Ar Kristus palīdzību mēs varam izdarīt visas lietas. Viņš mūs dara stiprus, un bez Viņa mēs nespējam nekā.
Kādas nodarbības laikā koledžā mēs pētījām “īso kursu” par taisnošanu ticībā vienīgi Kristum. Mēs izlasījām divas Rakstu vietas — Jāņa 15:5 un Filipiešiem 4:13, kurās teikts, ka bez Viņa mēs nespējam nekā, bet ar Viņu spējam visu.
Diskusijas laikā dažiem studentiem radās jautājumi par Jāņa 15:5. Kāds vēlējās zināt: “Ja bez Kristus mēs nekā nespējam, vai tas neatņem mums cilvēcisko vērtību? Vai mēs neesam radīti Dieva līdzībā? Vai Viņš mūs neradīja ar brīvu gribu? Neizklausās, ka mums būtu izvēles brīvība, ja bez Viņa mēs nekā nespējam.”
Tad mēs nospraudām robežu starp apzīmējumiem “bezvērtīgs” un “bezpalīdzīgs”. Mēs pārrunājām nostādni, ka, būdami pārāk bezpalīdzīgi, lai būt taisni, Debesu acīs mēs tomēr esam ļoti vērtīgi.
Tajā brīdī kāds jaunietis, kurš sēdēja telpas aizmugurējā daļā, pajautāja: “Kāpēc tādā gadījumā ir tik viegli justies nevērtīgiem, bet tik grūti justies bezpalīdzīgiem?”
Kā jūs jūtaties visbiežāk? Bezpalīdzīgi vai nevērtīgi? Sātans katru patiesību ir apgriezis otrādi. Dievs saka: “Jūs man esat dārgāki par visu, bet bez Manis jūs esat bezpalīdzīgi.” Sātans saka: “Jūs esat nevērtīgi. Bet, ja jūs ļoti centīsities mainīties, tad varbūt kādā neizprotamā veidā kādreiz jūs būsit kaut kā vērti.”
Vienas no visbiežāk izteiktajām bažām par glābšanu tikai ticībā Kristum ir tādas, ka šāda attieksme attīstīs bezdarbības pilnu reliģiju. Daudzi kristieši satraucas, vai pieņemt “pasīvu” ticību, kura mudina neko nedarīt. Mēs varam paraudzīties atpakaļ un redzēt, cik maz esam sasnieguši pagātnē, cenzdamies paši radīt taisnību, un varam sākt domāt, ka vispār neko nesasniegsim, ja beigsim cīnīties.
Bet patiesība ir pilnīgi pretēja iepriekš minētajam. Tā vietā, lai izrādītos, ka izaugsme apstājas tad, kad mēs pārtraucam mēģinājumus augt, mēs atskārstam, ka tikai tad patiesa izaugsme var sākties. Jēzus neaprobežojās tikai ar savu paziņojumu Jāņa 15:5, ka bez Viņa mēs nekā nevaram. Viņš deva mums arī labas ziņas: Viņā mēs varam visu.
Nav robežu tāda cilvēka vērtībai, kurš noliek malā savu es un atdara savu sirdi Svētā Gara darbam, tādējādi visu dzīvi nododams Dieva rokās.
Bībelē ir atrodami daudzi stāsti par ļaudīm, kuri dzīvoja pilnīgā atkarībā no Dieva. Vai viņi bija neaktīvi? Tādi viņi kļuva tikai tad, kad bija runa par paļaušanos vienīgi uz sevi un saviem spēkiem. Bet nekad neaizmirstiet, cik aktīvs var būt neaktīvs cilvēks! Jo tas, kurš atzīst savu bezpalīdzību un pieņem Dieva vadību, ir tas, kuru Kungs lietos, lai šis cilvēks veiktu lielus darbus Viņa labā.
Vairākus gadus esmu krājis stāstus no Bībeles par ļaudīm, kuri darīja muļķīgas lietas. Atcerieties, kā Jonatāns ar savu ieroču nesēju stājās pretī visai filistiešu armijai? Un ko gan varētu teikt par Jozua, kurš, lai iekarotu Jēriku, veselu nedēļu vienkārši soļoja tai apkārt vairākas reizes? Gideons nerīkojās īpaši gudri, aizsūtīdams mājās 99 procentus savas armijas un tad dodamies kaujā ar krūzēm un lāpām. Arī Elija bija muļķis, kad viņš aplēja ar ūdeni savu upuri Karmela kalnā, tādējādi Dievam visu sarežģīdams vēl vairāk. Un kur nu vēl Jošafāts, kurš, iedams kaujā, vadīja kori.
Ja kāds no šiem Bībeles varoņiem būtu paļāvies uz savu, nevis Dieva spēku, viņš būtu vai nu stulbs, vai pašnāvnieks! Bet, kad cilvēciskais vājums tika apvienots ar dievišķo spēku, Dievs lietoja šos cilvēkus, lai Savā labā sasniegtu neiespējamo.
Kad Dievs mūs aicina pilnībā uz Viņu paļauties, kad Viņš mūs lūdz atzīt savu bezpalīdzību, Viņš nemudina uz pasivitāti. Dzīve, kuru vada Dievs, ir tāda, kurā redzams visaugstākais vērtības un kalpošanas līmenis. Un tieši dzīve sniedz pierādījumus par izaugsmi un auglīgumu. Jums var būt tāda dzīve, ja jūs atcerēsities, ka bez Viņa jūs nekā nevarat, bet Viņā viss ir iespējams — un Viņu jūs varat atrast, uzturot personiskas attiecības un sadraudzību.