Kas dzīvo šo pēdējo dienu briesmu vidū - dienu, kuras iezīmējas ar masveidīgu novēršanos no Dieva patiesības pie pasakām, tiem būs nopietni un stipri jāstrādā, lai nogrieztos no pasakām, kas viņiem sagatavotas gan pa labi, gan pa kreisi, un jāmācās atrast prieku pie nepopulārās patiesības. Kas šīs pasakas atstāj un pievēršas patiesībai, tos nicina, ienīst un vajā tie cilvēki, kas pasniedz pasakas un grib, lai ļaudis tās pieņem. Sātans cīnās pret atlikušajiem, kas cenšas turēt Dieva baušļus un Jēzus (ticību) liecības. Ļaunajiem eņģeļiem uzdots izlietot cilvēkus par saviem pārstāvjiem virs zemes. Tie vissekmīgāk var izplatīt tādu iespaidu, kas padara iedarbīgus sātana uzbrukumus atlikušajiem, par kuriem Dievs saka: “Jūs esat izredzēta tauta, ķēniņu priesterība, svēta cilts, Dieva īpaši ļaudis; ka jums būs pasludināt Tā tikumus, Kas jūs aicinājis no tumsas pie savas brīnišķās gaismas.”(1.Pēt.2:9) Sātans apņēmies kavēt šo darbu. Viņš izlieto katru, kas ir labprātīgs viņam kalpot, lai neļautu Dieva izredzētiem ļaudīm pasludināt Tā tikumus, Kas viņus aicinājis no tumsas Savā brīnišķajā gaismā. Lielās sacelšanās vadonis un viņa pulki strādā, lai apklātu un apslēptu šo gaismu, lai ļaudīm liktu tai neticēt un uz to nepaļauties. Kamēr Jēzus šķīsta Savus ļaudis priekš Sevis, atpērkot tos no visas netaisnības, sātans cenšas šo darbu kavēt un neļaut svētajiem sasniegt pilnību. Savu spēku viņš neizlieto pie tiem, kurus jau apsedz viltus, kurus apņem izdomājumi un maldi un kas nemaz nepūlas pieņemt patiesību, un tai paklausīt. Viņš zina, ka tie viņam ir nodrošināti; bet tie, kas meklē patiesību, lai mīlestībā tai paklausītu, izraisa viņa ļaunumu un uzmudina dusmas. Kamēr tie cieši turas pie Jēzus, viņš tos nekad nespēs padarīt vājākus, tādēļ viņš priecājas, ja var tos pavedināt uz nepaklausību.
(106) Ja grēkojam pret Dievu, tad līdz ar to mēs attālināmies no Jēzus veselas dienas gājumu; mēs cenšamies atšķirties no Viņa sabiedrības, tāpēc ka tā mums vairs nav patīkama, jo katrs gaismas stars no dievišķā tuvuma norāda grēku, kurā mēs esam vainīgi. Sātans līksmojas par grēkiem, uz kuriem viņš pats dvēseles ir paskubinājis, un visas šīs kļūdas un vainas viņš sevišķā kārtā izmanto. Viņš visādā nozīmē ir brāļu apsūdzētājs un priecājas par katru grēku un nepareizību, uz ko viņam izdodas pavest Dieva ļaudis. Tu, brāli V, lielā mērā esi darījis tieši šo darbu. Tu sabata turošo adventistu rindās uzlasīji katru vājību, visu, kas tev likās nepareizs un maldīgs, un to rādīji mūsu ticības ienaidniekiem, kas karoja pret šo draudzi, kurai kalpoja eņģeļi un par kuru Jēzus, tās Aizstāvis, aizlūdz Sava Tēva priekšā. Viņš paceļ savas ievainotās rokas un sauc: “Saudzē viņus, Tēvs, saudzē viņus, tie ir ar manām asinīm atpirkti.” Tu Dieva priekšā esi vainīgs lielā grēkā . Tu savā labā izmantoji apstākļus, kas Dieva ļaudis apbēdina un sāpina, tas ir gadījums, kad tie spiesti redzēt dažus no savējiem nesvētus un bieži sātana pārvarētus. Tu šīm maldošām dvēselēm nepalīdzēji nostāties pareizi, bet ar sevišķu prieku uz viņu kļūdām vērsi tādu cilvēku uzmanību, kas viņus ienīst, tāpēc ka tie apliecina, ka tur Dieva baušļus un Jēzus ticību. Tiem, kas strādāja, lai glābtu maldošos, lai uzmeklētu Izraēla nama pazudušās avis, tava rīcība darbu ir padarījusi ļoti smagu.
Tāpēc ka Israēls nepaklausīja un atstāja Dievu, tiem pieļāva grūtus apstākļus un nelaimi; viņu ienaidniekiem ļāva ar tiem karot, tos pazemot un likt tiem savās bēdās un postā meklēt Dievu. “Tad nāca Amaleks un karoja ar Izraēli pie Refidimas.”(2.Moz.17:8) (107) Tas notika tūlīt pēc Izraēla bērnu neapmierinātības un kurnēšanas, kad tie sāka netaisni un neprātīgi apsūdzēt savus vadoņus, kurus Dievs bija sagatavojis un nozīmējis viņu vadīšanai caur tuksnesi uz Kānaānas zemi. Kungs virzīja viņu gājumu pa vietām, kur nebija ūdens, lai viņus pārbaudītu un redzētu, vai tie, saņēmuši tik daudz pierādījumu par Viņa spēku, ir iemācījušies savās bēdās griezties pie Viņa un ir nožēlojuši savu neapmierinātību un kurnēšanu pret Viņu pagātnē. Tie bija apvainojuši Mozu un Āronu, ka viņi savtīgos nolūkos tos izveduši no Ēģiptes, lai viņus un viņu bērnus nokautu ar badu un tad piesavinātos viņu īpašumus savu bagātību pavairošanai. Tādā veidā viņi cilvēkiem pierakstīja to, kas, kā liecināja nepārprotami pierādījumi, nāca vienīgi no Dieva, Kura vara ir neierobežota. Dievs vēlējās, lai šīs brīnišķīgās Viņa spēka atklāsmes attiecinātu vienīgi uz Viņu un virs zemes paaugstinātu Viņa Vārdu. Kungs atkārtoti viņus vadīja caur tiem pašiem pārbaudījumiem, lai redzētu, vai tie beidzot ir izpratuši Viņa rīcību ar tiem un nožēlo savu grēcīgo nepaklausību un musinošo kurnēšanu. Refidimā, kad ļaudīm slāpa, tie atkal lepojās un parādīja, ka viņu sirdis vēl joprojām ir ļaunas un neticīgas, kurnošas un neapmierinātas, līdz ar to liecinot, ka nebūtu droši viņus nometināt uz pastāvīgu dzīvi Kānaānā. Ja viņi negodāja Dievu bēdās un savos ceļojumos tuksnesī uz iecerēto Kānaānu, kad Dievs nemitīgi sniedza pierādījumus par Savu spēku, godību un gādību par viņiem, tad tie negodās Dievu un nepaaugstinās Viņa Vārdu , apmetoties uz pastāvīgu dzīvi Kānaānā, kur tos apņems svētības un labklājība. Izjūtot slāpes, ļaudis bija uzbudināti, tā kā Mozus baidījās pat par savu dzīvību.
(108) Kad Izraēlim uzbruka amaleķieši, Mozus lika Jozuam cīnīties pret ienaidnieku, bet pats, ļaudīm redzot, palika stāvam ar pret debesīm paceltu Dieva zizli rokā, rādīdams nepaklausīgajam un kurnošajam Izraēlim, ka viņu stiprums un spēks ir pie Dieva. Dievs bija viņu varenība un viņu Spēka Avots. Paceltajā zizlī nebija nekāda spēka; Dievs darbojās caur Mozu. Visu savu spēku Mozum vajadzēja saņemt no augšienes. Kamēr viņš turēja savas rokas paceltas uz augšu, tikmēr pārāks bija Israēls; kad viņš rokas nolaida, uzvarēja Amaleks. Mozum nogurstot, vajadzēja kaut ko darīt, lai noturētu viņa rokas pastāvīgi paceltas pret debesīm. Ārons un Urs sagatavoja vietu, kur Mozum sēdēt, un līdz saules rietam kopīgi turēja uz augšu paceltas Mozus nogurušās rokas. Šie vīri tādā veidā rādīja Izraēlim tā pienākumu atbalstīt Mozus rokas viņa grūtajā darbā, saņemot vārdus no Dieva, lai to līdzdalītu citiem. Šai rīcībai vajadzēja Izraēlim arī rādīt, ka viņu likteni savās rokās tur vienīgi Dievs, ka Viņš ir Izraēla patiesais Vadonis. “Tad Kungs sacīja uz Mozu: Raksti to par piemiņu grāmatā un pavēli to Jozuam ausīs; jo Es izdeldēšu Amaleka piemiņu apakš debess… Un sacīja: Roka pacelta pret Kunga goda krēslu! Kungam būs karš pret Amaleku uz bērnu bērniem! “ Piemini, ko amaleķieši tev darīja ceļā, kad izgājāt no Ēģiptes zemes. Kā viņi tev pretī cēlās ceļā un tev kāva atpalikušos, visus nespēcīgos aiz tevis, kad tu biji piekusis un noguris, un tie nebijās Dievu. Kad nu Kungs, tavs Dievs tev būs devis dusu no visiem taviem ienaidniekiem visapkārt tai zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dos par īpašumu iemantot, tad amaleķiešu piemiņu tev būs izdeldēt no pasaules. Neaizmirsti to.”(5.Moz.25:17-19)
Kad Dieva eņģelis man norādīja uz šīm patiesībām Izraēla bērnu ceļojumos un piedzīvojumos, tad mani dziļi (109) saviļņoja Dieva sevišķā gādība par Saviem ļaudīm. Neskatoties uz viņu kļūdām, viņu nepaklausību un sacelšanos, tie tomēr vēl bija Dieva izredzētie ļaudis. Viņš tos bija sevišķā kārtā pagodinājis, nonākot no Sava svētā dzīvokļa uz Sinaja kalna, majestātiskumā, godībā un briesmīgā varenībā visu ļaužu klātbūtnē, pasludinot Savus desmit baušļus un uzrakstot tos ar savu pirkstu uz akmens galdiņiem. Kungs par saviem Izraēla ļaudīm saka: “Jo tu esi svēta tauta Kungam, savam Dievam; tevi Kungs, tavs Dievs ir izredzējis, ka tu Viņam piederi iz visām tautām, kas ir virs zemes. Kungam nav tāpēc labs prāts pie jums bijis, Viņš arī jūs nav tāpēc izredzējis, ka jūsu pulks būtu lielāks bijis par citām tautām; jo jūs bijāt vismazākā no visām tautām. Bet tāpēc, ka Kungs jūs ir mīlējis un jums tur ko ir zvērējis, ko Viņš jūsu tēviem zvērējis.”(Moz.7:6-8)
Man rādīja, ka Dieva izredzētie ļaudis, Viņā šī laika Israēls, ir tie, kuri cenšas paklausīt Dievam un šķīstīt savas dvēseles, paklausot patiesībai. Par viņiem Dievs saka caur Pēteri: “Bet jūs esat izredzēta tauta, ķēnišķīgi priesteri, svēta cilts, Dieva īpaši ļaudis, ka jums būs pasludināt Tā tikumus, Kas jūs aicinājis no tumsas pie savas brīnišķās gaismas .”(1.Pēt.2:9) Kā Amalekam bija noziegums izmantot Israēla vājumu un nogurumu, viņus apgrūtināt, samulsināt un darīt mazdūšīgus, tā arī no tavas puses nebija mazs grēks tik uzmanīgi un sīki vērot Dieva apbēdinātos ļaudis, lai atklātu viņu vājumu, viņu klibošanu, maldus un grēkus, lai to darītu zināmu viņu ienaidniekiem. Tu darīji sātana darbu, bet ne Dieva darbu. Daudzi Sabata turētāji N, bija ļoti vāji. Viņi bija nožēlojami patiesības pārstāvji. Viņi nepagodināja tagadējo patiesību, un būtu bijis labāk, ja tādu locekļu nebūtu. Ar nesvēto sabata turētāju dzīvi tu aizbildināji (110) savu ieņemto šaubu un neticības pilno nostāju. Tavu neticību stiprināja arī tas, ka tu redzēji dažus no šiem nesvētotajiem cilvēkiem apliecinām stipru ticību atklāsmēm, aizstāvot tās, kad tām pretojās, un sirsnīgi un aizrautīgi tās aizstāvot un aizsargājot, bet tajā pat laikā, parādot tādu dedzību, viņi neņem vērā caur šīm parādīšanām dotās mācības un rīkojas tām pilnīgi pretī. Šai ziņā viņi bija par piedauzīšanās akmeni brālim U un ar savu rīcību atklāsmes tikai apkaunoja.