Kristieši kļūst stiprāki, apzinoties savu nespēku. Viņi kļūst stipri, kad ir vāji.
Bils bija nokļuvis šādā stadijā tik daudz reižu, ka vairs nevarēja saskaitīt. Ārsts stāvēja un šūpoja galvu, raudzīdamies viņa neskūtajā sejā un aizmiglotajās acīs.
“Laikam jau esmu “bezcerīgs gadījums”, vai ne, dakter?” Bils jautāja.
“Jā, tā laikam ir.”
“Labi, tad kā būtu, ja jūs man iedotu vēl vienu reizi iedzert? Tas tāpat neko nemainīs.”
“Labi, es tev iedošu iedzert,” Bilam par lielu pārsteigumu, ārsts atbildēja. “Bet vispirms tev jāizdara man kāds pakalpojums.”
“Kāds pakalpojums?” Bils jautāja.
“Iedams tālāk pa gaiteni,” atbildēja ārsts, “atradīsi kādu jaunu cilvēku, kurš šeit ir pirmo reizi. Par tevi es nekādas cerības vairs neloloju, bet viņš varbūt vēl spēs mainīties. Es vēlos, lai tu dodies uz viņa palātu un ļauj viņam uz tevi paraudzīties, — tas arī viss. Varbūt, ja šis puisis tevi ieraudzīs, viņš tā nobīsies, ka darīs visu, lai šeit nekad vairs nenokļūtu.”
Bils piekrita un devās tālāk pa gaiteni, lai atrastu jauno cilvēku, kurš, tāpat kā viņš pats, bija atvests uz slimnīcu, lai tiktu “atkačāts” pēc ieilguša “dzerstiņa”.
Sākumā viņš to darīja, lai dabūtu vēl iedzert. Bet Bils sāka ar šo jauno cilvēku sarunāties. “Neiznieko savu dzīvi,” viņš mudināja. “Paskaties uz mani. Esmu zaudējis savu ģimeni, savu pašapziņu. Man nav darba, nav draugu. Mana veselība un mana reputācija ir iedragāta. Vai tu vēlies beigt dzīvi tāpat kā es?”
“Es nekad nebūšu tāds kā tu,” uzstāja jaunais vīrietis. “Es varu pārstāt dzert jebkurā brīdī, kad vien to vēlos.”
“Arī es tā kādreiz domāju,” Bils atbildēja. “Bet tie ir meli. Esmu bezpalīdzīgs. Vienīgais veids, kā es jebkad varēšu pārtraukt dzert, būs, ja Dievs dos man spēku. Un tas ir arī vienīgais veids, kā tu varēsi pārtraukt dzert. Tev nav varas, lai kontrolētu savu dzeršanu, — citādi tu šeit neatrastos. Tev ir jāiemācās paļauties uz augstāku spēku.”
Pēc tās dienas Bils vēl daudzas reizes atgriezās slimnīcā, bet vairs nekad kā pacients. Viņš neaizgāja atpakaļ pie ārsta pēc apsolītā dzēriena. Viņš atgriezās, lai runātu ar citiem, kuri tika atvesti tādā stāvoklī kā savulaik viņš, ar citiem, kuri cīnījās pret alkoholismu. Tas bija Anonīmo alkoholiķu kustības sākumus.
Principi, kurus Bils atrada, runādams ar šo jauno cilvēku, ir pamats šodienas Anonīmo alkoholiķu kustībai. Katram cilvēkam ir jānonāk situācijā, kad viņš var atzīt, ka viņam ir kāda liela vajadzība. Viņu māca, lai sāk vienkārši un saka: “Es esmu alkoholiķis.” Un viņam nepārtraukti atgādina par viņa atkarību no augstākas varas, ja šo problēmu jebkad ir vēlēšanās kontrolēt. Atzīdams un izprazdams savu vājumu, viņš atrod spēku.
Katrs no mums var izteikt līdzīgu atzīšanos: “Es esmu grēcinieks.” Mums kā kristiešiem ir jāsaprot, ka mēs neaugam, kļūdami stiprāki un spēcīgāki. Mēs augam, katru dienu no jauna saprotot, cik vāji un atkarīgi no Dieva žēlastības esam. To teica arī Pāvils 2. Korintiešiem 12:10: “Kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.” Kad izprotam savu vājumu, mēs iemācāmies paļauties uz spēku, kas ir varenāks par mums.
Šī patiesība var būt kā drauds stipriem cilvēkiem. Tie, kuri ir atraduši drošību savā mugurkaulā un pašdisciplīnā, tie, kuriem ir ērti savas labās uzvedības dēļ, atzīšanos vājumā saprot un uztver kā draudu. Bet tas, kurš ir stiprs, vai domā, ka ir stiprs, nejūt vajadzību pēc Glābēja.
Vai mēs to atzīstam vai ne, vai mēs to saprotam vai ne, katrs no mums ir vājš. Tikai sākot apzināties savu vājumu, mēs varam sākt meklēt spēku ārpus sevis un augstāk par sevi. Mūsu lielākais stiprums ir tad, kad mēs jūtam savu vājumu un to atzīstam.
Vai jūs sevi uzskatāt par stipru cilvēku? Patiesi stiprs jūs varat būt, tikai atrodot spēku Viņā. Vai jūs sevi uzskatāt par vāju? Tad jums ir sagatavotas labas ziņas! Viņa spēks viskrasāk ieraugāms vājumā (sk. 2. Korintiešiem 12:9). Lai arī cik stiprs jūs savās acīs būtu, jūsu vienīgais reālais spēks parādās tad, kad jūs atzīstat savu nespēku. Lai cik vājš jūs būtu, jūs varat būt stiprs Viņā.