[103] “Debesu valstība līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrada un paslēpa, un, priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu.” Mateja 13:44
Senos laikos pastāvēja ieradums dārgumus slēpt, aprokot zemē. Toreiz bieži notika zādzības un laupīšanas, bet, mainoties varām, tiem, kam bija lieli īpašumi, mēdza uzlikt smagus nodokļus. Zemei pastāvīgi draudēja briesmas no sirojošu karaspēka vienību iebrukumiem. Tādēļ turīgie ļaudis savu mantu centās pasargāt, to paslēpjot, un par drošu vietu tika uzskatīta zeme. Taču bieži vien slēpšanas vieta tika aizmirsta, īpašnieks varēja nomirt, tikt apcietināts vai aizvests trimdā, tādējādi spiests šķirties no savas bagātības, un manta, ar kuras slēpšanu bija saistīti tik daudzi pārdzīvojumi, tika atstāta laimīgam atradējam. Atrast pamestā zemē monētas un zelta vai sudraba rotaslietas Kristus dienās nebija nekas neparasts.
Cilvēks īrē zemi, lai to apstrādātu, bet, vēršiem velkot arklu, virspusē parādās apslēpta manta. Atradis šo mantu, [104] vīrs redz, ka nu viņam ir pieejama bagātība. Noslēpis zeltu atpakaļ vecajā vietā, tas atgriežas mājās un pārdod visu, kas viņam ir, lai nopirktu lauku, kurā noslēpta bagātība. Ģimene un kaimiņi domā, ka viņš ir prātu zaudējis. Redzot lauku, tie šajā pamestajā zemē nesaskata nekādu vērtību. Bet cilvēks zina, ko dara, — ieguvis tiesības uz šo lauku, viņš to viscaur pārmeklē, lai atrastu mantu, ko bija paslēpis.
Šī līdzība aino Debesu bagātības vērtību un pūles, kas jāpieliek, lai to iegūtu. Laukā noslēptās mantas atradējs ir gatavs šķirties no visa, kas viņam ir, gatavs strādāt bez apstājas, lai iegūtu apslēptos dārgumus. Arī Debesu mantas atradējs nekādu darbu neuzskatīs par pārāk lielu un nekādu upuri par pārāk dārgu, lai iegūtu patiesības dārgumus.
Lauks, kurā atrodas bagātība, līdzībā simbolizē Svētos Rakstus, bet bagātība ir Evaņģēlijs. Tomēr zeme nav zelta dzīslu caurausta un tik bagāta ar dārglietām kā Dieva Vārds.