Kristus nāve bija nepieciešama tādēļ, lai mums varētu piedot.
Pieņemsim, ka jūs izdomājat: es vēlos atklāt Dieva mīlestību Čikāgas iedzīvotājiem. Šī iemesla dēļ jūs pārceļaties uz turieni un sākat staigāt pa ielām, palīdzēdami tiem, kuriem ir nepatikšanas, uzklausīdami tos, kuri ir vientuļi, un darīdami visu, lai dalītos Dieva mīlestībā ar tiem, kurus sastopat.
Bet Čikāga ir bīstama pilsēta, it sevišķi vakara stundās. Un, staigādami pa ielām pēc pusnakts, jūs riskējat ar savu dzīvību. Kādu laiku jūs ievērojat savu plānu un spējat sniegt svētību vairākiem cilvēkiem. Bet kādu vakaru, kad ejat garām tumšai šķērsielai, jums uzbrūk noziedznieks un jūs tiekat nogalināts.
Tie, kuri bija ar jums pazīstami Čikāgā, uzzina par notikušo. Viņi pastāsta citiem, kā jūs mirāt, lai parādītu Dieva mīlestību. Un tāpēc jūsu nāvei tiek piešķirta jēga, jo jūs riskējāt, lai pasniegtu Čikāgas iedzīvotājiem vēsti par Dieva mīlestību.
Vai, jūsuprāt, tā ir laba analoģija Kristus nāvei pie krusta? Vai Viņa nāve bija nepieciešama, lai mums varētu piedot? Vai varbūt Kristus nāve bija nejaušība? Vai Viņš nāca uz šīs zemes tādēļ, lai parādītu Dieva mīlestību, bet mira tikai tāpēc, ka pasaule ir bīstama vieta? Vai varbūt Viņa nāve bija daļa no cilvēces glābšanas plāna?
Pastāv t. s. “morālās ietekmes teorija” par izpirkšanu, kas uzsver, ka Kristus nāve esot nebūtiska. Tā pauž, ka cilvēcei varētu piedot neatkarīgi no Viņa nāves. Viena no kļūdām, ko šī teorija cenšas neitralizēt, ir doma par dusmīgu Dievu, kuram nepieciešamas “asinis”, kas apmierinātu Viņa dusmas. Un tā ir taisnība, ka Kristus nāves mērķis nebija apmierināt Dieva atriebības kāri. “Jo Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi.” (2. Korintiešiem 5:19) Vai Kristus nāve bija nepieciešama kādu citu iemeslu dēļ?
Jēzus mira kā upuris cilvēku vietā, jo kritusī cilvēku cilts nespēja Dievam teikt neko labu par sevi. Krustā sistā un augšāmceltā Glābēja nopelni ir kristiešu ticības pamats.
Priesteri un rakstu mācītāji sapulcējās pie krusta dienā, kad šis sods tika izpildīts. Viņi nevēlējās pieņemt krustā sistu Kristu. Viņi sacīja: “Ja Viņš ir Israēla ķēniņš, lai nokāpj no krusta, tad mēs ticēsim uz Viņu.” (Mateja 27:42) Vai arī šodien ir iespējams tā domāt? Vai ir iespējams vēlēties, kaut Kristus nokāptu no krusta, lai mēs varētu Viņam ticēt?
Atzīt, ka mums ir vajadzīga glābšana, nevis izglītošana, ir trieciens cilvēciskajam pašlepnumam. Bet kristiešu ticības pamatā ir priekšnosacījums, ka cilvēcei ir nepieciešams Glābējs.
Bībele atkārtoti māca, ka Kristus ir mūsu Aizvietotājs. Varbūt vislabāk zināmā Rakstu vieta ir Jesajas 53:4–6: “Taču Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes Viņš bija uzkrāvis sev, turpretī mēs Viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus Viņam.”
Visa upurēšanas sistēma, sākot no Ādama un Ievas pie Ēdenes dārza vārtiem līdz pat tempļa rituāliem Jēzus dienās, tika pamatota uz izpratni par to, ka nāks aizstājējs, lai ieņemtu grēcīgā cilvēka vietu, kurš savukārt tādējādi varētu tikt glābts. Kristus bija “kopš pasaules radīšanas nokautais Jērs”. (Atklās
mes 13:8)
Lai cik grūti tas būtu cilvēka sirdij, glābšana ir iegūstama, vienīgi pieņemot krustā sisto un augšāmcēlušos Glābēju. Zemojoties krusta priekšā ticībā, grēcinieks ir sasniedzis augstāko vietu, kādu vien cilvēks var iekarot.