Mēdz teikt, ka Evaņģēlija bagātības ir apslēptas. Tie, kuri sevi uzskata par gudriem un kurus tukša filozofija ir padarījusi lepnus, neizprot pestīšanas plāna skaistumu, spēku un noslēpumus. Daudziem ir acis, bet tie neredz; daudziem ir ausis, bet tie nedzird; daudziem ir prāta spējas, taču tie neierauga apslēpto mantu.
Cilvēks var iet garām vietai, kur manta noglabāta. Viņš pat var apsēsties, lai atpūstos koka pavēnī, nezinādams, ka zem tā saknēm ir paslēpti dārgumi. [105] Tā tas bija ar jūdiem. Kā zelta dārglietas patiesība tika uzticēta ebreju tautai. Pats Kristus bija dibinājis jūdu sabiedrisko iekārtu, kura nesa Debesu zīmogu. Tipos un simbolos tika apslēptas lielās pestīšanas patiesības. Tomēr, kad Kristus atnāca, jūdi nepazina To, uz kuru šie simboli norādīja. Viņu rokās bija Dieva Vārds, taču tradīcijas, kuras tika nodotas no paaudzes paaudzē, un cilvēciskie Rakstu izskaidrojumi apslēpa no tiem patiesību, kāda tā ir Jēzū. Svēto Rakstu garīgā nozīme bija pazaudēta. Tautas priekšā bija atvērta visu zināšanu krātuve, taču tie to nezināja.
Dievs neslēpj savu patiesību no cilvēkiem. Cilvēki ar savu rīcību paši to padara neskaidru. Kristus jūdu tautai sniedza neskaitāmus pierādījumus, ka Viņš ir Mesija, taču Viņa mācība aicināja izšķirties par zināmām izmaiņām dzīvē. Tie saprata, ka, pieņemot Kristu, viņiem būs jāatsakās no tik ierastajiem priekšrakstiem un tradīcijām, no saviem savtīgajiem, bezdievīgajiem darbiem. Nemainīgās, mūžīgās patiesības pieņemšana prasīja upuri. Tādēļ viņi neļāva realizēties izšķirošajam pierādījumam, ko Dievs būtu devis, lai radītu ticību Kristum. Jūdi apgalvoja, ka tic Vecās Derības Rakstiem, taču nepieņēma tur uzrakstīto liecību par Kristus dzīvi un raksturu. Viņi baidījās, ka tas viņus var pārliecināt, likt atgriezties un atteikties no saviem aizspriedumiem. Pie viņiem bija Evaņģēlija bagātība — Ceļš, Patiesība un Dzīvība, taču viņi noraidīja lielāko dāvanu, kādu Debesis tiem varēja dot.
Mēs lasām, ka “arī daudzi valdības vīri bija sākuši Viņam ticēt, bet farizeju dēļ viņi to atklāti neapliecināja, [106] lai tos neizslēgtu no draudzes”. (Jāņa 12:42) Tie bija pārliecināti; viņi ticēja, ka Jēzus ir Dieva Dēls, taču to apliecināt neļāva viņu vēlēšanās nezaudēt stāvokli. Šiem cilvēkiem nebija tās ticības, kas nodrošina Debesu dārgumus. Tie meklēja laicīgos dārgumus.
Arī šodien cilvēki tiecas pēc pasaules bagātībām. Prāti ir pilni ar savtīgām un alkatīgām domām. Lai iegūtu pasaulīgu mantu, godu vai varu, cilvēku priekšrakstus, tradīcijas un prasības viņi ceļ augstāk par Dieva prasībām. Tādiem Dieva Vārda bagātības paliek apslēptas.
“Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva gara, jo tas viņam ir ģeķība; viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams.” (1. Kor. 2:14)
“Ja mūsu Evaņģēlijs ir aizsegts, tad tas ir aizsegts tiem, kas pazūd, kuriem šīs pasaules dievs ir apstulbojis neticīgās sirdis, ka tiem nespīd Kristus godības Evaņģēlija gaišums, kas ir Dieva attēls.” (2. Kor. 4:3,4)