„Un nav radījuma, kas Viņa priekšā apslēpts, bet viss ir atsegts un atklāts Viņa acīm. Viņam mēs esam atbildīgi” Ebrejiem 4:13.
Patiesībai iespējams uzvarēt vienīgi tad, ja dalībnieki staigā un
strādā ar nepārtrauktu Dieva klātbūtnes apziņu. Tiem vienmēr jāatceras,
ka uzticīgs liecinieks dzird katru viņu vārdu un vēro katru viņu soli kā
mājas dzīvē, tā ļaužu vidū. Kristum ir jābūt viņu Vadonim pie katra
plāna izstrādāšanas un pie katra darba sākšanas un beigšanas. Jebkuras
padomes locekļiem vajadzētu runāt un rīkoties tā, it kā priekškars būtu
atvilkts un tiem savas darba lietas vajadzētu kārtot visa Debesu Visuma
klātbūtnē. Jo īstenībā tas tā arī ir; šos darbiniekus vēro visas
Debesis. Plānojot agresīvu kara gājienu, lai nekur neizceļas paša es;
tam jābūt apslēptam, pilnīgi apslēptam Kristū…
Viss, kas būs kustināms, tiks kustināts, un paliks tikai tas, kas nav izkustināms.
Kungs prasa mūsu nedalīto mīlestību. Ja cilvēki Kungam nenododas ar
visu sirdi, tad pārbaudījumos un grūtībās tie neizturēs. Kad ienaidnieks
pret viņiem vērsīs savus sakārtotos spēkus un cīņa liksies grūta, tieši
tajā laikā, kad ienaidnieka atsišanai būs vajadzīgs viss intelektuālais
spēks, kā arī gudras vadības smalkjūtība un neizmantotās rezerves, tad
tie, kas visu dara ar pus sirdi, pagriezīs savus ieročus paši pret
saviem kareivjiem: tie vājinās rokas, kurām vajadzētu būt stiprām kara
vešanai. Dievs pārbaudīs visus, kas saņēmuši patiesības atziņu, lai
redzētu vai viņiem var uzticēt Kunga karu, kad uzmāksies virsniecības un
varas un šīs pasaules tumsas valdnieki un ļaunie gari gaisā. Mūs gaida
bīstamas dienas un mēs varam būt droši vienīgi, ja ik dienas saņemam
Dieva atgriezošo spēku – nododot sevi pilnīgi Viņam, lai darītu Viņa
prātu un staigātu Viņa vaiga gaismā. (Skat. 1. Pēt. 2:9).
Tagad, kad mēs jau stāvam pie apsolītās zemes robežām, lai neviens
neatkārto neuzticīgo izlūku grēku. Viņi atzina, ka zeme, kuru tie gāja
izlūkot, bija laba zeme, bet viņi paziņoja, ka tās iedzīvotāji ir
stipri, ka tur ir arī milži un, ka viņi paši, salīdzinot ar tiem, šo
ļaužu acīs un paši savās acīs, bija kā sienāži. Visas grūtības tika
pārspīlētas un padarītas par šķietami nepārvaramiem šķēršļiem… Un tā
viņi ar savu neuzticību saraudzēja visu draudzi. – Manuskripts 6. 1892.
g. 5. janvāris. „Darbs Kristus rindās”.
[14]