Mat. 13:33; Lūk. 13:20,21
[95] Klausīties Galilejas Pravieti bija atnākuši arī daudzi izglītoti un sabiedrībā pazīstami vīri. Daži no tiem ar ziņkāri noraudzījās uz ļaužu pūli, kas bija sapulcējies ap Kristu, kad Viņš mācīja jūrmalā. Šajā lielajā drūzmā bija pārstāvētas visas sabiedrības šķiras. Te bija nabagi, analfabēti, skrandaini ubagi, laupītāji ar vainas zīmogu sejā, sakropļotie, izputinātie, tirgotāji un brīvie ļaudis, cilvēki gan no augstām, gan zemām aprindām, pārticīgi un trūcīgi — visi spiedās cits citam virsū, lai izcīnītu vietu, kur stāvēt un klausīties Kristus vārdus. Paskatījušies uz šo dīvaino sapulci, izglītotie vīri pie sevis jautāja: “Vai tad Dieva valstība sastāv no šāda sajaukta pūļa?” Un atkal Pestītājs atbildēja līdzībā:
“Debesu valstība līdzinās raugam, ko kāda sieva ņēma un iejauca trīs mēros miltu, iekams viss sarūga.”
Raugu jūdi dažkārt lietoja kā grēka simbolu. Pasā svētku laikā tautai [96] tika pavēlēts izmest visu mājās esošo raugu tieši tāpat, kā no sirdīm bija jāizmet grēks. Arī Kristus reiz brīdināja savus mācekļus: “Sargieties no farizeju rauga, tas ir, no viņu liekulības.” (Lūk. 12:1) Bet apustulis Pāvils runā par “ļaunuma un netikumības raugu” (1. Kor. 5:8). Tomēr Pestītāja līdzībā raugs tiek lietots, lai attēlotu Debesu valstību. Tas simbolizē Dieva žēlastības dzīvinošo un pārveidojošo spēku.
Neviens nav tik ļauns un tik zemu kritis, ka šī spēka darbība viņu nespētu aizsniegt. Visos cilvēkos, kas pakļaujas Svētajam Garam, tiek iedēstīts jauns dzīvības princips; cilvēcē atjaunojas zaudētā Dieva līdzība.
Tomēr cilvēks sevi nevar pārveidot ar gribasspēka palīdzību. Viņam nav tās varas, kura šo izmaiņu spētu panākt. Lai notiktu vēlamās pārmaiņas, miltos ir jāiejauc kaut kas pilnīgi no ārpuses — raugs. Tā arī grēciniekam ir jāsaņem Dieva žēlastība, lai tas kļūtu derīgs godības valstībai. Nekāda kultūra un izglītība, ko var dot pasaule, nespēj kritušu grēka bērnu padarīt par Debesu bērnu. Atjaunojošā enerģija nāk no Dieva. Izmaiņas spēj izdarīt tikai Svētais [97] Gars. Visiem, kas vēlas tikt glābti — neatkarīgi no tā, vai tie nāk no augstām, vai zemām aprindām, vai tie ir bagāti, vai nabagi — visiem ir jāpakļaujas šī spēka darbībai.
Kā tas ir ar miltos iejauktu raugu, kas savu darbību vērš uz āru, tā ir arī ar sirds atjaunošanos, kad Dieva žēlastība darbojas, pārveidodama dzīvi. Lai nonāktu saskaņā ar Dievu, nepietiek ar ārēji redzamām izmaiņām vien. Ir daudzi, kas cenšas mainīties, izlabojot vienu otru sliktu ieradumu, un tā cer kļūt par kristiešiem, taču viņi nesāk no īstās vietas. Vispirms darbam jātiek paveiktam sirdī.
Ticības apliecināšana un patiesības iemantošana dvēselē ir divas dažādas lietas. Ar patiesības zināšanām vien nepietiek. Mums tās var būt, tajā pašā laikā saglabājoties iepriekšējam domāšanas veidam. Šeit vajadzīga sirds atgriešanās un svēttapšana.
Cilvēks, kas cenšas turēt Dieva baušļus vienīgi pienākuma apziņas dēļ — tāpēc, ka no viņa tas tiek prasīts, — nekad neizjutīs paklausības prieku. Viņš jau nemaz nepaklausa. Kad Dieva prasības tiek uzskatītas par nastu, jo tās nostājas ceļā cilvēciskajām tieksmēm, tad ziniet, ka šāda dzīve nav kristīga. Patiesa paklausība ir iekšēja principa ārēja izpausme. Tā rodas no mīlestības pret taisnību un no mīlestības pret Dieva likumu. Visas taisnības būtība [98] ir uzticība mūsu Pestītājam. Tā mums liks darīt labu tāpēc, ka tas ir labi, un tāpēc, ka laba rīcība patīk Dievam.
Lielā patiesība par sirds atgriešanos Svētā Gara iespaidā atklājās Nikodēmam izteiktajos Kristus vārdos: “Patiesi, patiesi Es tev saku, ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības. (..) Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars. Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: Tev jāpiedzimst no augšienes. Vējš pūš, kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara.” (Jāņa 3:3–8)
Apustulis Pāvils, Svētā Gara iedvesmots, raksta: “Dievs, bagāts būdams žēlastībā, savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti! Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis Debesīs, lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību. Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.” (Ef. 2:4–8)
Miltos iejauktais raugs neredzamā veidā visu masu pakļauj rūgšanas procesam; arī patiesības raugs darbojas slepeni, klusi un neatlaidīgi, pārveidodams dvēseli. Dabīgās tieksmes tiek vājinātas un pakļautas. Tiek iedēstītas jaunas domas, jaunas jūtas un jauni motīvi. [99] Tiek pieņemts jauns rakstura paraugs — Kristus dzīve. Prāts tiek izmainīts, tā spējas virzās jaunās darbības sfērās. Cilvēkam netiek piešķirtas jaunas spējas, taču jau esošās tiek svētītas. Pamostas sirdsapziņa. Mēs tiekam apveltīti ar tādām rakstura īpašībām, kas mūs dara spējīgus kalpot Dievam.
Bieži rodas jautājums: Bet kāpēc ir tik daudz tādu, kas apgalvo, ka tic Dieva Vārdam, taču viņos nav saskatāma izmaiņa vārdos, garā un raksturā? Kāpēc ir tik daudz tādu, kas nevar paciest pretošanos viņu mērķiem un plāniem, tādu, kas nesvēti aizsvilst dusmās, kuru vārdi ir asi, valdonīgi un kaislīgi? Viņu dzīvē izpaužas tā pati patmīlība, tā pati nodošanās saviem mērķiem, tā pati nesavaldība un straujā valoda, kas redzama pasaulīgo ļaužu dzīvē. Viņos vēl ir tas pats viegli aizskaramais lepnums, tā pati pakļaušanās dabiskajām nosliecēm, tās pašas rakstura kroplības — it kā viņi nemaz nepazītu patiesību. Iemesls ir tas, ka viņi nav atgriezušies. Viņi savās sirdīs nav iejaukuši patiesības raugu. Tam nav bijis iespējas darboties. Viņu dabiskās un izkoptās ļaunuma tieksmes nav pakļautas [100] pārveidojošajam spēkam. Viņu dzīvē atklājas Kristus žēlastības trūkums, neticība Viņa spēkam pārveidot raksturu.
“Ticība nāk no klausīšanās, bet klausīšanās no Dieva Vārda.” (Rom. 10:17 — KJV) Raksti ir lielais rakstura pārveidošanas instruments. Kristus lūdza: “Dari svētus tos Tavā patiesībā; Tavs vārds ir patiesība.” (Jāņa 17:17 — KJV) Ja Dieva Vārdu pēta un tam paklausa, tad tas darbojas sirdī, savaldīdams katru nesvētu īpašību. Svētais Gars nāk, lai pārliecinātu par grēku, bet ticība, kas uzplaukst sirdī, darbojas mīlestībā pret Kristu, pārveidodama mūsu ķermeni, dvēseli un garu Viņa paša līdzībā. Tad Dievs mūs var izmantot savas gribas īstenošanai. Mums dotais spēks laužas uz āru, aicinādams nodot citiem to patiesību, kas ir dota mums.
Dieva Vārda patiesības apmierina cilvēka lielo praktisko vajadzību — dvēseles atgriešanos ticībā. Šie lielie principi nav jāuzskata par pārāk šķīstiem un svētiem, lai tos īstenotu ikdienā. Tās ir patiesības, kas aizsniedz Debesis un apņem mūžību, tomēr to dzīvinošajai ietekmei jātiek ieaustai cilvēka dzīvē. Tām [101] dzīvē ir jāpārņem visas lielās un mazās lietas.
Kad sirdī tiek uzņemts patiesības raugs, tas kontrolē vēlmes, šķīsta domas un raksturu dara patīkamāku. Tas atdzīvina prāta spējas un dvēseles enerģiju. Tas bagātina spēju just un mīlēt.
Cilvēku, kuru ir pārņēmuši šie principi, pasaule uzlūko kā brīnumu. Savtīgais, naudu mīlošais cilvēks dzīvo tikai tāpēc, lai nodrošinātu sev bagātību, godu un šīs pasaules priekus. Viņš savos aprēķinos ir pazaudējis mūžīgo valstību. Bet Kristus sekotājam šīs lietas neaizņems visas dzīves jomas. Kristus dēļ viņš strādās, aizliegdams sevi, lai veicinātu to dvēseļu lielo glābšanas darbu, kuras pasaulē ir bez Kristus un bez cerības. Šādu cilvēku pasaule nesaprot, jo viņš raugās uz mūžības realitātēm. Sirdī ir ienākusi Kristus mīlestība ar savu glābjošo spēku. Šī mīlestība savalda katru motīvu un cilvēkam liek pacelties pāri pasaules demoralizējošajai ietekmei.
Dieva Vārdam ir jāatstāj svētījoša ietekme uz jebkuru cilvēku, ar ko satiekamies. Patiesības raugs neradīs sacensības garu, alkatību un vēlēšanos būt pirmajam. Jā, Debesīs dzimusi mīlestība nav savtīga un mainīga. Tā nav atkarīga no citu atzinības. Tā cilvēka sirds, kurš pieņem [102] Dieva žēlastību, pāri plūst mīlestībā pret Dievu un pret tiem, par kuriem Kristus ir miris. Viņa es vairs necīnās par to, lai tiktu atzīts. Citus šis cilvēks mīl ne tāpēc, ka tie darītu viņam pa prātam, atzinīgi vērtētu viņa nopelnus, bet tāpēc, ka tie ir Kristus atpirktais īpašums. Ja viņa motīvi, vārdi vai rīcība tiek pārprasti vai nepatiesi interpretēti, viņš neapvainosies, bet turpinās rīkoties saskaņā ar savu mierīgo dzīves ritmu. Viņš ir laipns un pieklājīgs, pazemīgs uzskatos par sevi, tomēr cerības pilns un vienmēr paļaujas uz Dieva žēlastību un mīlestību.
Apustulis mūs pamāca: “Sekodami Svētajam, kas jūs aicinājis, topiet arī paši svēti visā dzīvošanā, jo ir rakstīts: “Esiet svēti, jo Es esmu svēts.”” (1. Pēt. 1:15,16) Kristus žēlastībai jākontrolē noskaņojums un balss. Par tās darbību liecina pieklājība, sirsnīga izturēšanās brālim pret brāli un laipni, iedrošinoši vārdi. Mājās uzturas eņģeļi. Dzīve dveš saldu smaržu, kas kā svēts vīraks paceļas augšup pie Dieva. Mīlestība izpaužas laipnībā, sirsnībā, atturībā un pacietībā.
Mainās sejas izteiksme. Sirdī mājojošais Kristus staro no to sejām, kas Viņu mīl un ievēro Viņa baušļus. Tajās ir lasāma patiesība, atklājas Debesu jaukais miers, un tās pastāvīgi pauž laipnību, kas ir vairāk nekā cilvēciska mīlestība.
Patiesības raugs pārmaina visu cilvēku, izskauzdams rupjās manieres, skarbumu mainīdams pret laipnību, savtību — pret devīgumu. Tā nešķīstie tiek šķīstīti un mazgāti Jēra asinīs. Visu, kas saistīts ar prātu, dvēseli un spēku, rauga dzīvinošā vara saskaņo ar dievišķo dzīvību. Cilvēks ar savu cilvēcisko dabu sāk līdzināties dievišķajai dabai. Rakstura cēlumā un pilnībā tiek pagodināts Kristus. Kad šīs pārmaiņas notiek, eņģeļi uzsāk sajūsmas pilnu dziesmu; Dievs un Kristus priecājās par dvēselēm, kas veidotas pēc dievišķās līdzības.