Mīļais brāli D., es jau agrāk gribēju tev rakstīt, bet nācās tik daudz un nogurdinoši strādāt, ka man nebija ne laika, ne spēka to darīt. Pēdējā man dotajā atklāsmē es redzēju tavu gadījumu. Tu atradies kritiskā stāvoklī. Tu zināji patiesību, tu izprati savu pienākumu un tu biji (38) priecājies patiesības gaismā; bet tāpēc ka tā traucēja laicīgo darbu, tu savu ērtību labad biji gatavs upurēt patiesību un pienākumu. Tu skatījies uz savām pašreizējām iespējām iegūt naudu un nespēji redzēt mūžīgās godības lielo nozīmi. Tu biji gatavs pienest lielu upuri par labu pašreizējās peļņas glaimojošajām izredzēm. Tu pašlaik gatavojies pārdot savas pirmdzimtības tiesības par vienu ēdienu. Ja tu pasaulīgu ieguvumu dēļ būtu novērsies no patiesības tad tas no tavas puses nebūtu nezināšanas grēks, bet gan tīšs pārkāpums.
Ēsavs iekāroja kādu iemīļotu ēdienu un, izdabājot ēstkārei, upurēja savu pirmdzimtību. Apmierinājis savu iekāri, viņš saprata, cik neprātīgi rīkojies, bet vairs “neatrada žēlošanas vietu, jebšu ar asarām to meklēja.”(Ebr.12:17) Ēsavam līdzīgu cilvēku ir ļoti daudz. Viņš pārstāv ļaužu šķiru, kuras sniedzamības robežās atrodas sevišķas, ļoti vērtīgas svētības, - nemirstīgs mantojums, dzīve, kas tikpat ilgstoša kā universa Radītāja, Dieva, dzīve, neizmērojama laime, godības pilna mūžība, - bet viņi tik ilgi ir ļāvuši vaļu savai ēstkārei, kaislībām un tieksmēm, ka spēks izprast un novērtēt mūžīgās lietas ir ļoti novājinājies.
Ēsavam bija sevišķi stipra kāre uz kādu īpašu ēdienu, un viņš tik ilgi bija izpaticis pats sev, ka vairs neizprata vajadzību novērsties no kārdinošās barības. Viņš par to domāja, necenzdamies savu ēstkāri apspiest, līdz šis ēstkāres spēks uzvarēja visus citus apsvērumus un viņu pilnīgi pārvaldīja, tā ka Ēsavs iedomājās, ka, ja viņš nebaudīs šo sevišķo gardumu, tad ļoti cietīs vai pat mirs. Jo vairāk viņš par to domāja, jo stiprāka kļuva viņa iegriba, līdz svētās pirmdzimtības tiesības viņa acīs pazaudēja savu vērtību un svētumu. Viņš domāja, ja tās tagad pārdos, tad vēlāk atkal varēs viegli atpirkt atpakaļ. Viņš tās izmainīja pret iemīļotu (39) ēdienu, glaimodams sev, ka ar pirmdzimtības tiesībām var rīkoties pēc savas patikas un, kad gribēs, varēs tās atkal atpirkt. Bet kad viņš šīs tiesības atkal gribēja atpirkt, pat daudz upurējot no savas puses, viņš tās tomēr vairs nevarēja atgūt. Tad viņš rūgti nožēloja savu pārsteidzību, savu muļķību un neprātu. Viņš šo jautājumu apskatīja no visām pusēm. Viņš nopietni un ar asarām gribēja nožēlot savu vainu; bet viss bija veltīgi. Viņš svētību bija nonicinājis un Kungs tam to atņēma uz visiem laikiem.
Tu domāji, ka pašlaik upurējot patiesību un ejot pa atklātas nepaklausības un nozieguma ceļu, tu pilnībā neizpostīsi savu varu pār sevi un nekļūsi pārgalvīgs, un, pieviļoties cerībās uz pasaules ieguvumu, tu atkal varēsi, interesēdamies par patiesību, kļūt par mūžīgās dzīves kandidātu. Bet šajā ziņā tu esi piekrāpis pats sevi. Ja tu upurēsi patiesību pasaulīgas peļņas dēļ, tad tu par to samaksāsi ar mūžīgo dzīvību.
Līdzībā par lielo mielastu mūsu Pestītājs rāda, ka daudzi iekāros pasauli un rezultātā zaudēs Debesis. Mūsu Pestītāja laipno aicinājumu nonicināja. Viņš daudz strādāja, daudz maksāja un ar milzīgu upuri sedza visus lielā vakarēdiena sagatavošanas izdevumus. Un tad Viņš aicināja viesus, bet tie cits pēc cita iesāka aizbildināties. “Pirmais viņam sacīja: Es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un noeju tos aplūkot. Lūdzu aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet.”(Lk.14:18-20) Tad Kungs novērsās no bagātajiem, pasauli mīlošajiem cilvēkiem, kam zeme, sievas un vērši bija tik dārgi, ka tie tos vērtēja augstāk par to labumu, ko viņi būtu ieguvuši, pieņemot žēlastības pilno, laipno aicinājumu baudīt Kunga vakarēdienu. Nama Kungs kļūst dusmīgs un novēršas no tiem, kas tā apvainojuši Viņa ziedoto dāvanu un (40) lūdz citu cilvēku šķiru, kas nav ar visu apgādāti, kuriem nepieder zemes gabali un mājas, bet kas ir nabadzīgi un izsalkuši, kas ir kropli, klibi un akli, bet kas pratīs novērtēt Viņa sniegto balvu un atbildēs Kungam ar sirsnīgu pateicību, neliekuļotu mīlestību un nodošanos.
Bet vēl ir tukšas vietas. Tiek dota pavēle: “Ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. Jo Es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.”(Lk.14:23,24) Te parādās Dieva atmestā ļaužu šķira, ja tā nonicinājusi Kunga ielūgumu. Kungs sacīja Ēlum: “Kas Mani turēs godā, tos arī Es pagodināšu, bet, kas Mani nicina, tie tiks pazemoti.”(1.Sam.2:30) Kristus saka: “Ja kāds Man grib kalpot, tad lai viņš seko Man, jo, kur Es esmu, tur būs arī Mans kalps; un, ja, kāds Man kalpos, to Mans Tēvs cels godā.”(Jāņa 12:26) Ar Dievu nevar jokoties. Ja tie, kam ir gaisma, to atmet, vai negrib pēc tās dzīvot, tad tā viņiem kļūst par tumsu
Bezgalīgi lielu upuri pienesa Dieva mīļotais Dēls, lai glābtu kritušo cilvēku un to paaugstinātu pie Dieva labās rokas, darot viņu par pasaules mantinieku un mūžīgās dzīves īpašnieku. Nav vārdu, lai izteiktu nemirstīgā, mūžīgā mantojuma vērtību. Dieva Dēla slavas, bagātības un godības upurim ir tik bezgalīgi liela vērtība, ka cilvēki un pat eņģeļi nespēj kaut cik pareizi spriest un izprast šī upura lielumu un varenību. Ja kritušie un grēkos iegrimušie cilvēki atsakās no šīs Dieva palīdzības, atsakās no paklausīgas dzīves, min kājām laipnos žēlastības aicinājumus un izvēlas pasaules nīcīgās lietas, tāpēc ka tās ir redzamas un ka pašreizējā prieka labad ērtāk ir iet grēka ceļu, tad to, kas ainots līdzībā, Jēzus izvedīs īstenībā dzīvē; tādi cilvēki nebaudīs Viņa godību, bet ielūgums atskanēs citiem.
(41) Kas izvēlas iespēju aizbildināties un turpināt grēkot un saskaņoties ar pasauli, tie tiks atstāti saviem elkiem. Pienāks diena, kad tie vairs nelūgs, lai viņus aizbildina, kad neviens vairs negribēs aizbildināties. Kad Kristus nāks Savā un Sava Tēva godībā ar visiem Debesu eņģeļiem, kas Viņu pavadīs Viņa ceļā ar gaviļu saucieniem, un kad cilvēku ausis skars visbrīnišķīgākās mūzikas melodijas, — tad nebūs neviena vienaldzīga skatītāja, bet visi būs ieinteresēti. Dažādi prātojumi un pieņēmumi tad vairs nesaistīs dvēseli. Skopuļa zelta kaudzes, kas sagādājušas tādu baudu viņa acīm, vairs neliksies pievilcīgas. Ar nepatiku un riebumu tiks atstātas skaistās pilis, kuras uzcēluši pasaules augstprātīgie cilvēki, un kurām tie bija pievērsušies kā saviem elkiem. Neviens nepieminēs savus tīrumus, vēršus vai tikko apprecēto sievu, lai lūgtu tos aizbildināt un atbrīvot no piedalīšanās šajā godībā, kas pēkšņi pārsteigs cilvēkus. Visi vēlētos būt šīs godības līdzdalībnieki, tomēr viņi zinās, ka tā nav priekš viņiem.
Dedzīgās izmisuma pilnās lūgšanās tie sauc uz Dievu, lai Viņš tiem nepaietu garām. Ķēniņi, varenie, dižciltīgie, lepnie un vienkāršie cilvēki — visi krīt uz ceļiem, neizsakāmu sāpju, izmisuma un bēdu nomākti; no viņu lūpām izlaužas sirdi plosošas lūgšanas: Žēlastību! Žēlastību! Glābiet mūs no apvainotā Dieva dusmām! Bet kāda balss briesmīgā noteiktībā, bardzībā un majestātiskumā tiem atbild: “Tādēļ nu, ka Es aicināju, un jūs liedzaties, ka Savu roku izstiepju, un nav, kas uzklausa, un jūs visu Manu padomu atmetiet un Manas pārmācības negribiet, tādēļ Es arī smiešos par jūsu postu, Es smiešos, kad jums izbailes uzies.”(Sal.pam.1:24-26)
Ķēniņi un dižciltīgie, varenie, nabagie un vienkāršie cilvēki - visi vienādi rūgti kliegs un raudās. Kas savas labklājības dienās nicināja Kristu un Viņa pazemīgos sekotājus, kuri mina Viņa pēdās, kas negribēja pazemoties savā cieņā, lai nomestos ceļos Kristus priekšā, kas ienīda Viņa visu apsmieto krustu, tagad ir pakrituši zemes dubļos. (42) Viss viņu lielums tos pēkšņi ir atstājis, un viņi nevilcinās krist pie kājām Dieva svētajiem. Tad viņi drausmīgi skaidri saprot, ka ēd paši sava ceļa augļus, ko tie gājuši pildīti ar savām domām. Savā šķietamajā gudrībā viņi novērsās no lielā, mūžīgā atalgojuma, pasaulīgā ieguvuma labad atmeta Debesu pamudinājumus. Viņus savaldzināja pasaules ārējais spožums, un savā iedomātajā gudrībā tie kļuva nejēgas. Viņi līksmojās par savu pasaulīgo labklājību, it kā šis pasaulīgais pārākums būtu tik liels, ka caur to varētu iegūt Dieva labvēlību un nodrošināt sev Debesis.
Pasaulīgie nejēgas naudu uzskatīja par varu, un tā kļuva viņiem par dievu; bet tieši viņu labklājība tos ir iznīcinājusi. Dieva un Debesu eņģeļu acīs viņi kļuva par nejēgām, kaut arī pasaules godkārīgie cilvēki tos uzskatīja par gudriem. Tagad viņu iedomātā gudrība ir kļuvusi par ģeķību un viņu labklājība par viņu bojā eju. Atkal izlauzās sirdi plosoši, izmisuma pilni kliedzieni uz kalniem un klintīm: “Krītiet uz mums, apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēd uz goda krēsla, un no Jēra dusmām. Jo atnākusi Viņu lielā dusmu diena! Kas varētu pastāvēt?”(Atkl.6:15-17) Patvērumu tie meklē zemes alās, bet tās to vairs nespēj dot.
Mīļais brāli, tevi gaida dzīvība vai nāve. Vai tu saproti, kāpēc tavi soļi sākuši grīļoties? Kāpēc izsīkusi tava drosme un atslābusi stingrība? Tu esi darījis pāri sirdsapziņai. Panākumus darbā tu neesi guvis godīgā ceļā. Tev šinī ziņā kaut kas jādara. Tavs tēvs veikala lietās nav rīkojies no pareizā redzes viedokļa. Tu uz to skaties kā parasti skatās pasaulē, bet ne tā kā Dievs skatās. “Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.”(Mat.22:39) Vai tu to esi ievērojis? “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu.”(Lūk.10:27) Paklausība šim bauslim (43) sagatavo sirdi paklausībai nākošajam, kas līdzīgs pirmajam: “Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” Visi desmit baušļi ietverti šajos divos sevišķi izceltajos. Pirmajā ieslēgti pirmie četri baušļi, kuri rāda cilvēka pienākumus pret savu Radītāju. Otrais satur pēdējos sešus, kuri rāda cilvēka pienākumus pret līdzcilvēkiem. Tā šie divi baušļi ietver visu bauslību un praviešus. Tie līdzinās divām lielām rokām, kurās atrodas desmit baušļi, kā pirmie četri, tā arī pēdējie seši. Tiem stingri un noteikti jāpaklausa.