Līdzībā par sējēju Kristus atklāj dažādus sēšanas rezultātus, kas atkarīgi no augsnes. Sējējs un sēkla visos gadījumos ir viens un tas pats. Ar to Viņš māca — ja Dieva Vārds nepaveic savu darbu mūsu sirdīs un mūsu dzīvē, tad cēloņi jāmeklē mūsos pašos. Šis rezultāts nav ārpus mūsu kontroles. Tiesa, mēs sevi nespējam izmainīt, taču mums pieder izvēles iespēja, un mūsu varā ir noteikt, par ko kļūsim. Ar ceļmalu, akmeņaino zemi un ērkšķaino zemi salīdzinātajiem klausītājiem nav jāpaliek tādā stāvoklī. Dieva Gars vienmēr cenšas pārtraukt neprātīgo kaislību valdzinājumu, kas cilvēkus notur pasaulīgo lietu varā; Viņš modina vēlēšanos iegūt nezūdošas vērtības. Neuzmanīgi vai nevīžīgi pret Dieva Vārdu cilvēki kļūst tad, kad tie pretojas Garam. Viņi paši ir atbildīgi par savām cietajām sirdīm, kas labajai sēklai neļauj iesakņoties, un par pieaugsmi ļaunumā, kas nomāc tās attīstību.
Sirds dārzs ir jāapstrādā. Augsne jāuzplēš dziļā nožēlā par grēku. Ar saknēm jāizrauj indīgie, sātaniskie augi. Zeme, kura reiz ir aizaugusi ar dadžiem, no jauna apgūstama tikai ar čaklu darbu. Dabiskās sirds ļaunās tieksmes iespējams pārvarēt tikai ar nopietnu piepūli Jēzus vārdā un spēkā. Ar praviešu starpniecību Kungs mūs skubina: “Uzariet sev jaunu plēsumu savā sirdī un nesējiet ērkšķos!” “Tāpēc sējiet taisnību, tad jūs pļausit mīlestību.” (Jer. 4:3; Hoz. 10:12) Viņš mūsos vēlas padarīt šo darbu un lūdz mūs sadarboties ar Viņu.
[57] Sēklas sējējiem jāveic darbs, kas sirdis sagatavo Evaņģēlija uzņemšanai. Kalpošanā ar Dieva Vārdu ir pārāk daudz moralizēšanas un pārāk maz īsta darba pie konkrētas sirds. Pazudušajām dvēselēm ir nepieciešams, lai kāds ar tām strādātu personīgi. Kristum līdzīgā iejūtībā mums vajadzētu tuvoties cilvēkiem individuāli un censties atrast veidu, kā tos ieinteresēt lielajos mūžīgās dzīvības jautājumos. Viņu sirdis var būt cietas kā noblietēts lielceļš, un runāt ar tiem par Pestītāju acīmredzot būtu veltīgas pūles; bet, kamēr loģika neietekmē un strīds nespēj pārliecināt, Kristus mīlestība, kas atklājas personīgā kalpošanā, var mīkstināt akmens cieto sirdi, lai patiesības sēklai būtu, kur iesakņoties.
Tātad — sējējiem ir kaut kas jādara, lai sēklu nenomāktu ērkšķi un lai tā neietu bojā augsnes sekluma dēļ. Katram ticīgajam viņa kristīgās dzīves pašā sākumā [58] vajadzētu mācīt šos dzīves pamatprincipus. Tam jāmāca ne tikai tas, ka viņu glābj Kristus upuris, bet arī, ka Kristus dzīvība ir jāpieņem par savu dzīvību un Kristus raksturs par savu raksturu. Lai visi mācās, ka tiem jānes nastas un jāatsakās no dabiskajām nosliecēm. Lai ļaudis piedzīvo to, cik svētīgi ir strādāt Kristus labā, sekot Viņa pašaizliedzībai un kā labiem kareivjiem izturēt grūtības. Lai tie iemācās uzticēties Viņa mīlestībai un mest savas rūpes uz Viņu. Lai tie izjūt prieku mantot dvēseles Viņam. Savā mīlestībā un interesē par pazudušajiem tie no redzesloka izlaidīs savtību. Pasaules prieki zaudēs savu valdzinošo varu, bet rūpes vairs nespēs nomākt. Patiesības lemesis darīs savu darbu. Tas uzplēsīs papuvi. Tas ne tikai nocirps ērkšķu lakstus, bet izraus tos ar visām saknēm.