[62] Līdzība par sējēju izraisīja virkni jautājumu. Daži klausītāji no tās secināja, ka Kristus nav nācis uzcelt laicīgu valstību, tāpēc daudzus pārņēma izbrīns un apjukums. To pamanījis, Kristus sniedza citas ilustrācijas, joprojām tiekdamies ļaužu domas novērst no cerības uz laicīgu valstību un virzīt uz Dieva žēlastības darbu dvēselē.
“Un Viņš sacīja: “Tāpat ir ar Dieva valstību, kā kad kāds cilvēks sēklu iemet zemē un guļ, un ceļas, nakti un dienu; un sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana. Zeme pati no sevis nes augļus, papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā. Un, kad augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ sūta sirpi, jo pļaujamais laiks ir klāt.”
Vīrs, kurš “sūta sirpi, jo pļaujamais laiks ir klāt,” nav neviens cits kā Kristus. Viņš ir tas, [63] kurš pēdējā lielajā dienā no zemes ievāks ražu. Bet sēklas sējējs simbolizē tos, kas strādā Kristus vietā. Par sēklu ir teikts, ka tā “uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana”, un tas jau vairs neattiecas uz Dieva Dēlu. Kristus neguļ; Viņš savu īpašumu sargā dienu un nakti. Viņš zina, kā sēkla aug.
Līdzība par sēklu atklāj to, ka dabā darbojas Dievs. Sēklā ir apslēpts dīgšanas princips, ko ielicis Dievs, taču pati par sevi sēkla nespēj uzdīgt. Zināma loma grauda augšanas procesa veicināšanā ir cilvēkam. Viņam jāsagatavo, jābagātina augsne un jāieliek sēkla. Viņam ir jāapkopj lauki. Taču ir kāda robeža, tālāk par kuru viņš nespēj darīt neko. Cilvēcisks spēks vai gudrība sēklu nespēj padarīt par dzīvu augu. Lai arī cilvēks pūlētos līdz pēdējam, viņš tik un tā paliek atkarīgs no Tā, kurš savā visvarenajā spēkā ar brīnišķīgiem attīstības posmiem ir savienojis sēšanu un pļaušanu.
Sēklā ir dzīvība, un augsnē ir spēks; taču, ja dienu un nakti nedarbosies bezgalīgais spēks, sēkla neko nenesīs. Lai slacītu izslāpušos laukus, ir jāsūta lietus gāzes, saulei jādod sava tveice, apraktajai sēklai ir jāpievada dzīvības impulss. To dzīvību, kuru ir ielicis Radītājs, vienīgi Viņš pats spēj izsaukt esamībā. Katra sēkla aug un katrs augs attīstās Dieva spēkā.
“Jo, kā zeme izdod savus augļus un kā dārzs liek sazelt saviem dēstiem, tā tas Kungs liks zelt taisnībai un slavai visu tautu priekšā.” (Jes. 61:11) Kā tas ir ar sēšanu dabā, tā ir arī ar garīgo sēšanu — patiesības skolotājam jācenšas sagatavot sirds augsne, viņam jāsēj sēkla, taču vienīgais spēks, kas var radīt dzīvību, nāk no Dieva. Ir kāda robeža, [64] par kuru tālāk cilvēciskās pūles ir veltīgas. Kaut arī mums jāsludina vārds, tomēr mēs nespējam dot to spēku, kas atdzīvina dvēseli un liek sazelt taisnībai un slavai. Vārda sludināšanā ir vajadzīgi tādi spēki, kas vairs nav cilvēka varā. Vienīgi dievišķajā Garā vārds var kļūt dzīvs un spējīgs atjaunot dvēseli mūžīgai dzīvībai. Šī tad arī ir tā atziņa, ko Kristus vēlējās, lai Viņa mācekļi izprot. Jēzus mācīja, ka viņiem pašiem nepiemīt nekas tāds, kas spētu nodrošināt sekmes viņu darbam un ka brīnumus darošais Dieva spēks ir tas, kas Viņa paša Vārdu padara efektīvu.
Sējēja darbs ir ticības darbs. Viņš nespēj izprast sēklas dīgšanas un augšanas noslēpumu. Taču viņš uzticas spēkiem, ar kuru palīdzību Dievs augiem liek zelt. Mezdams sēklu zemē, sējējs acīmredzami aizsviež projām dārgos graudus, kas viņa ģimeni būtu nodrošinājuši ar maizi. Taču [65] viņš atsakās tikai no tagadējā labuma, lai saņemtu daudz lielāku ieguvumu. Viņš izsviež sēklu, cerēdams ievākt daudzkārt lielāku, pārpilnu ražu. Tā jāstrādā ir arī Kristus kalpiem, gaidot ražu no sēklas, ko tie iesējuši.
Aukstā, savtīgā un pasaulīgā sirdī labā sēkla kādu laiku var palikt neievērota, ne ar ko neliecinādama, ka tā būtu iesakņojusies; taču vēlāk, kad dvēseli skar Svētā Gara elpa, apslēptā sēkla uzdīgst un beidzot nes augļus Dievam par godu. Dzīvē mēs nezinām, kura sēkla būs veiksmīga, kura ne. Šis jautājums mums nav jārisina. Mums jādara savs darbs, bet rezultāti jāatstāj Dieva ziņā. “No rīta sēj savu sēklu, un vakarā neatrauj savu roku.” (Sal. māc. 11:6 — KJV) Dieva lielā derība ir noteikusi — “kamēr būs dienas virs zemes, nemitēsies sēšana un pļaušana”. (1. Moz. 8:22) Uzticēdamies šim apsolījumam, zemkopis sagatavo zemi un sēj. Ne mazāk uzticīgi arī mums būtu jāstrādā garīgās sēšanas darbā, paļaujoties uz Viņa apgalvojumu: “Tāpat tas ir ar Manu vārdu, kas iziet no Manas mutes. Tas neatgriezīsies pie Manis tukšā, bet pirms tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju.” (Jes. 55:11) “Viņi aiziet un raud, dārgu sēklu sējai nesdami, bet tiešām — ar prieku viņi atkal nāks un nesīs mājup savus kūlīšus.” (Ps. 126:6)
Sēklas uzdīgšana ataino garīgās dzīves sākumu, un auga attīstība ir skaists kristieša pieaugsmes simbols. Dabas likumi paliek spēkā arī patiesībās par Dieva žēlastību — bez augšanas nevar būt dzīvība. Augam ir vai nu jāaug, vai jāiet bojā. Kā auga augšana norit klusi un nemanāmi, taču pastāvīgi, tā notiek arī kristieša dzīves attīstība. Katrā attīstības stadijā mūsu dzīve var būt pilnīga; tomēr, ja Dieva nodomi mūsu dzīvē piepildās, tad tā ir pastāvīga izaugsme. Svēttapšana ir mūža darbs. Vairojoties mūsu iespējām, plašāka kļūs arī pieredze, un [66] zināšanas bagātināsies. Mēs būsim pietiekami stipri, lai nestu atbildību, un mūsu briedums būs proporcionāls mūsu iespējām.
Augs aug, uzņemdams to, ko Dievs ir nodrošinājis dzīvības uzturēšanai. Savas saknes tas dzen zemē. Augs uzņem saules gaismu, rasu un lietu. Tas uzņem gaisa dzīvinošās īpašības. Arī [67] kristietim jāaug, sadarbojoties ar dievišķajiem spēkiem. Kad izjūtam savu bezpalīdzību, mums jāizmanto visas iespējas iegūt pilnīgāku pieredzi. Kā augam, kas zemē dzen saknes, mums dziļi jāiesakņojas Kristū. Kā augam, kas uzņem saules gaismu, rasu un lietu, mums savas sirdis jāatver Svētajam Garam. Darbs ir jāpadara “ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu! — saka tas Kungs Cebaots”. (Cak. 4:6) Ja mēs savās domās paliekam pie Kristus, tad Viņš pār mums nāks “kā lietus, kas veldzē zemi”. (Hoz. 6:3) Viņš uzlēks pār mums kā Taisnības Saule “ar dziedināšanu tās spārnos” (Mal. 4:2 — KJV, Mal. 3:20 — latv. t.). Mēs “ziedēsim kā lilija”. Mēs “sacerosim kā labības ceri un zaļosim kā vīna koks”. (Hoz. 14:6,8) Pastāvīgi paļaujoties uz Kristu kā uz savu personīgo Glābēju, mēs visās lietās pieaugsim Viņā, kurš ir mūsu galva.
Kvieši nes “papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā.” Zemkopja mērķis sēklas sēšanā un auga kopšanā ir graudu raža. Viņš vēlas saņemt maizi izsalkušajiem un sēklu turpmākajām ražām. Tā arī dievišķais Zemkopis gaida ražu kā algu par savu darbu un upuri. Kristus cenšas atklāties cilvēku sirdīs, un to Viņš dara ar cilvēku starpniecību, kuri Viņam tic. Kristieša dzīves mērķis ir augļu nešana — tā ir Kristus rakstura atspoguļošanās ticīgajā, lai tas varētu tikt atspoguļots arī citos.
Augs dīgst, aug un nes augļus nevis sev, bet, lai “dotu sēklu sējējam un maizi ēdājam”. (Jes. 55:10) Tāpēc nevienam cilvēkam nevajadzētu dzīvot tikai sev. Kristietis pasaulē ir Kristus pārstāvis citu dvēseļu pestīšanas dēļ.
Dzīvē, kas koncentrējas ap savu labumu, nevar būt ne pieaugsmes, ne augļu. Ja esi pieņēmis Kristu par savu personīgo [68] Glābēju, tad tev jāaizmirst sevi un jācenšas palīdzēt citiem. Runā par Kristus mīlestību, stāsti, cik Viņš labs. Pildi katru pienākumu, jo tā jau pati par sevi ir liecība. Uzņem savā sirdī citu dvēseļu nastas un ar visiem tev pieejamiem līdzekļiem centies glābt pazudušos. Saņēmis Kristus Garu — šo nesavtīgās mīlestības Garu, kurš aicina strādāt citu labā, — tu pieaugsi un nesīsi augļus. Tavā raksturā nobriedīs Gara svētības. Tava ticība vairosies, tava pārliecība padziļināsies un tava mīlestība kļūs pilnīga. Arvien vairāk tu atstarosi Kristus līdzību visā, kas ir šķīsts, cēls un pievilcīgs.
“Gara augļi ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, [69] laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.” (Gal. 5:22) Šie augļi nekad nezudīs; katrs pēc savas kārtas tie nesīs ražu mūžīgajai dzīvībai.
“Un, kad augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ sūta sirpi, jo pļaujamais laiks ir klāt.” Ar ilgām Kristus gaida savu atklāsmi draudzē. Kad Kristus raksturs pilnīgi atspoguļosies Viņa ļaudīs, tad Viņš nāks un paziņos, ka tie pieder Viņam.
Katram kristietim ir iespēja ne tikai gaidīt, bet arī pasteidzināt Kunga Jēzus Kristus nākšanu (2. Pēt. 3:12). Ja visi, kas atklāti atzīst Kristus vārdu, arī nestu augļus Viņam par godu, cik gan strauji tad visa pasaule tiktu apsēta ar Evaņģēlija sēklu. Ātri vien lielā pēdējā raža tiktu nogatavināta, un Kristus nāktu ievākt dārgo labību.