„Jo patiesi Es jums saku: Tiekams debess un zeme zudīs, nezudīs
neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne rakstu galiņš no bauslības,
tiekams viss notiek” Mateja 5:18.
Kad Kristus uzsāka Savu darbību, sātans Viņam visur stājās pretī un
lika lietā visus savus spēkus, lai Viņu pārvarētu. Cīņa risinājās par
katru zemes pēdu. Tā sevī ietvēra ļoti daudz. Uz spēles bija liktas
ārkārtīgi svarīgas intereses. Bija jāatbild uz sekojošiem jautājumiem:
Vai Dieva likumi ir nepilnīgi un tāpēc tie jāgroza vai jāatceļ? Vai tie
ir nemainīgi? Vai Dieva vadība ir stabila un droša? Vai tā nav jāmaina?
Atbilde uz šiem jautājumiem bija jādod ne tikai Dieva pilsētas
iemītniekiem, bet visa plašā nekritušā Visuma apdzīvotājiem…
Sātans sekoja Dieva Dēlam no silītes līdz krustam. Viņam uzbruka
kārdināšanas līdzīgi vētras brāzieniem. Taču, jo nežēlīgāka izvērtās
cīņa, jo pilnīgāk Viņš iepazina kārdināšanas, kas pastāvīgi uzbruka
cilvēkam, jo labāk Viņš varēja sagatavoties palīdzēt kārdinātiem
cilvēkiem.
Pārbaudījumu smagums, caur kuriem gāja Kristus, bija proporcionāls
mērķim, kas ar Viņa panākumiem bija aizsniedzams, vai neveiksmes
gadījumā zaudējams. Te bija ietvertas ne tikai vienas pasaules
intereses. Šī zeme kļuva par kaujas lauku, bet cīņas rezultāti ietekmēja
visas Dieva radītās pasaules… Sātans centās panākt, lai izskatītos, ka
viņš cīnās par mūsu Visuma brīvību.
Pat Kristum karājoties pie krusta, ienaidnieks bija apņēmies tā
sagrozīt un viltot Viņa vārdus, lai visi justos pārliecināti par Dieva
likumu tirānisko dabu. Kristus apbēdināšanai viņš personīgi izdomāja
vajadzīgo viltu, izplānoja ikkatru ļaunumu un satrauca cilvēku prātus.
Viņš pats skubināja cilvēkus izteikt nepareizus apvainojumus pret Būtni,
kas bija darījusi tikai labu. Viņš pats iedvesmoja nežēlīgos darbus,
kas pavairoja un palielināja nevainīgā un svētā Dieva Dēla ciešanas.
Ar šo savu rīcību sātans izkala ķēdi, ar kuru viņš pats tiks
saistīts… Nekritušais Visums varēs apliecināt Dieva taisnīgumu sātana
sodīšanā. Debesis pašas redzēja, kādas tās kļūtu, ja viņš būtu palicis
tajās…
Dieva likumu negrozāmība tika nopamatota dziļi ne tikai šīs pasaules
nedaudzo un ierobežoto radījumu prātos, bet visu Debesu Visuma
iedzīvotāju prātos… Vienā balsī tie slavēja Dievu kā taisnu, žēlojošu un
pašaizliedzīgu. – Manuskripts 1. 1902. g. 6. janv. „Dieva taisnība”.
[15]