Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc Rakstiem.
Iedomājieties, ka esat tiesnesis! Ir Otrā pasaules kara vidus. Hitlers tiek notverts un ievests jūsu tiesas zālē. Pret viņu iesniedz pierādījumus, kas ir cits par citu šausminošāki. Jūs uzzināt par gāzes kamerām. Jūs uzzināt par cilvēkiem, kuri bija spiesti rakt paši sev kapus. Jūs uzzināt par badā nomērdētiem bērniem, kuri izmisīgās asarās tika aizvilkti projām no saviem vecākiem un vācu kareivju rokās fiziski sakropļoti. Jūs redzat fotogrāfijas ar atvērtām brūcēm, daļēji satrūdējušiem līķiem, tukšiem acu dobumiem. Jūs esat tiesnesis. Kādu spriedumu jūs nolasīsit?
Bet mirklīti uzgaidiet! Pārliecinieties, ka tas, ko jūs grasāties darīt, ir mīloši. Vai jūs vēlaties iegūt rupja, dusmīga tiesneša reputāciju? Ja jūs nolemsit, ka Hitleram ir jāsaņem sods, vai tas jūs nepazeminās līdz viņa līmenim?
Pēdējā laikā daudz runā par to, ka Dievs ir mīlestības Dievs un ka tāpēc Viņš nevienam pāri nedarīs. Šāda filozofija uzskata par pagānismu domu, ka Kristus nāve esot bijusi nepieciešama, un pauž pārliecību, ka “Dievs nav dusmīgs Dievs, kuru nepieciešams nomierināt. Viņš nav tiesājošs Dievs. Tas, ko uzskata par dievišķo tiesu, patiesībā ir mūsu pašu nepareizo izvēļu sekas. No Dieva puses nebūtu īpaši mīloši, ja Viņš pieļautu iznīcību un nāvi.”
Varbūt Hitlers ir pārāk ekstrēms piemērs. Izvēlēsimies kādu stāstu no Vecās Derības. Israēla tauta ir nosvinējusi svētkus. Ļaudis ļaunprātīgi izmanto situāciju, kad Mozus ir devies projām no nometnes un par visu atbildīgs ir tikai Ārons. Ar viņa palīdzību ļaudis uzceļ zelta teļu, bet pašā svinību karstumā negaidīti atgriežas Mozus. Vai jūs atceraties rezultātu? Tie, kuri nožēloja, bija spiesti nonāvēt savus tuviniekus, un tie, kuri nenožēloja, tika nogalināti. Izklausās ļoti saasināti. Vai šajā situācijā Dievs rīkojās mīloši?
Tā bija Dieva žēlastība, ka ciest vajadzēja tūkstošiem, lai novērstu, ka tiktu tiesāti miljoni. Lai glābtu vairākumu, Viņam ir jāsoda daži. Turklāt cilvēki bija lauzuši savu uzticības solījumu Dievam un tādējādi zaudējuši dievišķo aizsardzību, bez kuras visa nācija tika pakļauta tās ienaidnieku varai. Ja ļaunums netiktu iznīcināts nekavējoties, drīz šie ļaudis kristu par upuri saviem daudzajiem un stiprajiem ienaidniekiem. Israēla dēļ un ar mērķi sniegt mācību visām turpmākajām paaudzēm bija nepieciešams nekavējoties sodīt šo noziegumu. Un arī pašiem grēciniekiem tā bija žēlastība, ka viņu ļaunie darbi tika pārtraukti. Ja viņu dzīvības būtu saglabātas, tas pats gars, kas viņus mudināja sacelties pret Dievu, būtu izraisījis naidu un nesaskaņas pašu starpā, un galu galā viņi viens otru būtu iznīcinājuši. Noziegums tika sodīts ātri un šausmīgi, bet to noteica mīlestība pret visu pasauli, Israēlu un grēciniekiem.
Grēks nekad nav bez samaksas. Tas nes sev līdzi nāvi, un ir neiespējami tā radītās sekas vienkārši atcelt. Grēka realitāti taisnīgums var atrisināt tikai tad, ja kāds cits uzņemas sodu. “Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc rakstiem.” (1. Korintiešiem 15:3) Tā ir bibliskā nostāja minētajā jautājumā. Jesajas 53:4 teikts: “Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes Viņš bija uzkrāvis sev.”
Taisnīgums, tāpat kā žēlastība, ir mīlestības izpausmes. Ja jūsu dēls sit jūsu meitai, jūs nemīlat ne savu dēlu, ne meitu, ja vien neizdarāt kaut ko, lai notiekošo apturētu. Kristus nāve to cilvēku labā, kuri pieņems Viņa upuri, un augstākais sods uguns jūrā tiem, kuri to nepieņems, ir vismīlošākā rīcība, kādu pasaules Tiesnesis spēj veikt, lai stātos pretī grēka šausmām. Kristus nāve un grēcinieku sods atklāj Viņa mīlestību gluži tāpat kā Viņa žēlastība, kas tiek sniegta tiem, kuri nožēlo. Patiesa mīlestība apvieno taisnīgumu un žēlastību.