Formālā paklausība, kas ir tikai ārēji redzama, nav patiesa.
Bērni vienmēr saka to, kas uz mēles. Piemēram, viņi var pārsteigt viesus pie pusdienu galda ar šādu teikumu: “Mana mamma cer, ka tu nerunāsi par savām operācijām, kamēr mēs ēdam.” Minijas kundzei viņi var pajautāt: “Kāpēc tavi zobi ir tik šķībi?”
Mēs, pieaugušie, iekšēji saraujamies un cenšamies izskaidrot, kas ir taktiskums un kas — patiesums. Ne vienmēr atšķirība ir skaidri saskatāma.
Pusaudži bieži vien sūdzas par liekuļiem draudzē. Viņi ļoti ātri nosoda savus skolotājus un vadītājus par dubulto morāli. Dažreiz viņu jautājumi nostāda mūs vēl neērtākā situācijā nekā piecgadīga bērna atklāti paustās domas. Bet viņi pieprasa patiesas atbildes un necieš izlikšanos. Nesen no kāda pusaudža dzirdēju frāzi: “Esi patiess!”
Šī frāze tika lietota kā izaicinājums īstumam, un nozīmēja to pašu, ko “Tu laikam joko!” vai “Tu mani āzē!”, “Tu taču tā nedomā!”
Arī Dievam patīk īstums. Kad Jēzus bija šeit, Viņš vairāk nekā jebkurš cits nosodīja farizejus. Daudzi no visstingrākajiem izteicieniem Bībelē veltīti liekuļiem. Piemēram, varam minēt tekstu Atklāsmes grāmatas 3. nodaļā, kur Dievs pat saka, ka Viņš dod priekšroku atklātam grēciniekam nekā cilvēkam, kurš izliekas par kristieti. “Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, es tevi izspļaušu no Savas mutes.” (Atklāsmes 3:15, 16) Kungam Jēzum Kristum ir pretīgs jūsu paštaisnums. Tas Viņam liek kļūt dusmīgam.
Dievs uzsver, ka ir nepieciešams patiesums. Viņš vēlas vienīgi lūgšanas, kas nāk no sirds. Viņš nevēlas tikai vārdus. Viņš vēlas vienīgi tās dāvanas un ziedojumus, kas doti mīlestībā un labprātīgi. Viņš nevēlas neko, kas darīts negribīgi (sk. 2. Korintiešiem 9:7). Un Viņš vēlas tikai kalpošanu mīlestībā. Viņš vēlas paklausību, kas nāk no sirds.
Dievs nevēlas formālu paklausību. Ir ļaudis, kas sludina, ka kalpo Dievam, kaut gan viņi paļaujas uz saviem spēkiem, lai paklausītu Viņa likumam, izveidotu pareizu raksturu un nodrošinātu sev glābšanu. Viņu sirdis neaizkustina dziļākas mīlestības jūtas pret Kristu, bet viņi tiecas izpildīt kristīgās dzīves pienākumus, kurus Dievs no viņiem prasa, lai varētu iegūt Debesu Valstību. Tāda reliģija ir bezvērtīga.
Cilvēks, kas cenšas turēt Dieva baušļus vienīgi pienākuma apziņas dēļ — tāpēc, ka no viņa tas tiek prasīts, — nekad neizjutīs paklausības prieku. Viņš taču nemaz nepaklausa. Kad Dieva prasības tiek uzskatītas par nastu, jo tās nostājas ceļā cilvēciskajām tieksmēm, tad ziniet, ka šāda dzīve nav kristīga. Patiesa paklausība ir iekšēja principa ārēja izpausme.
Šeit mēs redzam vēl vienu pārliecinošu argumentu par labu dabiskai paklausībai. Dievs pat “labus darbus” neuzskata par paklausību, ja vien tie nenāk no sirds. Tādējādi jebkura morāle, kuru mēs atrodam ārpus Viņa, jebkurš gadījums, kad piespiežam sevi darīt to, ko Dievs mums ir lūdzis, pat nav uzskatāms par paklausību.
Dievs atzīst tikai īstumu. Ja mūsu paklausība nenāk no iekšienes, tā vispār nav paklausība. To Jēzus teica Mateja evaņģēlija 5. nodaļā, kad Viņš mums atgādināja, ka slepkavības pamats ir naids, bet laulības pārkāpšanas cēlonis — iekāre. Nepietiek vienkārši atturēties no ļauniem darbiem. Sirdī lolota vēlme darīt ļaunu ir grēks.
Dievs sola īstumu. Viņš mums var piedāvāt vairāk, ne tikai dzīvi, kurā mēs piespiežam sevi darīt to, kas mums ir nepatīkams, ne tikai dzīvi ar sakostiem zobiem, lai nedarītu to, kas mums tiešām patīk. Kad Viņš mājo mūsos, mēs būsim paklausīgi, jo paklausība ir saskaņota ar mūsu pašu vēlmēm. Tas ir vienīgais patiesas paklausības veids.