Krusts piešķīra Dievam varu būt taisnīgam un tomēr piedot jebkuram.
Sākumā viņš bija sajūsmā. Taisnība, viņš bija zaudējis pēdējā cīņā un izraidīts no Debesīm, bet tagad Luciferam piederēja pašam sava valstība ar sev pakļautu vairāk nekā vienu trešo daļu no Debesu eņģeļiem. Nav šaubu, ka ar šādu sākumu drīz vien viņš spētu atkal saņemties un izdarīt vēl vienu uzbrukumu — un nākamā cīņa varbūt beigtos ar viņa uzvaru.
Bet nepagāja ilgs laiks, un viņa valstībā sāka rasties problēmas. Pakļautie nebija vienoti. Tagad, kad bija beigusies tiešā sadursme ar Dieva Dēlu, kritušie eņģeļi sāka savstarpējus cīniņus. Viņu pastāvīgā ķildošanās izraisīja diskomfortu pat sātanam.
Bet vēl lielāka cīņa norisinājās viņa sirdī. Sātanam bija vientuļi. Viskrasāk viņš to izjuta tad, kad Debesu kori dziedāja slavas dziesmas Dievam. Agrāk viņš bija šo koru vadītājs. Un viņš sāka just savas briesmīgās izvēles sekas. Viņš raudzījās nākotnē, kas izskatījās tumšāka par visu, ko viņš jebkad spētu iedomāties.
Sātans trīcēja, vērodams savu paveikto darbu. Iedomājieties, kā viņš viens domā par pagātni, tagadni un nākotni. Viņa lielais augums drebēja gluži kā vētrā. Garām lidoja Debesu eņģelis. Viņš to pasauca un lūdza, lai viņam tiktu izkārtota tikšanās ar Kristu. Viņa lūgums tika apmierināts. Viņš Dieva Dēlam izstāstīja, ka nožēlo savu sacelšanos un vēlreiz vēlas iegūt Dieva labvēlību. Redzēdams sātana skumjas, Kristus raudāja, bet, pārstāvēdams Dieva prātu, Pestītājs atbildēja, ka bijušais eņģelis nekad vairs netiks uzņemts Debesīs. Debesis nedrīkst tikt apdraudētas. Visas Debesis būtu izkropļotas, ja viņš tiktu uzņemts atpakaļ, jo tieši viņš izraisīja grēku un sacelšanos. Viņā joprojām mājoja sacelšanās sēkla.
Pēc šīs sarunas ar Kristu sātans bija apņēmības pilns īstenot citu plānu. Viņš nolēma panākt, ka cilvēce grēko. Tādējādi viņš paveiktu to, kas nebija izdevies ar citiem līdzekļiem. Sātana pirmās apsūdzības pret Dievu bija Viņa taisnīguma apstrīdēšana. Tagad viņam būs pārbaudes mehānisms, kas pierādīs šo apsūdzību patiesumu.
Ja cilvēce grēkotu, tas pierādītu, ka Dieva likumi ir netaisni un tos nav iespējams izpildīt. Ļaunākajā gadījumā sātans varētu pārņemt varu pār pasauli. Bet, ja Dievs piedāvātu plānu, kā cilvēcei atjaunot Debesu labvēlību, tad sātanam būtu izdevība, pēc kuras viņš ilgojās visvairāk, — iespēja atgriezties Debesīs. Jo, ja Dievs dotu cilvēcei vēl vienu iespēju, būtu tikai godīgi, ka arī sātans tādu saņemtu.
Bet Dieva prātā jau bija sagatavots plāns šādam kritiskam gadījumam. Jau no pirmsākuma pastāvēja plāns, kā atgūt kritušo cilvēci un attaisnot sātana celto apsūdzību pret Dievu.
Ar Kristus nāvi pie krusta Dievs parādīja “Savu taisnību, pats taisns būdams un taisnodams to, kas tic Jēzum”. (Romiešiem 3:26) Kristus upuris mūsu labā ļauj Dievam būt gan taisnīgam, gan piedot. Krusts parādīja Dieva taisnīgumu un tajā pašā laikā atklāja metodi, ar kuras palīdzību varētu piedot cilvēkiem, neiznīcinot Dieva taisnīgumu.
Sātanam, kurš, zinādams par Dieva mīlestību, bija grēkojis ar nolūku, nebija iespējams izmainīt savu sirdi ar vēl varenāku šīs mīlestības pierādījumu. Bet cilvēcei, kas bija apmānīta un apjukusi, Dievs varēja piedāvāt vēl vienu iespēju. Tiem, kas ir gatavi to pieņemt, Kristus nāvē apslēptā Dieva mīlestība, taisnīgums un žēlastība liktu mainīties. Tiem, kas ir gatavi to pieņemt, tiek dāvāts pestīšanas ceļš.