Skolnieki jūsu klasē var būt ietiepīgi un stūrgalvīgi, viņu tieksmes pat ļaunas, ar to jo stipri pārbaudot jūsu pacietību, tomēr viņu sirdis ir zeme, kurā varat sēt Debesu Sēklu, kas savā laikā nesīs labus augļus. Ja skolotājā nevalda Dieva Gars, viņš kļūs mazdūšīgs, pazaudēs pašsavaldīšanos un ar kādu nepacietīgu vārdu vai stingrāku rājienu var sabojāt visu savu ietekmi un izpostīt līdzšinējo darbu.
Sabatskolas skolotājiem jādzīvo uzmanīgi un ar lūgšanām sava Dieva priekšā. Viņiem jāstrādā, skaidri apzinoties, ka būs jādod norēķins. Viņiem ir piedāvāta izdevība mantot dvēseles Kristum, un, jo ilgāk jaunieši paliek neatgrieztā stāvoklī, jo dziļāk viņos iesakņojas vēlēšanās pretoties Dieva Garam. Līdz ar gadu vairošanos iespējama jūtīguma mazināšanās uz dievišķām lietām un reliģijas iespaidu. Dienu no dienas sātans strādā, lai viņos nostiprinātu ieradumu nepaklausīt, lai darītu viņu garu pretestības pilnāku, un viņiem paliek arvienu mazāk iespēju kļūt kristiešiem. Un kā laika galā par viņiem atskaitīsies tagadējais vienaldzīgais skolotājs? Kādēļ morāliskā mazvērtības atziņa saista skolotāja dvēseli un dara to negribīgu patiesi pūlēties dārgo jauniešu un bērnu atgriešanas labā? Kādēļ šo atmosfēru nenomaina pret tādu, kas aizdzītu morālo tumsu, tā vietā ļaujot Debesu Gaismas stariem aizsniegt daudzus, daudzus citus? Patiesi atgriezies Sabatskolas darbinieks nevadīsies no pasaules ieradumiem, neļaus iespaidoties no pasaulīgām darba metodēm, bet gan savā rīcībā iezīmēs morālu neatkarību. Viņš rādīs priekšzīmi, kas saskanēs ar viņa ticības apliecību, izejot no pasaules un paliekot atšķirts no tās gara, ieradumiem un dažnedažādiem paradumiem, ne mazākā mērā nenovērsdamies no savas stingrās apņemšanās būt vienam ar Kristu. Nostādamies pret lepnumu, pakļaušanos savtīgiem priekiem un pret līdzekļu izlietošanu dažādu iegribu apmierināšanai vai lepošanās kārei, viņš nekur neparādīsies neuzticīgs Dievam, bet gan visur par priekšzīmi kā garā, tā uzvedībā un arī apģērbā.
Sabatskolas darbiniek, kādai priekšzīmei tu vēlies līdzināties, vai tai, kuru Kristus tev rāda, vai tai, kuru sniedz pasaule? Vai neizsauksies: „Es gribu uzņemties krustu un sekot Jēzum?” Vai nevēlies strādāt pārliecināšanas darbu Viņa saudzīgajā maigumā, pamācot ļaudis Viņa dedzīgajā nopietnībā, paaugstinot lielos Patiesības pamatlikumus, vai nevēlies rādīt savu dzīvi un raksturu, ko Kristus reliģija pie tevis ir izdarījusi? Vai mums visiem nevajadzētu ņemt vērā apustuļu pamācību: „Apvelciet Kungu Jēzu Kristu un nekopiet miesu uz kārībām.”
Jauniešiem jāpasniedz patiesa reliģija. Tikai tādai reliģijai būs dzīvību dodošs spēks un visu pārvarošs iespaids. Tad sirdī atplauks izjusta dievbijība, līksmība, jaunas un atspirdzinošas atziņas, notiks pastāvīga pieaugšana. Un tā ir reliģija, kas jāredz jauniešiem, ja gribam tos vadīt pie Kristus. Šāda reliģija atstās dievišķu iespaidu uz dvēselēm, kuras īpašnieks ar Dieva atspirdzinošo žēlastību atjaunosies kā garīgi, tā fiziski.
Izmēģiniet to vienu gadu, jūs, kas esat skolotāji un sludinātāji mūsu Sabatskolās un parastajās skolās, un tad seciniet, vai nevarēsit sacīt: „Kungs brīnišķi strādājis priekš mums, jo Meistaram ir pievestas daudzas dvēseles kā dārgi kūlīši priekš Debesu klētīm!” /E.G.W. 1891.g. decembris/