas, kā tām vajadzētu būt. Tādā veidā viņi pārmērīgi nogurst, ļaužu interese samazinās jau pirms priekšnesuma noslēguma, un cilvēki daudz zaudē, jo nespēj (117) paturēt prātā. Būtu labāk, ja pasacītu tikai pusi, nekā likt cilvēkiem klausīties par ilgu. Kaut arī viss saturs būtu bijis svarīgs, tomēr panākumi būtu lielāki, ja lūgšanas un runāšana nebūtu tik gara. Tad mērķa sasniegšana neprasītu tik lielu nogurumu. Viņi nevajadzīgi ir izlietojuši savu stiprumu un dzīvības spēkus, kurus Dieva lietas labā ir nepieciešams saglabāt. Pūles, ko prasa runa vai lūgšana, ievelkot to pāri noguruma punktam, ir tās, kas izsmeļ spēkus un salauž.
Es redzēju, ka tieši šis papildus darbs, uzliekot organismam pārmērīgu slodzi, atņem mīļā brāļa Sperry dzīvību un lika viņam priekšlaicīgi gulties kapā. Ja viņš būtu stādījis, domājot par veselību, tad viņš dzīvotu un strādātu vēl līdz šai dienai. Šis papildus darbs arī bija tas, kas izsmēla dzīvības spēkus mūsu mīļajam brālim Cransonam un lika pārtrūkt viņa lietderīgajai dzīvei.
Liela dziedāšana, tāpat kā gara runāšana, ir ļoti nogurdinoša. Pa lielākai daļai mūsu sludinātājiem nevajadzētu turpināt savu nepārtraukto piepūli vairāk par vienu stundu. Viņiem vajadzētu atsacīties no ievadvārdiem un tūlīt sākt iztirzāt tematu, kā arī mācīties noslēgt priekšnesumu tad, kad interese ir vislielākā. viņiem nevajadzētu pūlēties runāt tik ilgi, līdz klausītāji jau vēlas, lai tie beigtu runāt. Daudz no šī papildus darba ļaudīm iet zudumā, jo viņi ir par nogurušiem, lai gūtu labumu no tā, ko dzird, un kas pateiks, cik daudz zaudē paši sludinātāji, kas strādā tādā veidā? Galu galā ar šo dzīvības spēku pārmērīgu izšķiešanu nekas nav iegūts.
Ilgstošā darbā bieži vien spēki tiek pilnīgi izlietoti jau pašā sākumā. Un brīdī, kad daudz var iegūt vai arī zaudēt, Kristum uzticīgajam sludinātājam, kas ieinteresēts darbā un grib strādāt, nav spēka. Viņš to ir izlietojis (118) dziedot, gari lūdzot un ilgstoši runājot un uzvara netiek iegūta, jo īstajā laikā viņš vairs nespēj nopietni strādāt un darbs nav vērsts pareizā virzienā. Zelta izdevība ir pazaudēta. Atstātais iespaids netiek izmantots. Labāk būtu bijis, ja interese vispār nebūtu pamodināta, jo kad cilvēks reiz ir bijis pārliecināts, bet pretojoties savu pārliecību ir apslāpējis, tad no jauna iespaidot prātu ar patiesību būs grūti.
Man rādīja, ka ja mūsu sludinātāji rūpētos par savu spēku saglabāšanu un tos neizšķiestu nevajadzīgi, tad ar saprātīgu, pareizā virzienā vērstu darbu gada laikā sasniegtu vairāk, nekā iespējams iegūt ar garu runāšanu, lūgšanām un dziedāšanu, kas tā nogurdina un izsūc visus spēkus. Pēdējā gadījumā ļaudīm bieži vien atņem darbu, kas īstā laikā tiem tik ļoti vajadzīgs; jo darbiniekam vajadzīga atpūta, citādi briesmas draud viņa veselībai un dzīvībai.
Mūsu mīļie brāļi Mattesons un D.T. Bourdeau šai ziņā pielaiduši kļūdu un viņiem vajadzētu reformēt savu strādāšanas veidu. Runāt un lūgt tiem vajadzētu īsi. Tūlīt vajadzētu ķerties pie lietas un apstāties darbā, pirms spēki pilnīgi izsmelti. Tādā veidā viņi padarīs vairāk laba un tajā pašā laikā saglabās savu veselību darba turpināšanai, ko viņi mīl, un nepiedzīvos pilnīgu sabrukumu.