Otra pieeja, uz kuru es atsaucos – pieeja no ārpuses uz iekšu – deklarē, ka mums jāpievērš pastiprināta uzmanībapasaulei mums apkārt – kosmosam, šai planētai, dabai, cilvēku un dzīvnieku dzīvei, jo tieši tur mēs varētu ieraudzīt pazīmes, kas norādītu uz to Kaut Ko vai Kādu, kas eksistē ārpus mūsu uztveres robežām. Šai pieejai ir gara vēsture. Visas kristietības pastāvēšanas laikā tai bijis daudz atbalstītāju, kā arī tā sastapusies ar asu kritiku brīdī, kad lielu ievērību Rietumu pasaulē guva evolūcijas teorija. Zinātne un reliģija vairumā gadījumu ir ķildojušās savā starpā. Tomēr, kopš nesena laika, interese par šo pieeju kļūst arvien lielāka.
Es runāju par jauno versiju saprātīgā dizaina argumentam, kas kādreiz tika uzskatīts par vienu no populārākajiem Dieva eksistences pierādījumiem. Jau kopš viduslaikiem filosofi un teologi piedāvājuši virkni argumentu, kas tika uzskatīti par pierādījumiem idejai par Dieva esamību. Vairumā gadījumu tās bija dažādas variācijas par kādu konkrētu filosofisku tēmu: ikvienam rezultātam ir jābūt savam cēlonim, un katram cēlonim ir jābūt lielākam par savu rezultātu, un galu galā ir jāpastāv Pirmajam Cēlonim, ar ko aizsākas visu cēloņu ķēde. Arguments saka, ja mēs spējam formulēt ideju par Dievu, kurš ir mūžīgs, visvarens un visu zinošs, tā nevar rasties bez sava iemesla. Un mēs varam šo iemeslu saukt „Dievs” – tāpēc, ka šāda ideja nevar rasties mūsu ierobežotajā prātā, jo tai būtu jābūt tā Cēloņa radītai, kurš pārspēj savu rezultātu – mūsu noformulēto ideju. Turklāt, ja mēs ievērojam dažādus vispārīgus morāles likumus, kurus atzīst ļoti liela daļa cilvēces, to var izskaidrot vienīgi fakts, ka pastāv Kāds, kurš šos morāles principus ir ieviesis.
Šī argumenta pazīstamākā versija skan šādi: ja iesim pa mežu un pēkšņi atklāsim māju ar iekoptu dārzu, mēs pieņemsim, ka kāds šeit māju uzbūvējis un dārzu izveidojis. Tāpat, ja mēs pievēršam uzmanību sarežģītajam pulksteņa mehānismam, mēs taču nedomājam, ka pulkstenis spontāni radies kaut kādā mistiskā veidā, bet pieņemam, ka tas ir pulksteņmeistara roku darbs. Tas mūs ved pie nākošā soļa: ja mēs pētām Universu un secinām, ka tajā ir zināma kārtība, mēs nevaram izvairīties no saprātīga secinājuma, ka ir jābūt Radītājam, kas nolicis kosmosu un pasauli noteiktā secībā. Citiem vārdiem sakot, kad vien pastāv acīmredzamas saprātīga plānojuma jeb dizaina pazīmes, mums jāpostulē Dizainers jeb Radītājs!
Vairākumā aprindu šis dizaina arguments tika iekonservēts, kad tādā vai citādā formā gandrīz vispārēju piekrišanu ieguva evolūcijas teorija. Čārlzs Darvins (1809-1882) nebija pirmais cilvēks, kurš izvirzīja hipotēzi par dažādu dzīvības formu pakāpenisku attīstību dabiskā ceļā no vienkāršā līdz sarežģītajam. Pirms viņš sarakstīja savu slaveno traktātu „Sugu izcelšanās”, arī citi jau bija pamanījuši, ka vienkāršāko formu fosilijas tika izraktas no zemes vecākajiem nogulumu slāņiem, bet daudz attīstītāko formu fosilijas parasti atrada daudz vēlākos nogulumos. Taču Darvina vārds uz visiem laikiem tiks saistīts ar evolūcijas teoriju, un citi savas hipotēzes cēla uz viņa izklāstīto ideju par „spēcīgākā izdzīvošanu” ilgā laika posmā, dažādām dzīvības formām pielāgojoties apkārtējai videi.
Kristiešiem grūti nācās aprast ar „zinātnisko” skaidrojumu dzīvības izcelsmei un pakāpeniskajai attīstībai. Viņibija pazīstami ar Bībelē aprakstīto pasaules radīšanas stāstu, tai skaitā augu, koku, zivju un putnu, mugurkaulnieku un cilvēku – Ādama un Ievas – radīšanu sešos 24 stundu ilgos periodos laikā apmēram pirms 6000 vai arī, maksimums, pirms 10000 gadiem. Kā gan lai viņi saskaņo zinātniskos datus un cilvēku runāto, lai cik izglītoti arī viņi nebūtu, ar Dieva Vārdu? Vieni turpināja pieturēties pie burtiskas Bībeles teksta lasīšanas un burtiskas sešu dienu radīšanas stāsta izpratnes. Otri uzskatīja, ka Bībeles pirmās nodaļas ir mītiskas. Tās gan norādot, viņi teica, ka Dievam esot kaut kāda saistība ar visu lietu izcelšanos, bet, lai izprastu patieso pasaules un dzīvības radīšanas mehānismu, mums jāgriežoties pie zinātniekiem. Citi drudžainos mēģinājumos izpatikt gan Bībelei, gan zinātnei piedāvājuši dažādus kompromisa risinājumus.
Evolūcijas teorija ar tās pieņemtajiem simtiem miljoniem gadu vēl joprojām šķiet saistoša lielai daļai cilvēku, kad tie aizdomājas par to, kam ticēt attiecībā uz pasaules rašanos. Un tos zinātniekus, kuri dievišķa Spēka realizētu radīšanu nelielā laika posmā atzīst par tikpat ticamu, daudzi vēl joprojām uzskata par pseidozinātniekiem. Lai nu kā, gaisā virmo pārmaiņas. Dažu pēdējo dekāžu laikā diezgan daudzi zinātnieki – astronomi, fiziķi un pat biologi – kļuvuši daudz pieticīgāki savos apgalvojumos. Viņi ir sapratuši, ka dažas no modernās zinātnes pašām fundamentālākajām idejām vairs nav tik pārliecinošas, kā ticēja zinātnieki iepriekšējā paaudzē. Piemēram, eksistē sīkas daļiņas, kas neuzvedas tā, kā tām būtu jāuzvedas saskaņā ar dabas likumiem. Zinātnieki daudz biežāk atzīst, ka zinātne ne vienmēr ir tik objektīva, kā mums tas apgalvots, jo zinātnieki uz savu pētāmo objektu raugās no konkrēta viedokļa, izmanto noteiktus instrumentus un tas vismaz zināmā mērā var ietekmēt viņu pētījumu rezultātus. Pašlaik, kad pieaug spriedze starp to, ko mēs kādreiz uzskatījām par pārliecinošu teorētisko pamatojumu no vienas puses un dažādām jaunām idejām un atklājumiem no otras puses, bieži tiek atzīts fakts, ka daudzas no mūsu klasiskajām teorijām pilnībā nesaskan ar šodienas atklājumiem, ka „veco” pamatojumu zināmā brīdī varētu nākties nomainīt pret jaunu zinātnisku lietussargu, kas daudz labāk palīdzētu saturēt kopā mūsu nemitīgi pieaugošās zināšanas.
Arvien pieaug to zinātnieku skaits, kuri atzīst, ka evolūcijas teorija ir tik vien kā teorija, kas atstāj neizskaidrotu plašu parādību loku. Patiesībā daudzi autori uzskata, ka evolūcijas teorija ir apdraudēta. Šobrīd, šķiet, pastāv daudz lielāka gatavība nekā agrāk – pieņemt to, ka evolucionisti operē ar nepamatotiem aizspriedumiem, apriori izslēdzot jebkuru ne dabisku izskaidrojumu tām kompleksajām problēmām, kuras viņi nespēj atrisināt. Un tie, kas sekojuši līdzi nerimstošajām debatēm, kurās uzstājas ticība pret evolūciju, sāk atskārst – lai arī daudzus faktus var izskaidrot ar makroevolūcijas teoriju, pastāv daudz problēmu, kas nepakļaujas evolucionāram skaidrojumam, un doma par inteliģentu Radītāju patiešām varētu labāk izskaidrot daudzus no šiem jautājumiem.
Skat. Thomas Khun, The Structure of Scientific Revolutions, 2. izd., The University of Chicago Press. Čikāga, 1970. Kūns ievieš paradigmu novirzes koncepciju un izskaidro šo jauno zinātnisko lietussargu parādīšanos.
Neliels pētījums par šiem jautājumiem atrodams adventistu autoru darbos. Skat. Norman R. Gulley, ‘Evolution: A Theory in Crisis’, John T. Baldwin, ‘Creation: Catastrophe & Calvary’ (Hagerstown, MD: Review and Herald Publishing Associaton, 2000), 124.-158. lpp. Pilnīgāku izklāstu atradīsit piem., Colin Mitchell, ‘Creationism Revisited’ (Grantham, UK, Standborough Press, 1999); Michael Denton, ‘Evolution: A Theory in Crisis’, (Chevy Chase, MD: Adler & Adler, 1996); un Ariel Roth, ‘Origins: Linking Science and Scripture (Hagerstown, MD: Review and Herald Publishing Associaton, 1998).