Sabatskolas skolotājam jābūt strādniekam, kas sastrādā ar Dievu, kas sadarbojas ar Kristu. Neapmierinieties ar nedzīvu, formālu reliģiju. Dvēseļu mantošanai vajadzētu būt Sabatskolas darba mērķim. Var būt nevainojama kārtība darbā, pat visas vēlamās spējas, bet, ja bērni un jaunieši netiek pievesti Kristum, tad formālās reliģijas iespaidā tās kļūst arvien vairāk un vairāk nepieejamas un neietekmējamas. Klauvējot pie cilvēku sirdīm, kuriem vajadzīga palīdzība, skolotājam nav jāstrādā vienam. Ja skolnieki atsaucas Gara aicinājumam un atver savas sirdsdurvis, ka Jēzus tur var ieiet, tad Viņš savukārt atvērs tiem saprātu, ka viņi spēs aptvert Dieva lietas. Skolotāja darbs ir vienkāršs, bet, ja to veic Jēzus Garā, tad Dieva Gara līdzdarbība tam piešķirs dziļumu un spēku.
Sabatskolā vajadzīgs daudz personīga darba. Bet šī darba veida nepieciešamība nav pietiekoši atzīta un novērtēta. Ar sirdi, kura pilna pateicības par dvēselei dāvāto Dieva mīlestību, skolotājam saudzējošā nopietnībā vajadzētu strādāt savu skolnieku atgriešanas labā.
Kādu pierādījumu varam dot pasaulei, ka Sabatskolas darbs nav tukša un nevajadzīga forma? Par to spriedīs pēc darba augļiem, to vērtēs pēc skolnieku rakstura un viņu darba. Mūsu Sabatskolās kristīgiem jauniešiem jāuztic atbildīgi uzdevumi, lai viņi varētu attīstīt savas spējas, ar to iegūstot garīgu rūdījumu. Jauniešiem, vispirms paši nodevušies Dievam un ieguvuši pirmos personīgos piedzīvojumus, māciet palīdzēt citiem. Šis darbs prasīs viņu spēku vingrināšanu, kā arī mācīs viņus plānot un kā piepildīt šos plānus dzīvē par labu viņu biedriem. Viņiem vajadzīgs meklēt cilvēku sabiedrību, kam vajadzīga palīdzība, nevis lai piedalītos ģeķīgās, neapdomīgās sarunās, bet gan pārstāvētu kristīgu raksturu un būtu Dieva līdzstrādnieki, mantojot tos, kas sevi nav atdevuši Dievam.
Pētot Rakstus, nesavtīgi interesējoties par citiem un darot to, kas patīkams Pestītājam, jūs pieaugsit žēlastībā un mūsu Kunga un Pestītāja atzīšanā. Katram skolotājam, kā arī skolniekam, sev jājautā: „Ko lai es daru, ko varētu uzskatīt par labu pakalpojumu tam, Kurš nomira, lai es varētu dzīvot?” Un Kungs atbildēs: „Meklējiet un glābiet tos, kas ir pazuduši.” Tātad – jums jāstrādā līdzīgi tam, kā Kristus strādāja, proti: pacietīgi, ar interesi un stipru apņēmību, ka nezaudēsit drosmi, jo strādājat šim laikam un Mūžībai, ticot, ka Jēzus daudz var darīt ar cilvēcīgo spēju starpniecību, kas pilnībā nodotas kalpošanai Viņam. Kādu vēl augstāku priekštiesību varam vēlēties, proti - strādāt kopā ar Dievu, vispilnīgākā veidā izmantojot mums uzticētos spēkus, lai tieši šis darbs tiktu padarīts?
Ja jaunietis un jauniete uzturēs skaidru prātu un mācīsies bīties Dievu un nodoties Viņam, viņi ļaus savai gaismai spīdēt uz citiem, un draudze izjutīs dzīvinošu spēku. Būtu labi, ja iekārtotu kādu stundu Bībeles pētīšanai, un jaunieši, kā atgrieztie, tā neatgrieztie, sapulcējušies kopīgi lūgtu Dievu un savstarpēji attīstītu savus piedzīvojumus. Jauniešiem jādod izdevība izteikt savas izjūtas. Sākumam būtu vēlams izraudzīt saprātīgu vadītāju, kas pats maz runātu, bet mācētu iedrošināt un atbalstīt citus, sacīdams arī vienu otru vārdu, kas palīdzētu un stiprinātu jaunatni viņu pirmajos reliģiskajos piedzīvojumos. Vēlāk, uzkrājoties nelielai pieredzei, vadību lai uzņemas kāds no viņu pašu vidus un pēc tam atkal kāds cits, lai tādā veidā viņi uzaug par darbiniekiem, kurus Dievs varētu atzīt par labiem.