Tātad – ko darām tālāk? Vai ir veids, kā „pierādīt” Dieva eksistenci? Bet, ja to nav iespējams izdarīt ar pilnīgu pārliecību, vai mēs vismaz varam uzskatīt šo Dieva hipotēzi ne tikai par minējumu uz labu laimi un vismaz šobrīd pieņemt, ka tā ir ticams ceļojuma sākumpunkts vai „attaisnojama” ticība? Es domāju, ka varam. Ir iespējamas divas pieejas, ko varam izmantot, cenšoties gūt vairāk pārliecības, ka „patiesība ir tur, ārā”. Pirmā no tām ir „no iekšpuses uz āru”, bet otra – „no ārpuses uz iekšu”.
Pirmā pieeja sākas ar mums pašiem, mūsu pašu apziņu un sajūtām, iekšējiem un privātiem pārdzīvojumiem, un tad turpinās, mēģinot izdarīt secinājumus par realitāti, kura, mūsuprāt, ir radījusi šos pārdzīvojumus. Otra pieeja vispirms aicina mūs pavērot pasauli mums apkārt, un tad aicina pārdomāt, ko varam secināt, ja meklējam pareizā veidā un pareizajās vietās. Daudziem, kas par to aizdomājušies, šis jautājums izvērties par „vai nu/vai” problēmu. Viņi uzskata, ka jāizmanto vai nu „no iekšpuses uz āru” pieeja vai „no ārpuses uz iekšu” pieeja. Tomēr es par to neesmu tik pārliecināts un vairāk nosliecos domāt, ka abas pieejas mums spēj sniegt nozīmīgas atklāsmes, kas patiesībā var viena otru atbalstīt. Es ceru, ka ļausit man paskaidrot tuvāk.
Zinošāki lasītāji, kas ir ieinteresēti plašākās diskusijās par šajā nodaļā izklāstītajām pieejām, ir aicināti izlasīt Nensijas Mērfijas grāmatu Aiz liberālisma un fundamentālisma (Nancy Murphy. Beyond Liberalism and Fundamentalism. Harrisburg, PA: Trinity Press International, 1996). Terminus ‘no iekšpuses uz āru’ un ‘no ārpuses uz iekšu’ esmu aizņēmies no šīs autores.
Pēdējo divu gadsimtu laikā dominē pieeja „no iekšpuses uz āru”, apgalvojot, ka pārdomas par Dievu rodas mūsu iekšējā patībā. Runāt par kaut ko tādu kā iekšējā patība, protams, nozīmē pieņemt pamatideju par to, ka cilvēciska būtne ir kas vairāk, ne tikai matērija, ka spēju domāt, just, mīlēt, ienīst u.t.t. nevar traktēt tikai kā ķīmiskos un psiholoģiskos procesus mūsu nervu sistēmā. Šī pamatideja ietver atziņu, ka cilvēciskām būtnēm piemīt kaut kas tāds, kas cieši saistīts ar to fiziskajiem ķermeņiem, bet tai pašā laikā ir kaut kādā ziņā atšķirīgs un tā nav tikai matērija. Kristieši šo „kaut ko” parasti uztver kā dvēseli. Daudz neitrālāks termins, ko šobrīd varētu izmantot, ir prāta koncepcija.
Ir domātāji, kuri noliedz prāta un matērijas duālismu. Viņus dēvē par materiālistiem. Tomēr – lai gan šai diskusijā ir iesaistīti daudzi sarežģīti jautājumi – es ieteiktu vismaz šobrīd pieņemt, ka pastāv atšķirība starp fizisko ķermeni un kaut ko citu un ka tas, ko mēs saucam par „prātu” vai „iekšējo patību”, nevar tikt reducēts līdz materiālām smadzenēm.
Cilvēciskas būtnes spēj domāt. Tās spēj salīdzināt un bieži vien pat labprātīgi ielaižas strīdos, spēj izdarīt vairāk vai mazāk racionālas izvēles, bet tām piemīt arī emocijas. Tās var mīlēt un ienīst, uzticēties un neuzticēties, just patiku un nepatiku. Tās var justies vientuļas un atstumtas, vai arī pilnīgā harmonijā ar apkārtējo pasauli un pārējiem. Cilvēciskas būtnes var iesaistīties emocionālās attiecībās un justies atkarīgas, vai būt vadībā un atbildīgas par kaut ko. Pāri visām šīm jūtām, ko varam raksturot kā personiskas vai savstarpējas, pastāv kaut kas daudz dziļāks, ko pieredzējis tik plašs cilvēku loks, ka tam jāpiešķir īpaša nozīme. Fridrihs Šleijermahers (1768-1834) – slavens vācu teologs, kuram vēl joprojām ir būtiska ietekme, nodēvēja šo fenomenu par „absolūtas atkarības sajūtu”. Viņš teica: „Mēs dziļi sirdī apzināmies, ka ir Kaut Kas, no kā mēs esam pilnībā atkarīgi.” Ar to viņš domāja, ka mūsu eksistencē pastāv garīga dimensija, kuru mēs nespējam izskaidrot ar materiāliem līdzekļiem. Citiem vārdiem sakot, cilvēciskas būtnes ir „nedziedināmi reliģiozas”. Pietiekami interesanti – vienalga kad un vienalga kur arī netiktu atrastas kādas senas civilizācijas pēdas, pastāv nenoliedzami pierādījumi par reliģisku interesi. Pat arī nesenākā pagātnē. Vienalga kad un vienalga kur organizētas reliģijas tradicionālajā izpratnē (tātad baznīcas) loma mazinās, tur parādās un pat uzplaukst cita veida reliģiozitātes izpausmes [New Age, ticība eņģeļiem un gariem, neopagānisms u.c.].
Izpratni par Kaut Ko Pārāku pētnieki ir atklājuši ne tikai pilnīgi atšķirīgās kultūrās, bet arī starp cilvēkiem, kas nāk no dažādiem sociāliem slāņiem, ar atšķirīgu personību un dažādu līmeņu izglītību. Viņi ir atklājuši šo neizskaidrojamo noteiktas saiknes apzināšanos – saistību ar kaut ko, kas ir ārpus mums pašiem: absolūtas un pilnīgas atkarības sajūtu.
Kā lai izskaidro šo fenomenu? Vai ir attaisnojams uzskats, ka šo absolūtās atkarības sajūtu rada fakts, ka patiešām eksistē Kaut Kas, no kā mēs jūtamies atkarīgi, vai arī Kāds, pie Kura mēs nepārprotami tiecamies? Manā (un daudzu citu) skatījumā tas varētu būt daudz ticamāks scenārijs, nekā pieņemt, ka šī sajūta par Pārāko ir kaut kā spontāni radusies grūtajā evolūcijas procesā, kura laikā attīstījies homo sapiens, un kas gluži kā vīruss izplatījusies uz visiem cilvēkiem visos laikmetos visās kultūrās, kas no viņa radušās.
Ja reiz mēs kaut kādā veidā sajūtam šī Pārākā eksistenci un apzināmies šo pilnīgās atkarības sajūtu, un, ja reiz mēs esam nolēmuši, ka varam šo Kādu, Kuru, vai Kaut Ko – no kā mēs esam pilnībā atkarīgi, saukt par „Dievu”, mēs varam brīvi sākt iztēloties, kāds Viņš ir. Mums jāatzīst, ka veids, kā mēs stādāmies priekšā to, ko pieņemam par „Dievu”, ir tikai un vienīgi mūsu iztēles auglis. Tā var būt „iekšēja” sajūta, ko veido mūsu iekšējā patība. Ja mēs nespējam izvairīties no šī jautājuma, kā gan mēs varam pārbaudīt visu mūsu par Dievu izvirzīto apgalvojumu objektivitāti? Mums pie šī jautājuma būs vēl jāatgriežas. Bet pirms tam, mazliet pacietības, jo jāpievēršas vēl vienam svarīgam aspektam.