Ticība aug kvantitātē, ne kvalitātē. Izaugsme notiek tad, kad cilvēks nelokāmi paļaujas uz Dievu.
Marta beidzot bija iznākusi no virtuves! Viņa pati bija apguvusi, ko nozīmē sēdēt pie Jēzus kājām kopā ar Mariju. Viņa ticēja, ka Jēzus bija Mesija, pasaules Glābējs, Dieva sūtītais. Viņa ticēja, ka viss, ko Viņš Tēvam lūdza, tiks dots. Šī sieviete pieņēma Pestītāja apgalvojumu, ka Viņš ir Augšāmcelšanās un Dzīvība. Bet, kad visu acis bija pievērstas viņas brāļa klusajam kapam un Jēzus lūdza, lai tiktu atbīdīts akmens, Martas ticība sāka svārstīties. Taisnības labad jāteic, ka Martai tā svārstījās vienmēr.
Ābrahāms bija Dieva īpašais draugs. Sekodams iekšējai Balsij, kas vadīja viņa ceļus, šis cilvēks bija pametis savas mājas un zemi, lai kļūtu par klejotāju. Ģimenes un draugu iebildumi nemainīja pieņemto lēmumu. Kad Dievs Ābrahāmam apsolīja dēlu, mantinieku, un to, ka viņš kļūs par daudzu cilšu tēvu, sentēvs nenoliedzami priecājās. Bet bija viena lieta, ko viņš nekad nebija gaidījis: viņš nezināja, ka tas aizņems tik daudz laika. Tieši gaidīšana šim cilvēkam izrādījās pārāk grūta. Galu galā viņš kļuva par ciltstēvu divām naidīgām pusēm, kuras savā starpā karo joprojām. Ābrahāms ar svārstīgo ticību.
Mozus bija pravietis, pat vēl vairāk. Viņš bija runājis ar Dievu aci pret aci. Četrdesmit gadus cauri tuksnesim viņš bija vadījis neiecietīgu, nepaklausīgu, stūrgalvīgu tautu, apmierinot tās dažādās vajadzības. Mozus pats bija aizstāvējis šos ļaudis pret Dieva neapmierinātību, atteikdamies pieļaut viņu iznīcināšanu, lai gan viņi to bija vairāk nekā pelnījuši. Tomēr viņa ticība sašķobījās pie Apsolītās Zemes robežām, un viņš grēkoja tik publiski un pamanāmi, ka Dievam nebija citas iespējas, kā vien liegt šim vīram privilēģiju nobeigt darbu, kuru viņš bija sācis. Mozus ar svārstīgo ticību.
Šim nestabilās ticības klubam ir daudz biedru: Dāvids, Simsons, Ādams, Pāvils, Pēteris, Jēkabs. Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl. Svētajā vēsturē minēti tikai daži izņēmumi: Ēnohs, Elija, Daniēls — ne sevišķi daudz citu.
Bībelē minēto cilvēku dzīves pētīšana pierāda: lai gan nepārtraukta ticība un paļāvība uz Dievu ir iespējama, tikpat iespējama ir arī svārstīga ticība. Daudziem kristiešiem ir nācies to izbaudīt. Realitāte ir tāda, ka ir vajadzīgs laiks, lai iemācītos paļauties uz Dievu un nekad uz sevi, turklāt visu laiku. Un, lai gan Dieva mērķis ir panākt, ka mēs vienmēr Viņam uzticamies, mums vajadzētu atzīt un saprast, ka patiesībā vairumā gadījumu tas nenotiek vienas dienas laikā.
Izaugsme kristīgajā dzīvē ir mācīšanās paļauties uz Dievu aizvien vairāk un vairāk. Kā jau iepriekš esam ievērojuši, paļāvība uz Dievu vai nu ir, vai nav. Neeksistē tādas lietas kā daļēja uzticība un daļēja paļaušanās. Vai nu jūs esat paļāvušies uz Dievu jebkurā brīdī, vai arī jūs vispār nepaļaujaties uz Viņu, bet tikai uz sevi.
Mēs paliekam Kristū, katru dienu uzturot pastāvīgas attiecības ar Viņu. Vai jūs jautājat: “Kā man palikt kopā ar Kristu?” Tāpat kā tad, kad jūs nolēmāt Viņam sekot pirmo reizi. “Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā.” (Kolosiešiem 2:6) Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos. (Romiešiem 1:17)
Kaut arī mums ir pastāvīgas attiecības ar Kristu, dažreiz ienaidnieks varbūt panāks, ka mēs novēršam savu skatienu no Kunga un pārstājam kādu brīdi uz Viņu paļauties. Tad mēs klupsim, kritīsim un grēkosim. Tā notika ar daudziem Bībelē; tā notiek ar daudziem arī šodien. Kad tāds brīdis pienāk, mūsu pienākums ir atkal vērsties pie Jēzus, no jauna pieņemot Viņa apsolījumu: “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1. Jāņa 1:9) Un mēs turpinām attiecības ar Viņu. Mēs nenogaidām divas nedēļas, lai Dievs nomierinātos. Mēs nepadodamies un neizdomājam, ka nekad nenonāksim līdz Debesīm. Mēs necenšamies paši vērst visu par labu. Mēs nākam atpakaļ pie Viņa uzreiz, izsūdzot savus grēkus un atzīstot, ka Viņš mums ir nepieciešams. Visos šajos notikumos mūsu attiecības ar Dievu turpinās.
Izaugsme kristīgajā dzīvē notiek, kamēr mēs turpinām dzīvot, ticēdami Viņam, kamēr turpinām meklēt sadraudzību ar Viņu katru dienu no jauna. Tādējādi Viņš mūsos darbosies, lai vadītu mūs uz dzīvi, kurā mēs pastāvīgi uz Viņu paļaujamies.