Sējējam ne vienmēr jāpiedzīvo vilšanās. Par sēklu, kas kritusi labā zemē, Pestītājs teica: Šis “ir tas, kas vārdu dzird un saprot, tas tad nes augļus, cits simtkārtīgus un cits sešdesmitkārtīgus, un cits trīsdesmitkārtīgus.” “Bet, kas labā zemē, ir tie, kas vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami ar pacietību. “
“Labā un godīgā sirds”, par kuru runā līdzība, nav bezgrēcīga sirds, jo Evaņģēlijs jāsludina tiem, kas pazuduši. Kristus ir teicis: “Es neesmu nācis aicināt atgriezties no grēkiem taisnus, bet grēciniekus.” (Marka 2:17) Šeit domāti cilvēki ar godīgām sirdīm, kas ļauj Svētajam Garam tos pārliecināt. Viņš atzīst savu vainu un jūt vajadzību pēc Dieva žēlastības un mīlestības. Viņam ir patiesa vēlēšanās zināt patiesību, lai tai paklausītu. Labā sirds ir ticīga sirds, [59] tā ir sirds, kurai ir ticība Dieva Vārdam. Bez ticības nav iespējams vārdu uzņemt. “Tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” (Ebr. 11:6)
Šis “ir tas, kas vārdu dzird un saprot”. Kristus laikā farizeji aizvēra acis, lai tiem nebūtu jāredz, un ausis, lai nebūtu jādzird; tādēļ arī patiesība nespēja aizsniegt viņu sirdis. Tiem bija jācieš atmaksa par nevēlēšanos zināt un par aklumu, ko tie paši sev izvēlējās. Bet saviem mācekļiem Kristus mācīja, ka tiem ar atvērtu prātu jāuztver pamācība un jābūt gataviem ticēt. Viņš izteica svētību pār tiem, jo viņi redzēja ar acīm un dzirdēja ar ausīm, kuras tic.
Ar labo zemi simbolizētie klausītāji Dieva Vārdu uzņem “nevis kā cilvēku, bet kā Dieva vārdus, kas tie patiesībā ir”. (1. Tes. 2:13) Patiesi mācās tikai tas, kas Rakstus uztver kā Dieva balsi, kura viņu uzrunā. Šāds cilvēks, nonācis saskarē ar vārdu, iekšēji nodreb, jo viņam tā ir dzīva realitāte. Viņš atver savu prātu un savu sirdi, lai to uzņemtu. Tādi klausītāji bija Kornēlijs un viņa draugi, kas apustulim Pēterim teica: “Tagad mēs visi stāvam Dieva priekšā, lai uzklausītu visu, ko tas Kungs tev pavēlējis.” (Ap. d. 10:33)
Patiesības zināšana nav tik daudz atkarīga no intelektuālajām spējām, cik no mērķu šķīstuma un neatlaidīgas, pakļāvīgas ticības vienkāršības. Tiem, kas sirds pazemībā meklē dievišķo vadību, tuvojas eņģeļi. Viņiem tiek dots Svētais Gars, kas atklāj bagātos patiesības krājumus.
Klausītāji, kas salīdzināti ar “labo zemi”, vārdu dzirdējuši, to ievēro. Sātans ar visiem saviem ļaunajiem spēkiem nav spējīgs to atņemt.
Ar to vien, ka vārdu dzirdam vai izlasām, vēl nepietiek. Tam, kurš vēlas gūt no Rakstiem kādu labumu, ir domās jāpakavējas [60] pie patiesības atziņas, kas viņam pasniegta. Ar nopietnu uzmanību un ar lūgšanām pavadītām domām tam jāmācās patiesības vārdu nozīme un dziļi sevī jāuzņem Svēto Rakstu gars.
Dievs mūs aicina pildīt prātu ar lielām un šķīstām domām. Viņš vēlas, lai mēs pārdomātu Viņa mīlestību un žēlastību, pētītu Viņa brīnišķīgo darbu lielajā pestīšanas plānā. Tad arvien skaidrāka un skaidrāka kļūs mūsu patiesības uztvere, ilgas pēc sirds šķīstuma un domu skaidruma būs augstākas un svētākas. Dvēseli, kas uzturas svēto domu šķīstajā atmosfērā, pārvērtīs savienība ar Dievu un Rakstu pētīšana.
“Nesdami augļus.” Tie, kas vārdu dzirdējuši un to ievēro, paklausībā nesīs augļus. Dieva Vārds, kas tiek uzņemts dvēselē, kļūst redzams labos darbos. Rezultāti parādās Kristum līdzīgā raksturā un dzīvē. Kristus par sevi ir teicis: “Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, Mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi Manā sirdī.” (Ps. 40:9) “Es nemeklēju savu gribu, bet Tēva gribu, kurš Mani sūtījis.” (Jāņa 5:30 — KJV) Bet Raksti saka: “Kas teicas paliekam Viņā, tam pienākas arī pašam tā dzīvot, kā Viņš ir dzīvojis.” (1. Jāņa 2:6)
Dieva Vārds bieži saduras ar cilvēka mantotajām un attīstītajām rakstura īpašībām un dzīves ieradumiem. Taču klausītājs, kas salīdzināts ar “labo zemi”, uzņemot vārdu, pieņem arī tā noteikumus un prasības. Visi ieradumi, paražas, tikumi un netikumi tiek pakļauti Dieva Vārdam. Ierobežotajam cilvēkam, kurš bieži kļūdās, savi dzīves likumi zaudē nozīmi līdzās bezgalīgā Dieva Vārdam. Ar nedalītu sirdi un skaidriem motīviem viņš tiecas pēc mūžīgās dzīvības, viņš paklausīs patiesībai, lai arī nāktu zaudējumi, vajāšanas un pat nāve.
Šāds cilvēks augļus nes “ar pacietību”. Pieņemot Dieva Vārdu, neviens netiek atbrīvots no grūtībām un pārbaudījumiem; tomēr [61] bēdu brīdī īsts kristietis nezaudē mieru, uzticību, drosmi un cerību. Kaut arī mēs varbūt nesaskatām tiešus notikumu rezultātus vai neizprotam Dieva rīcības mērķus, mums nav jāatsakās no uzticības. Atceroties Kunga žēlastības darbus, mums jāuztic savas raizes Viņam un ar pacietību jāgaida glābšana.
Sāpēs tiek stiprināta garīgā dzīve. Izturēti pārbaudījumi attīsta rakstura neatlaidību un sniedz dārgas garīgās svētības. Pilnīgie ticības, laipnības un mīlestības augļi bieži vien vislabāk nobriest tad, kad apkārt ir negaisa mākoņi un tumsa.
“Zemkopis gaida dārgo zemes augli, pacietīgi uz to cerēdams, līdz tas dabū agro un vēlo lietu.” (Jēk. 5:7) Arī kristietim ar pacietību jāgaida Dieva Vārda raža savā dzīvē. Bieži, kad lūdzam Gara svētības, Dievs darbojas un atbild uz lūgšanām, radīdams mums apstākļus, kas attīsta šos augļus; taču mēs paliekam neizpratnē par Viņa nolūkiem un izbīstamies. Nevienam šīs svētības nevar rasties citādi, kā vienīgi, augot un nesot augļus. Mūsu loma ir pieņemt Dieva Vārdu un turēties cieši pie tā, pilnīgi pakļaujoties tā vadībai, tad tas paveiks mūsos savu darbu.
“Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un Mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājas vietu.” (Jāņa 14:23) Par mums tagad rūpēsies spēcīgāks prāts, kurš ir pilnīgs, jo mums ir dzīva saite ar vienmēr un visos apstākļos pastāvošo spēku. Šajā dievišķajā dzīvē mēs tiksim saņemti Jēzus Kristus gūstā. Mēs vairs nedzīvosim parasto savtības dzīvi — tagad mūsos dzīvos Kristus. Viņa raksturs atspoguļosies mūsu dabā. Tā mēs nesīsim Svētā Gara augļus — cits “trīsdesmitkārtīgus”, cits “sešdesmitkārtīgus” un cits “simtkārtīgus”.