Pestītājs redzēja, ka cilvēkus bija pārņēmusi tiekšanās pēc pasaulīgiem ieguvumiem un ka mūžīgās patiesības tie bija pazaudējuši. Viņš nolēma labot šo ļaunumu un centās lauzt valdzinošo varu, kas paralizēja dvēseli. Skaļā balsī Viņš sauca: “Ko tas cilvēkam palīdz, ka tas iemanto visu pasauli, bet tam zūd dvēsele? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” (Mat. 16:26) Kritušās cilvēces priekšā Kristus nostāda kādu augstāku pasauli, lai ļaudis saskatītu mūžīgās patiesības, par kurām tie ir aizmirsuši. Viņš tos atved pie bezgalības sliekšņa, kas atmirdz neaprakstāmā Dieva godībā un atklāj tur esošās bagātības.
[107] Šīs bagātības vērtība ir lielāka nekā zeltam un sudrabam. Zemes dzīlēs atrodamie dārgumi nespēj tai līdzināties.
“Jūras dzelme saka: Manī tās nav, Un jūras viļņi runā: Ar mums kopā tā nedzīvo. Pat par tīrāko zeltu to nenopirkt, Un sudrabs kā pretvērtība par to ir nesasverams. To nevar iegūt ne par Ofīras smalkā zelta vērtību, Nedz arī pret karneoliem (oniksiem) un safīriem. To nevar salīdzināt ne ar zeltu, nedz ar spīdošiem akmeņiem, To nevar iemainīt pret augstvērtīga zelta izstrādājumiem. Par pērlēm un kristālu nav ko runāt, Jo iegūta gudrība ir pārāka par pērlēm.” (Ījaba 28:14–18)
Šī ir tā bagātība, kas atrodama Rakstos. Bībele ir Dieva lielā mācību grāmata, lielais audzinātājs. Bībelē ir ielikti visi patieso zinātņu pamati. Pētot Dieva Vārdu, iespējams saskarties ar jebkuru zinātņu nozari. Taču pāri visam tajā atrodama visu zinātņu zinātne — pestīšanas zinātne. Bībele ir Kristus neaptveramo bagātību atradnes.
Mācoties Dieva Vārdu un paklausot tam, iespējams iegūt īstu augstāko izglītību. Bet, ja Dieva Vārds ir nolikts sānis, dodot priekšroku grāmatām, kas neved pie Dieva un uz Debesu valstību, iegūtā izglītība nav cienīga šāda nosaukuma.
Arī dabā ir atrodamas brīnišķīgas patiesības. Zeme, jūra un debesis ir bagātas ar patiesību. Tās ir mūsu skolotājas. Dabas balsī ir saklausāmas mācības par Debesu gudrību un mūžīgajām patiesībām. Taču kritušais cilvēks to nesaprot. Grēks ir aptumšojis tā sapratni, un viņš pats dabu nespēj izskaidrot, neuzcēlis to augstāk par Dievu. Pareizās mācības nespēj ietekmēt prātus, kuri noraida Dieva Vārdu. Šo ļaužu interpretācijā dabas mācības tiek tā izkropļotas, ka cilvēka domas tās ved projām no Radītāja.
Daudzi māca, ka cilvēka gudrība ir augstāka par dievišķā Skolotāja gudrību, un Dieva mācību grāmata tiek [108] uzskatīta par vecmodīgu, novecojušu un neinteresantu. Taču tie, kurus Svētais Gars ir atdzīvinājis, tā nedomā. Viņi saskata bezgalīgos dārgumus un labprāt pārdod visu, lai nopirktu lauku, kurā tie aprakti. Viņi izvēlas nevis grāmatas, kurās ir sakopoti izdaudzināto autoru pieņēmumi, bet gan Tā Vārdu, kurš ir vislielākais autors un vislielākais skolotājs, kādu pasaule jebkad pazinusi, kurš par mums atdeva savu dzīvību, lai ar Viņa starpniecību mēs varētu iemantot mūžīgo dzīvību.