(24) Man rādīja, ka bagātībai pieaugot, Sabata ievērotāji kļūst arvien savtīgāki. To mīlestība uz Kristu un Viņa ļaudīm samazinās. Tie neredz trūkumcietēju vajadzības un nejūt līdzi to ciešanās un bēdās. Viņi nesaprot, ka nevērīga izturēšanās pret trūcīgajiem un cietējiem nozīmē nevērību pret Kristu, un ka trūkumcietēju ciešanu un vajadzību atvieglošana, cik tālu vien iespējams, ir kalpošana Jēzum.
Kristus saka saviem atpirktajiem ļaudīm: “Nāciet šurp jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Jo Es biju izsalcis, un jūs Mani esat ēdinājuši; Es biju izslāpis, un jūs Mani esat dzirdinājuši; Es biju viesis, un jūs Mani esat uzņēmuši; Es biju kails, un jūs Mani esat apģērbuši; Es biju nevesels, un jūs Mani esat apmeklējuši; Es biju cietumā, un jūs pie manis esat nākuši.
Tad taisnie Viņam atbildēs, sacīdami: “Kungs, kad mēs Tevi esam redzējuši izsalkušu un Tevi esam ēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi esam dzirdinājuši? Kad mēs Tevi esam redzējuši kā viesi un Tevi esam uzņēmuši? Vai kailu un Tevi esam apģērbuši? Kad mēs Tevi esam redzējuši neveselu vai cietumā un pie Tevis esam nākuši? - Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: Patiesi, Es jums saku: ko jūs darījāt vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, jo jūs Man esat darījuši.” (Mat.25:34-40)
Nemitīgi strādāt priekš citiem, pacietīgi turpināt darīt labu, kas prasa pašaizliedzību, ir brīnišķīga kalpošana, ko atzīst Debesis. Uzticīgs darbs Dievam ir pieņemamāks par visdedzīgāko un cilvēku vērtējumā vissvētāko dievkalpošanu. Patiesa kalpošana Dievam ir strādāšana kopā ar Kristu. Lūgšanas, pamācības un runas ir lēti augļi kurus bieži piestiprina mākslīgi; bet augļi, kas atklājas labos darbos, rūpējoties par trūkumcietējiem, bāreņiem un atraitnēm, ir īsti augļi, kas dabīgi aug uz laba koka.
Šķīsta un neaptraipīta reliģija Tēva priekšā ir šī: (25) “Bāreņus un atraitnes viņu bēdās apmeklēt un sevi pašus pasargāt no pasaules neaptraipītu.”(Jēk.1:27) Labie darbi ir augļi, kādus no mums prasa Kristus: laipni vārdi, devība, maiga trūkumcietēju, nabagu un apbēdināto ievērošana. Kad sirds jūt līdzi citām bēdu un mazdūšības nospiestām sirdīm, kad roku sniedz trūkumcietējiem, kad kailie tiek apģērbti, svešinieki laipni uzņemti jūsu viesistabā un atrod vietu arī jūsu sirdīs, tad jums cieši blakus nostājas eņģeļi. Tādi darbi rod atbalsi Debesīs. Katrs taisnības, žēlastības un labvēlības darbs tur rada jauku melodiju. Tēvs no Sava troņa raugās uz cilvēkiem, kas dara šos žēlastības darbus un tos pieskaita Saviem vērtīgākajiem dārgumiem. “Un tie piederēs Man, saka Kungs Cebaots, tanī dienā, kad Es sakrāšu Savus dārgakmeņus.”(Mal.3:17) Katru žēlastības darbu cietēju un trūcīgo labā vērtē kā Jēzum darītu. Palīdzot nabagiem, jūtot līdzi apbēdinātiem un apspiestiem un draudzīgi izturoties pret bāreņiem, jūs iestājaties ļoti tuvās radniecīgās attiecībās ar Jēzu.
“Tad Viņš arī uz tiem pa kreiso roku sacīs: Ejiet nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem. Jo Es biju izsalcis, un jūs Mani neesat ēdinājuši; Es biju izslāpis, un jūs Mani neesat dzirdinājuši; Es biju svešinieks, un jūs Mani neesat uzņēmuši; Es biju pliks, un jūs Mani neesat apģērbuši; Es biju slims un cietumā, un jūs mani neesat apmeklējuši. -
Tad arī tie Viņam atbildēs un sacīs: Kungs, kad mēs Tevi esam redzējuši izsalkušu vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai pliku, vai slimu, vai cietumā un Tev neesam kalpojuši? Tad Viņš tiem atbildēs un sacīs: Patiesi, Es jums saku, ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs ari Man neesat darījuši. Un tie ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā dzīvē.”(Mat.25:41-46)
Jēzus šeit Sevi pielīdzina Saviem cietošajiem ļaudīm. (26) Tas biju Es, kas biju izsalcis un izslāpis. Tas biju Es, kas biju kails. Tas biju Es, kas biju nevesels. Tas biju Es, kas biju cietumā. Kad jūs priecājāties par ēdieniem pie saviem bagātīgi klātajiem galdiem, Es cietu badu būdiņā vai uz ielas jūsu tuvumā. Kad jūs aizvērāt durvis Manā priekšā, kaut gan jūsu labi iekārtotajās istabās neviens nedzīvoja, Man nebija kur nolikt Savu galvu. Jūsu drēbju skapjus pildīja dažādu skaistu tērpu pārbagātība, liecinot par nevajadzīgi izšķiestiem līdzekļiem, kurus jūs varējāt dot trūkumcietējiem; bet Man nebija piemērota apģērba. Jūs priecājāties par veselību, bet es biju slims. Nelaimes gadījums mani iemeta cietumā un saistīja ar važām, es zaudēju brīvību un cerību, jutos nomākts, bet jūs varējāt brīvi staigāt. Kāda cieša vienotība, kā liecina šie vārdi, pastāv starp Jēzu un Viņa cietošajiem mācekļiem. Viņu lietu Jēzus dara par savējo. Viņš atklājas kā tāds, kas tik cieši vienots ar cietēju, it kā pats būtu šis cietējs. Ievēro, savtīgais kristieti, katra nevērība pret trūkuma cietējiem nabagiem, bez tēva palikušiem bērniem un pilnīgiem bāreņiem ir nevērība pret Kristu viņu personā.
Es pazīstu cilvēkus, kas daudz runā par sevi kā par kristiešiem, bet kuru sirdis tā iežņaugtas savtīgumā un pašmīlībā, ka tie nespēj saprast, ko es rakstu. Visu dzīves laiku viņi ir domājuši tikai par sevi un priekš sevis vien dzīvojuši. Upurēt, lai darītu labu citiem, pieļautu sev zaudējumu, lai citi tādā veidā varētu iegūt, ir jautājumi, kas tos nemaz nenodarbina. Viņiem nekad neienāk prātā, ka Dievs to no viņiem prasa. Viņa elks ir paša “es”. Mūžībā aiziet dārgas nedēļas, mēneši un gadi, bet debesīs nav nekādu ierakstu, kas ziņotu par viņu mīlestības darbiem, par upuriem citu labā, par izsalkušo paēdināšanu, kailo apģērbšanu vai svešinieku uzņemšanu. Šī svešo uzņemšana, kas saistās ar risku, nav patīkama. Ja viņi zinātu, ka visi, kas gaida no viņiem pabalstu, ir šo dāvanu cienīgi, tad varbūt viņos rastos vēlēšanās kaut ko darīt šinī virzienā. Bet tieši šis risks jau ir kaut kas labs. Varbūt ka mēs uzņemam eņģeļus.
(27) Ir tādi bāreņi, par kuriem vajadzētu rūpēties. Bet daži negrib riskēt un iesaistīties šādā pasākumā, jo tad var rasties vairāk darba, nekā viņiem patiktu, atstājot pavisam maz laika pašu priekam. Bet kad Ķēniņš Savus ļaudis pārbaudīs, tad šīs kūtrās, skopās, savtīgās dvēseles sapratīs, ka Debesis ir priekš tiem, kas strādājuši, priekš tiem, kas sevi aizlieguši Kristus dēļ. Nekas nav sagatavots tiem, kas vienmēr ar sevišķu gādību ir mīlējuši sevi un rūpējušies tikai par sevi. Briesmīgais sods, ko Ķēniņš pasludina tiem, kas atrodas pie Viņa kreisās rokas, šinī gadījumā nav atmaksa par kādiem viņu lieliem noziegumiem. Tos netiesā par darīto, bet gan par to, ko viņi nav darījuši. Jūs neesat darījuši Debesu uzticēto darbu. Jūs dzīvojat savam priekam un varat saņemt savu daļu tikai ar patmīļiem.
Savām māsām es gribu sacīt: Esiet devīgas, dariet labu. Cilvēka Dēls nāca, lai meklētu un glābtu tos, kas pazuduši. Jūs varbūt domājat, ka ja jūs atrastu kādu bērnu, kuram nebūtu kļūdu, tad gan jūs to pieņemtu un par viņu rūpētos; bet apgrūtināt sevi ar noklīdušu bērnu, atradināt viņu no daudzām lietām un dažas tam no jauna iemācīt, atjaunot pašsavaldīšanās vajadzību, tas ir darbs, kuru jūs negribat uzņemties. Pamācīt nezinošu, žēlot un pārveidot tos, kas pastāvīgi mācījušies tikai ļaunu nav viegls uzdevums; Bet Debesis tieši tādu darbu ir likušas jūsu ceļā. Tas sevī slēpj svētības.
Vairākus gadus atpakaļ man rādīja, ka Dieva ļaudis tiks pārbaudīti, novedot tos saskarē ar cilvēkiem kam nav māju; kur daudzi no viņiem pazaudējuši mājas patiesības dēļ. Pretestība un vajāšanas liks ticīgiem atstāt savas mājas, bet tiem, kuriem mājas vēl ir, pienākas plaši atvērt savas durvis cilvēkiem, kuriem laupīts ģimenes pavards. Pavisam nesen es redzēju, ka Dievs atsevišķā kārtā pārbaudīs savus ļaudis tieši šinī jautājumā. Kristus mūsu dēļ kļuva nabags, lai mēs caur Viņa nabadzību kļūtu bagāti. Viņš pienesa upuri, lai varētu sagatavot mājas svētceļniekiem un svešiniekiem, kas, dzīvodami pasaulē cenšas sasniegt labāku zemi, (28) tas ir Debesu Dzimteni. Vai tie, kas bauda Viņa žēlastību, kas cer iemantot nemirstību, atsacīsies vai arī nevēlēsies dalīties savās mājās ar bezpajumtniekiem un trūcīgajiem? Vai mēs, kas esam Jēzus mācekļi, liegsim ienākt pa mūsu durvīm svešiniekam, tāpēc ka viņu nepazīstam?
Vai apustuļa priekšraksts šinī laikā ir zaudējis savu spēku: “Neaizmirstiet labprāt dot mājas vietu, jo ar to daži nezinot ir eņģeļus uzņēmuši savās mājās.” Mani ikdienas sāpina savtīguma atklāšanās mūsu ļaužu vidū. Valda satraucošs uzmanības un mīlestības trūkums pret cilvēkiem, kuriem uz to ir tiesības. Mūsu Debesu Tēvs noliek mūsu ceļā apslēptas svētības, bet daži negrib tām pieskarties, baidoties, ka samazināsies viņu personīgie prieki. Eņģeļi gaida, lai redzētu, vai mēs satversim mūsu sniedzamības robežās noliktās iespējas darīt labu — gaida, lai redzētu, vai gribam aplaimot citus, lai viņi savukārt varētu svētīt mūs. Kungs pats tā ir iekārtojis, ka mūsu apstākļi ir dažādi, — vieni ir trūcīgi, citi bagāti, bet citi apbēdināti, — lai visiem būtu iespējams veidot savus raksturus. Dievs ar nolūku pieļāvis trūcīgos, lai mēs tiktu izmeklēti un pārbaudīti un atklātos, kas ir mūsu sirdīs.
Es daudzus esmu dzirdējusi atvainojam savu rīcību, neielūdzot savās mājās un sirdīs Dieva svētos: “Ak, man nekas nav sagatavots, es neko neesmu ne vārījusi, ne cepusi, tiem jāiet kaut kur citur”. Un nākošajā vietā var būt izgudrota cita aizbildināšanās, lai neuzņemtu tos, kuriem vajadzīga viesmīlība, tā kā šie cilvēki jūtas dziļi apbēdināti un dodas prom ar nepatīkamu iespaidu par, tā saucamo, (brāļu mīlestību) brāļu un māsu viesmīlību. Ja jums, māsas, nav maizes, tad atdariniet Bībelē sniegto piemēru. Ejiet pie sava kaimiņa un sakiet: “lūdzams aizdod man trīs maizes, jo draugs pie manis no ceļa ir atnācis, un man nav ko celt tam priekšā.”(Lūk.11:5,6) Mums nav neviena piemēra, kur maizes trūkums būtu attaisnojis atsacīšanos uzņemt mājās cilvēkus, kam vajadzīgs patvērums. Elijam nonākot pie Sareptas atraitnes, (29) tā dalījās savā kumosā ar Dieva pravieti, un Dievs darīja brīnumu, ka Viņa kalpa uzņemšana un dalīšanās ,maizes kumosā, uzturēja pašu atraitni un pasargāja viņas dēla dzīvību. Līdzīgi notiks arī daudzos citos gadījumos, ja cilvēki tā rīkosies ar prieku un Dievam par godu.