Tam, kurš paļaujas uz Dievu, lai saņemtu spēku, nav ļoti jāpūlas, mēģinot paklausīt. Viņam būtu jāpūlas, lai nepaklausītu.
Mēs ar brāli koledžā bijām istabas biedri. Tas pārsteidza mūsu vecākus, jo, kad bijām jaunāki, mēs plēsāmies tik ļoti, ka varēja šaubīties, vai mēs vispār izaugsim lieli, kur nu vēl kļūsim par labiem draugiem. Bet brīnums beidzot notika, un mēs izvēlējāmies dzīvot vienā istabā.
Kādu sestdienas vakaru mans brālis šķita nemierīgs. Tas bija ziemas vidus — nepatīkams, miglains gadalaiks, kāds mēdz būt Kalifornijas štata ziemeļos, — ideāls vakars, lai paliktu mājās un atpūstos, lasot labu grāmatu.
Tomēr mans brālis nolēma doties pastaigā. Patiesībā viņš nolēma doties uz Glendeilu, kas bija septiņdesmit piecas jūdzes tālāk.
Tas nebija saprātīgs lēmums. Parastos apstākļos labākais, ko varētu darīt, būtu sasiet viņu, līdz viņš sāktu saprātīgi domāt. Bet manam brālim Glendeilā dzīvoja līgava. Viņš bija iemīlējies. Un es zināju par šo slimību. Tāpēc es ne tikai nemēģināju viņu apturēt, bet pat sāku uzskatīt viņa rīcību par pieņemamu!
Līdz šim esam pamanījuši, ka paklausība ir dāvana. Mēs esam redzējuši, ka patiesa paklausība ir iekšēja, nevis ārēja. Mēs esam sapratuši, ka patiesa paklausība ir dabiska un spontāna. Tagad spersim vēl vienu soli uz priekšu. Ja jūsu paklausība ir patiesa, jums būtu jācenšas daudz stiprāk, lai nepaklausītu.
Ja jums ir problēmas to izprast, atcerieties manu brāli, kurš gāja kājām uz Glendeilu! Viņu motivēja visspēcīgākā vara pasaulē — mīlestības spēks. Neskatoties uz apstākļiem, neskatoties uz šķēršļiem, neskatoties uz attālumu, daudz grūtāk viņam nāktos palikt kopmītnes istabā, nekā noiet šīs septiņdesmit piecas jūdzes. Iešana uz Glendeilu bija vieglāka, salīdzinot ar sēdēšanu un grāmatas lasīšanu. Pretstatā sēdēšanai telpās “stopēšana” miglā bija vieglāka. Došanās uz Glendeilu viņam bija dabiska un spontāna rīcība.
Dažreiz cilvēki baidās, ka tad, kad mēs runājam par dabisku un spontānu paklausību, mēs runājam par procesu, kas iespējams bez piepūles. Vai paklausība Dievam ietver sevī pūles? Protams! Vai manam brālim bija jānopūlas, lai nokļūtu Glendeilā? Protams! Bet svarīgākais jautājums ir šāds: kam vajadzīga lielāka piepūle?
Ja jums ir grūtāk paklausīt Dievam, nekā sekot saviem impulsiem, tad jūs vēl nepiedzīvojat dabisku paklausību. Ja jums būtu grūtāk nepaklausīt, jo jūsu pašu impulss ir paklausīt Dievam, tad jūs varat zināt, ka Dievs jūsos darbojas.
Dāvids apraksta dabisku paklausību un saka: “Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi manā sirdī.” (Psalmi 40:9) Skatoties uz Jēzu, mēs iegūstam spilgtāku un skaidrāku skatījumu uz Dievu, un, uz to raugoties, tiekam izmainīti. Labestība un mīlestība pret līdzcilvēkiem kļūst par dabisku mūsu instinktu.
Ja jūsu dabiskais instinkts ir paklausīt, ja Dieva likums ir jūsu sirdī un jūs priecājaties, īstenodami Viņa gribu, tad jums būtu jāpieliek vairāk pūļu, lai nepaklausītu, nevis paklausītu.
Tas nenozīmē, ka paklausīt vienmēr ir viegli. Ne vienmēr ir viegli sekot jūsu dabiskajam instinktam! Kā piemēru iedomājieties māti, kas rūpējas par bērnu. Viņas dabiskie instinkti liek tai izvirzīt bērna vajadzības augstāk par savējām. Viņas dabiskie instinkti liek tai nomainīt mazuļa autiņus, lai gan (es to saku no paša pieredzes) autiņu mainīšana ne vienmēr ir patīkama nodarbe! Mātes dabiskie instinkti liks viņai celties nakts vidū, lai pabarotu bērnu un parūpētos par to, kaut gan viņai būtu daudz ērtāk gulēt gultā. Vai rūpes par bērnu vienmēr ir vieglas? Nē, bet tā ir mīlošas mātes vai tēva dabiska rīcība.
Tam, kuru vada Dievs, paklausība ne vienmēr būs viegla. Bet tā vienmēr ir vieglāka!