Patiesa paklausība ir dabiska un spontāna. Tā dzimst ticības attiecībās ar Kristu.
Vai jūs kādreiz esat kaut ko dzirdējuši par t. s. acīmredzamo pretrunu? Šādi apzīmē divu pretrunīgu vārdu lietošanu vienā izteicienā. Piemēri varētu būtu “ļauna labsirdība” vai “drosmīgs gļēvulis”. Dažreiz rakstnieki vai oratori izmanto šādus apzīmējumus, lai atainotu divas pretrunīgas emocijas vai notikumus.
Kā būtu ar frāzi “dabiska paklausība”? Vai jums šķiet, ka tā ir pretrunīga? Vai tad, kad jūs iedomājaties paklausību, prātā nāk pūles, smags darbs un cīņa? Vai ir iespējams, ka paklausība ir dabiska?
Viens no varantiem, kad paklausība nevarētu būt dabiska, iespējams tad, ja tā ir tikai formāla, nevis patiesa. Ja jūs vēlaties darīt kādu lietu, bet piespiežat sevi darīt ko citu, tad paklausība nebūs spontāna.
Cik daudz no mūsu tā sauktās paklausības ir sevis piespiešana darīt to, ko nevēlamies? Mēs tā rīkojamies, būdami bērni. Mūsu vecāki liek mums sakārtot istabu, iet vannā vai ēst spinātus. Bet mums patīk savas istabas tādas, kādas tās ir. Cilvēka dzīvē mēdz būt stadija, kad viņam ir alerģija pret ūdeni. Mēs ienīstam spinātus. Un tāpēc mēs sūdzamies, bet galu galā negribīgi izdarām to, ko mums liek. Un mēs to sākam uzskatīt par paklausību.
Tas, ka Dievam paklausībai ir daudz labāks plāns nekā iepriekš minētais, varētu būt liels atvieglojums! Mēs paši nespējam saskaņot mērķus, vēlmes un noslieces ar Dieva gribu; bet, ja mēs piekrītam, lai mūs dara gatavus, Glābējs to paveiks mūsu vietā. “Mēs apgāžam prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu, un uzvaram visus prātus, lai tie ir Kristum paklausīgi.” (2. Korintiešiem 10:5)
Ja mūsu domas un vēlmes ir labas, vai tad dabiskā un spontānā reakcija nozīmētu darīt labas lietas?
Dievs ir solījis veikt dažas aizraujošas izmaiņas mūsu domāšanā, kuru rezultātā radīsies patiesa paklausība, nevis tikai formāla pakļaušanās. Viņš ir solījis mūsu izjūtas, domas un mērķus saskaņot ar Savu gribu. Viņš ir solījis izmainīt gaumi un nodomus, līdz tie būtu šķīsti un svēti. Viņš ir solījis domas un vēlmes pakļaut Kristus gribai. Viņš ir solījis, ka, raugoties uz Jēzu, mēs tiksim izmainīti, kamēr labestība kļūs par dabisku mūsu īpašību. Viņš sola dot mums jaunu prātu, jaunus mērķus un jaunus motīvus.
Padomājiet par to! Ja jūsu jūtas, domas, mērķi, gaume, noslieces, vēlmes, motīvi un instinkti ir saskaņā ar Dieva gribu un prātu, kas tādā gadījumā notiks ar jūsu rīcību? Vai jums būs smagi jānopūlas, lai paklausītu, vai arī jūs atklāsit, ka paklausība ir dabiska un spontāna?
Ja mūsu dvēselēs ir Kristus mīlestība, būs tikai dabiski, ja mūsos būs arī citas žēlastības dāvanas — prieks, miers, pacietība, saudzīgums, labestība, padevība, iecietība. Labi darbi kļūst spontāni, jo Dievs Savā žēlastībā ir izmainījis mūsu dzīvi.
Teikt, ka paklausība ir “dabiska” un “spontāna”, nenozīmē paust acīmredzamu pretrunu. Tās ir labas vēstis. Dieva plāns ir izmainīt jūs, sākot ar iekšējo pasauli, lai paklausība Viņam jūsos izraisītu lielāku prieku, jo tas būtu tieši tas, ko jūs vēlaties darīt.