Mat. 13:24–30, 37–43
[70] “Vēl citu līdzību Viņš tiem sacīja: “Debesu valstība ir līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Bet, ļaudīm guļot, nāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli kviešu starpā un aizgāja. Un, kad labība auga un metās vārpās, tad parādījās arī nezāle.”
Kristus paskaidroja, ka “tīrums ir pasaule”. Taču mums jāsaprot, ka tas nozīmē Kristus draudzi pasaulē. Līdzība apraksta tās lietas, kas attiecas uz Dieva valstību un Viņa darbu cilvēku pestīšanas dēļ, bet šis darbs tiek paveikts ar draudzes starpniecību. Tiesa, Svētais Gars ir izgājis visā pasaulē un visur tas iespaido ļaužu sirdis, taču cilvēku pieaugšana un nobriešana Dieva klētij notiek draudzē.
“Tas, kas sēj labo sēklu, ir Cilvēka Dēls (..). Labā sēkla ir valstības bērni, un nezāle ir ļaunā bērni.” Labā sēkla simbolizē tos, kas ir dzimuši no Dieva Vārda, [71] no patiesības. Nezāles simbolizē ļaužu grupu, kas ir maldu, nepareizu principu iemiesojums jeb auglis. “Ienaidnieks, kas to sējis, ir velns.” Ne Dievs, ne Viņa eņģeļi nekad nav sējuši sēklu, no kuras izaugtu nezāle. Nezāles vienmēr sēj sātans, Dieva un cilvēka ienaidnieks.
Austrumos cilvēki dažkārt mēdza atriebties ienaidniekiem, tikko apsētos laukos izkaisot kādas kaitīgas nezāles sēklas, kas augot ļoti atgādināja kviešus. Uzdīgusi kopā ar kviešiem, tā kaitēja ražai, radīdama nepatikšanas un zaudējumus tīruma īpašniekam. Tā arī sātans aiz naida pret Kristu labo Debesu valstības graudu starpā izkaisa savas ļaunās sēklas. Bet sava sējuma augļus viņš piedēvē Dieva Dēlam. Ievedis draudzē tos, kuri nes Kristus vārdu, bet atsakās no Viņa rakstura, ļaunais panāk, ka Dievam tiek laupīts gods, pestīšanas darbs atklāts nepatiesā gaismā un dvēseles tiek pakļautas briesmām.
Kristus kalpi noskumst, pamanīdami, ka draudzē ir patieso un viltus ticīgo sajaukums. Viņi ilgojas darīt kaut ko, lai šķīstītu draudzi. Tāpat kā saimnieka kalpi, viņi labprāt izrautu nezāles. Bet Kristus tiem saka: “Nē, ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus. Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam.”
Kristus ir skaidri norādījis, ka tos, kuri neatkāpjas no atklāta grēka, ir jāšķir no draudzes, taču Viņš mūsu ziņā nav nodevis rakstura un motīvu iztiesāšanu. Viņš pārāk labi pazīst mūsu dabu, lai šo darbu mums uzticētu. Ja mēs no draudzes mēģinātu izsakņot tos, kuri mums šķiet viltus kristieši, tad mēs noteikti kļūdītos. Bieži vien par bezcerīgiem mēs uzskatām tieši tos, kurus Kristus velk pie sevis. Ja mums [72] šo dvēseļu lietas būtu jāiztiesā, pamatojoties uz savām nepilnīgajām spriešanas spējām, tad ar to droši vien tiktu nonāvēta viņu pēdējā cerība. Daudzi, kas sevi uzskata par kristiešiem, beigās izrādīsies neatbilstoši prasībām. Savukārt Debesīs būs daudz tādu, par kuriem citi domā, ka tie nekad tur neieies. Cilvēks spriež pēc ārienes, bet Dievs pārbauda sirdi. Nezālēm un kviešiem ir jāaug kopā līdz pļaujamam laikam; bet pļaujamais laiks ir pārbaudes laika beigas.
Šajos Pestītāja vārdos ir arī kāda cita mācība — mācība par brīnišķīgu pacietību un sirsnīgu mīlestību. Kā nezāļu saknes ir cieši savijušās kopā ar labās sēklas saknēm, tā arī viltus brāļi draudzē var būt cieši saistīti ar īstajiem mācekļiem. Šo nepatieso ticīgo īstais raksturs nav redzams pilnībā. Ja tie tiktu šķirti no draudzes, tad tas varētu kļūt par iemeslu citu cilvēku klupšanai, kuri pretējā gadījumā būtu stāvējuši stingri.
Šīs līdzības mācību ilustrē arī tas, kā pats Dievs izturas pret cilvēku un eņģeļiem. Sātans ir krāpnieks. Kad viņš Debesīs grēkoja, tad pat uzticīgie eņģeļi pilnībā neizprata viņa raksturu. Tāpēc arī Dievs tūlīt neiznīcināja sātanu. Ja Viņš tomēr tā būtu darījis, svētie eņģeļi nebūtu sapratuši Dieva taisnību un mīlestību. Šaubas par to, vai Dievs ir labs, būtu kā ļauna sēkla, kas nestu rūgtus grēka un lāsta augļus. Tāpēc ļaunuma autors tika saudzēts, lai tas pilnīgi varētu attīstīt savu raksturu. Ilgos gadsimtus Dievs ir cietis, noraugoties uz ļaunajiem darbiem, Viņš labāk ziedoja Golgātas bezgalīgi lielo dāvanu, nekā atstāja maldiem pakļauto cilvēku ļaunā apmelojumu varā, jo nezāles nevarēja izraut, neapdraudot vērtīgos graudus. Vai mums pret citiem cilvēkiem nevajadzētu būt tikpat pacietīgiem, cik pacietīgs Debesu un zemes Kungs bija pret sātanu?
Pasaulei nav tiesību apšaubīt kristietības patiesumu tikai [73] tāpēc, ka draudzē ir necienīgi locekļi. Arī kristiešiem nevajadzētu zaudēt drosmi šo viltus brāļu dēļ. Kā tad bija agrīnajā draudzē? Mācekļiem pievienojās Ananija un Sapfira. Burvis Sīmanis tika kristīts. Dēma, kurš atstāja Pāvilu, tika uzskatīts par ticīgu. Jūda Iskariots bija viens no apustuļiem. Pestītājs nevēlas zaudēt nevienu dvēseli; piedzīvojums ar Jūdu ir uzrakstīts tādēļ, lai atklātu Viņa pacietību pret sabojāto cilvēka dabu. Uz tādu pašu pacietību Viņš aicina arī mūs. Viņš teica, ka līdz laika noslēgumam draudzē tiks atrasti viltus brāļi.
[74] Neskatoties uz Kristus brīdinājumu, cilvēki ir mēģinājuši izraut nezāles. Lai sodītu tos, kuri tika uzskatīti par ļaundariem, draudze ir griezusies pēc palīdzības pie valsts varas. Tie, kuru domas atšķīrās no draudzes doktrīnām, ir tikuši ieslodzīti, spīdzināti un sodīti ar nāvi, un tas ir darīts pēc to cilvēku pamudinājuma, kuri apgalvoja, ka rīkojas saskaņā ar Kristus pavēli. Taču šādus darbus inspirē sātana gars, nevis Kristus Gars. Tas ir sātana paņēmiens, kā pakļaut sev pasauli. Ar šādu izturēšanos pret tiem, kurus uzskatīja par ķeceriem, draudze ir veicinājusi nepareizu priekšstatu rašanos par Dievu.
Kristus līdzībā ietvertā mācība ir nevis citu tiesāšana un nosodīšana, bet pazemība un neuzticēšanās sev. Ne viss, kas sēts tīrumā, ir labā sēkla. Tas, ka cilvēki ir draudzē, vēl nepierāda, ka viņi ir kristieši.
Kad vārpas vēl ir zaļas, nezāles ļoti atgādina kviešus; taču, kad druva jau ir balta un gatava pļaujai, nevērtīgajām nezālēm vairs nav nekādas līdzības ar kviešiem, kas noliec savas smagās, pilnās un gatavās vārpas. Grēcinieki, kas izliekas par dievbijīgiem, uz laiku sajaucas ar patiesajiem Kristus sekotājiem, un kristietības ārējais izskats tiek veidots tā, lai daudzus maldinātu, taču pasaules pļaujas laikā labajam ar ļauno nebūs nekādas līdzības. Tad kļūs redzami tie, kuri ir pievienojušies draudzei, bet nav pievienojušies Kristum.
Nezālēm ir atļauts augt kopā ar kviešiem, saņemt visu labo no saules un lietus, bet pļaujas laikā jūs redzēsit, “kāda ir starpība starp taisno un bezdievīgo un starp to, kas Dievam kalpo, un to, kas Viņam nekalpo”. (Mal. 3:18) Kristus pats izlems, kuri būs cienīgi dzīvot Debesu saimē. Katru cilvēku Viņš tiesās pēc tā vārdiem un darbiem. Šajā vērtējumā formālai piederības apliecināšanai nebūs nozīmes. Likteni izšķirs raksturs.
[75] Pestītājs nerunā par laiku, kad visas nezāles varētu kļūt par kviešiem. Kvieši un nezāles aug kopā līdz pļaujai — pasaules galam. Tad nezāles tiks sasietas kūlīšos un sadedzinātas, bet kvieši savākti Dieva klētī. “Tad taisnie spīdēs kā saule sava Tēva valstībā.” Tad “Cilvēka Dēls izsūtīs savus eņģeļus, un tie salasīs no Viņa valstības visas apgrēcības un tos, kas dara netaisnību, un tos metīs degošā ceplī; tur būs raudāšana un zobu trīcēšana”.