Atklāsmei, kuru man sniedza 1868. gada 12. jūnijā es redzēju, ka, vadot dvēseles pie patiesības atzīšanas, jau būtu padarīts liels darbs, ja tikai būtu pareizi strādāts. Katrā pilsētā, ciemā un sādžā ir cilvēki, kas satvertu patiesību, ja to viņiem atklātu prātīgi un apdomīgi. Mūsu vidū vajadzīgi misionāri, pašuzupurīgi misionāri, kas līdzīgi mūsu Lielajai Priekšzīmei, neizpatiktu paši sev, bet dzīvotu, lai darītu labu citiem.
Man rādīja, ka mēs kā tauta esam nepilnīgi. Mūsu (114) darbi nesaskan ar mūsu ticību. Mūsu ticība liecina, ka mēs dzīvojam laikā kad pasludina vissvinīgāko un vissvarīgāko vēsti, kāda jebkad dota mirstīgajiem. Tomēr, kaut arī mēs pilnīgi neizprotam šo patiesību, mūsu pūles, mūsu dedzība un mūsu pašuzupurēšanās gars neatbilst šī darba raksturam. Mums jāatmostas no šī nāves sastinguma, un Kristus darīs mūs dzīvus.
Daudziem mūsu brāļiem un māsām ir liela vēlēšanās dzīvot Batl-Krīkā. No visām pusēm ir nākušas ģimenes, lai mēs tur apmestos uz pastāvīgu dzīvi, un vēl daudz vairāk ir sagatavojušies iet šo ceļu. Daži, kas atnāca uz Batl-Krīku, savās mazajās draudzēs, no kurām tie aizgāja, ieņēma dažādus amatus, un viņu palīdzība un spēks tur bija vajadzīgs. Šādi cilvēki, nonākot Batl-Krīkā un sastopoties ar daudziem vietējiem Sabata turētājiem, bieži izjūt, ka to liecība nav vajadzīga, un tā viņi aprok savus podus.
Daži izvēlas Batl-Krīku reliģisku priekšrocību dēļ, kuras tā piedāvā, un tomēr pēc nedaudz mēnešu uzturēšanās šai vietā, viņi brīnās, ka to garīgums ir samazinājies. Vai tam nav iemesla? Daudzu spraustais mērķis bija iedzīvošanās - iesaistīšanās te kādā darbā, kas tiem atnestu lielāku peļņu. Daļēji viņu cerības šai ziņā varbūt ir piepildījušās, bet viņu dvēselei vajadzēja ciest badu, un tie kļuvuši garīgi kropli. Viņi neuzņemas sevišķas nastas, jo domā, ka tas šeit nav viņu uzdevums. Viņi nezina, ko iesākt tik lielā draudzē un tāpēc kļūst par dīkdieņiem sava Kunga vīna kalnā. Visi, kas iet šo ceļu, tikai palielina darba nastas tiem, kas jau strādā šinī draudzē. Viņi, līdzīgi daudziem citiem, ir nedzīvs slogs draudzei. Batl-Krīkā ir daudzi, kas gandrīz jau kļuvuši par nokaltušiem zariem.
Daži, kas agrāk strādāja un kuriem ir piedzīvojumi tagadējās patiesības lietā, aizbrauc uz Batl-Krīku un noliek visas atbildības nastas. Tagad, kad viņiem vajadzēja (115) izprast vajadzību pēc dubultotas enerģijas, modrības, lūgšanām un vēl čaklāk pildīt savus pienākumus, tagad nedara gandrīz neko. Tie, kam jau ir jānes atbildības izdevniecībā un nemaz nav laika citiem pienākumiem, ir spiesti ieņemt atbildīgas vietas draudzē un veikt neatliekamus, nogurdinošus darbus, kas paliktu nepadarīti, ja viņi tos neuzņemtos, tāpēc ka citi cilvēki grib būt brīvi.
Brāļiem, kas vēlas mainīt savu dzīves vietu, kuru mērķis ir pagodināt Dievu un kas saprot, ka uz viņiem gulstas personīga atbildība darīt citiem labu, palīdzēt un glābt dvēseles, kuru dēļ Kristus nav taupījis Savu dārgo dzīvību, vajadzētu doties uz pilsētām un ciemiem, kur gaismas ir pavisam maz vai nav nemaz, un kur viņi tiešām var kalpot un svētīt citus ar savu darbu un pieredzi. Ir vajadzīgi misionāri, kas iet uz pilsētiņām un ciemiem un tur paceļ patiesības karogu, lai Dievam būtu liecinieki pa visu zemes virsu, un patiesības gaisma iespiestos vietās, kuras tā vēl nav sasniegusi, un patiesības karogs paceltos tur, kur to vēl nepazīst. Brāļiem nevajadzētu pulcēties vienkopus, tāpēc ka tā ir patīkamāk, bet tiem vajadzētu censties piepildīt savu augsto aicinājumu, lai darītu labu citiem, lai būtu par darba rīkiem vismaz vienas dvēseles izglābšanai. Bet ir iespējams izglābt vairāk kā vienu dvēseli.
Šī darba vienīgajam mērķim nevajadzētu būt tikai atalgojuma palielināšanai Debesīs. Daži šinī ziņā ir savtīgi. Skatoties uz to, ko Kristus ir darījis priekš mums un ko Viņš ir cietis grēcinieku dēļ, mums tīrā, nesavtīgā mīlestībā uz dvēselēm vajadzētu atdarināt Viņa priekšzīmi, Viņa labad upurējot savus priekus un ērtības. Prieks, kas Kristu uzturēja visās ciešanās, bija nabaga grēcinieku glābšana. Tam vajadzētu būt arī mūsu priekam un mērķim Kunga darbā! Tā strādājot mēs būsim patīkami Dievam un apliecināsim Viņam savu mīlestību un nodošanos, rādot, ka tiešām esam Viņa kalpi. Viņš pirmais mūs mīlēja un mūsu dēļ nesaudzēja Savu vienīgo Dēlu, bet no Sava klēpja To nodeva nāvei, lai (116) mēs varētu dzīvot. Mīlestība, patiesa mīlestība uz līdzcilvēkiem pierāda mūsu mīlestību uz Dievu. Mūsu apliecība vārdos var būt varena, bet bez šīs mīlestības tai nav nekādas nozīmes. Ticības ierosināti mēs varam atdot savas miesas sadedzināšanai, bet bez pašuzupurīgas mīlestības, kāda mājoja Jēzus krūtīs un kas, par priekšzīmi mums, atklājās Viņa dzīvē, mēs esam tikai skanīgs varš un zvanīgs zvārgulis.
Ir arī tādas ģimenes, kas pārceļoties uz Batl-Krīku kļūst garīgi stiprākas. Šī tiešām ir vieta, kur daži var saņemt palīdzību, bet citiem tā ir pilnīgi nepiemērota. Piemēram brālis un māsa A pieder pie tiem, kuriem atnākšana uz Batl-Krīku sniedz labumu. Kungs viņiem ir licis iet šo ceļu. Batl-Krīka bija īstā vieta, kas viņiem atnesa labumu un izrādījās par svētību visai ģimenei. Atnākot šurp, viņi guva spēkus stipri nostāties uz patiesības platformas un, ja viņi nenovērsīsies no pazemīgas paklausības ceļa, tad varēs priecāties par palīdzību, ko tie saņēmuši Batl-Krīkā.