Mat. 13:31,32; Marka 4:30–32; Lūk. 13:18,19
[76] Pūlī, kurš klausījās Kristus mācības, bija daudz farizeju. Tie ar nicinājumu noskatījās, cik maz klausītāju Viņu atzina par Mesiju. Tie jautāja sev, kā gan šis necilais skolotājs Israēlu padarīs par pasaules impēriju. Kā bez bagātības, varas vai goda Viņš izveidos jaunu valsti? Kristus lasīja viņu domas un atbildēja:
“Kam mēs Dieva valstību pielīdzināsim? Jeb kādā līdzībā mēs to tēlosim?” Zemes varu sistēmās nebija nekā tāda, kas varētu kalpot kā līdzība. Nebija tādas cilvēku veidotas sabiedrības, no kuras Viņš būtu varējis izvēlēties vajadzīgo simbolu. Viņš turpināja: “Kā sinepju graudiņš, kas zemē sēts, ir mazākais no visām sēklām virs zemes, un, kad tas ir sēts, tad tas augtin aug un top lielāks par visiem dārza augiem un dabū lielus zarus, tā ka putni apakš debess viņa pavēnī var ligzdas taisīt.”
[77] Sēklas dīglis aug, attīstoties dzīvības principam, kuru Dievs tajā ir ielicis. Šī attīstība nav atkarīga no cilvēka spējām. Tāpat tas ir ar Kristus valstību. Tas ir jauns radījums. Tā attīstības principi ir pretēji tiem, kuri valda šīs pasaules valstīs. Zemes varas savu stāvokli izcīna ar fizisku spēku, savu valdīšanu tās nodrošina ar karu; taču jaunās valstības dibinātājs ir Miera Lielkungs. Svētais Gars pasaules valstis attēlo, simbolizēdams tās ar mežonīgiem plēsoņām, bet Kristus ir “Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku”. (Jāņa 1:29) Viņa valdīšanas plānā nav paredzēta rupja spēka pielietošana sirdsapziņas apspiešanai. Jūdi gaidīja, ka Dieva valstība tiks izveidota tāpat kā pasaules valstis. Lai radītu un veicinātu taisnību, tie izmantoja līdzekļus, ar kuriem varēja panākt tikai ārēji redzamas izmaiņas. Tie izgudroja dažādus plānus un atjautīgus risinājumus. Bet Kristus iedēsta pašu principu. Iedēstot patiesību un taisnību, Viņš darbojas pret maldiem un grēku.
Brīdī, kad Jēzus stāstīja šo līdzību, gan tuvumā, gan tālāk bija redzami sinepju ceri, kas pacēlās pāri zālei un labībai, gaisā viegli šūpodami savus zarus. Putni lidinājās no zara uz zaru, biezajā lapotnē skandinādami dziesmas. Tomēr sēkla, no kuras uzdīgst šis milzīgais augs, ir viena no mazākajām. Sākumā tā izdzen mazu asniņu, kurš tomēr ir ļoti spēcīgs; tas aug un zeļ, kamēr sasniedz savus lielos izmērus. Arī Kristus valstība sākumā likās necila un maznozīmīga. Salīdzinājumā ar valstīm virs zemes tā bija vismazākā. Šīs pasaules valdnieki izsmēja Kristus pretenzijas uz ķēniņa statusu. Tomēr varenajās patiesībās, kas tika nodotas Viņa sekotājiem, Evaņģēlija mācībai piemita dievišķa dzīvība. Turklāt, cik strauji tā pieauga un cik plaša bija tās ietekme! Kad Kristus stāstīja šo līdzību, jauno valstību pārstāvēja tikai daži zemas kārtas ļaudis no Galilejas.
[78] Nabadzība un mazais locekļu skaits atkal un atkal sevi pieteica kā iemeslu, kādēļ cilvēkiem nevajadzētu pievienoties šiem vientiesīgajiem zvejniekiem, kuri sekoja Jēzum. Taču sinepju graudiņam bija jāaug un savi zari jāizpleš pa visu pasauli. Kad ies bojā zemes valstis, kuru godība toreiz bija pārņēmusi cilvēku sirdis, Kristus valstība paliks kā varens, tālu sniedzošs spēks.
Arī žēlastības darbs cilvēka sirdī sākumā ir mazs. Tiek izteikts vārds, dvēselē iespīd gaismas stars, tiek panākta ietekme, kas ir šis jaunās dzīves sākums; bet kurš gan var novērtēt tā rezultātus?
Līdzībā par sinepju graudiņu ir ilustrēta ne tikai Kristus valstības izaugsme. Šeit simbolizētais process atkārtojas katrā tās attīstības posmā. Katrā paaudzē Dievs savai draudzei sūta kādu īpašu patiesību un dara īpašu darbu. Patiesība, ko nesaņem pasaules gudrie un piesardzīgie, tiek atklāta tiem, kas ir pazemīgi un līdzīgi bērniem. Tā aicina uz pašuzupurēšanos. Tai ir savas cīņas un savas uzvaras, kas jāgūst, un rezultātā to aizstāv tikai nedaudzi. Pasaules lielie vīri un pasaulei pielāgojusies draudze ir nostājušies pret viņiem un nicinājuši tos. Paskatieties uz Jāni Kristītāju, Kristus priekšteci, kurš, būdams viens pats, norāja jūdu tautas lepnumu un formālismu. Paskatieties uz pirmajiem Evaņģēlija nesējiem Eiropā. Cik drūma un bezcerīga likās Pāvila un Sīlas, šo divu telšu izgatavotāju, misija, kad tie kopā ar biedriem Troadā iekāpa kuģī un devās uz Filipiem. Paskatieties uz “sirmo Pāvilu” važās, kurš cēzara cietoksnī sludina Kristu. Paskatieties uz nelielajām vergu un zemas kārtas ļaužu grupiņām, kas Romas impērijā cīnījās pret pagānismu. Paskatieties uz Mārtiņu Luteru, kurš turējās pretī varenajai baznīcai, šim pasaules gudrības meistardarbam. Paskatieties, cik cieši viņš ir satvēris Dieva Vārdu un nostājies pret imperatoru un pāvestu, paziņodams: “Šeit es stāvu un citādi nevaru. Lai Dievs ir mans palīgs.” Paskatieties [79] uz Džonu Vesliju, kurš Kristu un Viņa taisnību sludināja formālisma, sensuālisma un neticības gaisotnē. Paskatieties uz cilvēku, kurš, pagāniskās pasaules lāsta nomākts, lūdz atļauju nest Kristus mīlestības vēsti. Ieklausieties garīdzniecības atbildē: “Apsēdieties, jaunais cilvēk. Kad Dievs gribēs atgriezt pagānus, Viņš to izdarīs bez jūsu vai manas palīdzības.”
Šīs paaudzes lielie reliģiskās ideoloģijas vadoņi slavē un ceļ pieminekļus tiem, kas pirms vairākiem gadsimtiem sēja patiesības sēklu. Vai daudzi nav pagriezuši muguru šim darbam, lai mīdītu to, kas no tās pašas sēklas aug šodien? Tiek atkārtots agrākais izteiciens: “Mēs zinām, ka ar Mozu ir runājis Dievs; bet par šo [Kristu sava vēstneša personā] mēs nezinām, no kurienes Viņš ir.” (Jāņa 9:29) Tāpat kā agrākajos gadsimtos, īpašās šī laika patiesības nenonāk pie baznīcu vadības, bet pie cilvēkiem, kas nav pārāk izglītoti vai pārāk gudri, lai ticētu Dieva Vārdam.
“Raugiet, brāļi, savus aicinātos, nav tur taču daudz pasaules gudro, nav daudz vareno, nav daudz augsti dzimušo. Bet, kas ģeķīgs pasaulē, (..) to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas” (1. Kor. 1:26–28); “lai jūsu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā” (1. Kor. 2:5).
Taču šajā pēdējā paaudzē līdzībai par sinepju graudiņu jāsasniedz krāšņais noslēdzošais piepildījums. Mazā sēkla būs kļuvusi par koku. Pēdējai brīdinājuma un žēlastības vēstij ir jānonāk līdz “visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām” (Atkl. 14:6–14), “lai ļaudis no tām pievienotu Viņa vārdam” (Ap. d. 15:14 — KJV; Atkl. 18:1). Tad zeme taps gaiša no Viņa godības.