„Turiet par lielu godu, klusi dzīvojot darīt savu darbu un strādāt
savām rokām, kā mēs jums to esam piekodinājuši, lai jūsu dzīve būtu
nevainojama arī to priekšā, kas ir ārpusē, un mums ne pie viena nebūtu
jāgriežas savās vajadzībās” 1. Tesaloniķiešiem 4:11-12.
Daudzi uzskata darbu par lāstu, kura autors esot dvēseļu
ienaidnieks. Tāds uzskats ir kļūda. Dievs cilvēkiem devis darbu kā
svētību – prāta nodarbināšanai, viņa organisma stiprināšanai un viņa
spēju attīstīšanai. Ādams strādāja Ēdenes dārzā un savā garīgajā un
fiziskajā rosmē, viņš atrada savai svētajai esamībai vislielāko prieku.
Kad nepaklausības dēļ viņu izdzina no šīs skaistās mājvietas un
dienišķās maizes iegūšanai viņš bija spiests cīnīties ar ietiepīgo zemi,
arī tad šis darbs sniedza atvieglojumu viņa noskumušajai dvēselei un
viņu sargāja no kārdināšanām.
Saprātīgs darbs ir pilnīgi nepieciešams cilvēka labklājībai un
laimei. Tas vāju padara stipru, neuzņēmīgu pārvērš drosmīgā, nabagu dara
bagātu un aplaimo nelaimīgo. Mūsu dažādie pienākumi ir doti
proporcionāli mūsu dažādām spējām, un Dievs sagaida atbilstošus augļus
no talantiem, kurus Viņš devis Saviem kalpiem. Ne mums piemītošo talantu
lielums noteic atalgojumu, bet veids, kā mēs to izlietojam – uzticības
pakāpe, kādā mēs izpildām dzīves pienākumus, lielus vai mazus.
Kūtrums ir gandrīz vislielākais lāsts, kas var piemeklēt cilvēku, jo
tā pēdās iet netikumība un noziegumi. Sātans glūn savā paslēptuvē,
gatavs pārsteigt un iznīcināt nepiesardzīgos, kuru brīvais laiks dod
iespēju ienaidniekam zem pievilcīgas maskas iegūt šo ļaužu labvēlību.
Nekad viņš negūst lielākus panākumus, kā ejot pie cilvēkiem viņu no
darba brīvajā laikā.
Vislielākais lāsts, kas seko bagātībai, ir modē nākušais uzskats, ka
darbs cilvēku pazemo. „Redzi, tas bija tavas mātes Sodomas noziegums:
lepnība, maizes pilnība un dzīve bez bēdām; tāda bija viņas un viņas
meitu dzīve. Bet nabagam un trūkuma cietējam tā nesniedza palīdzīgu
roku” (Ec. 16:49). Šeit Svētajos Rakstos mums atklāti kūtruma briesmīgie
rezultāti. Tas izsauca šo līdzenuma pilsētu bojā eju. Kūtrums novājina
prātu, pazemo dvēseli, samaitā izpratni, pārvērsdams lāstā to, kas bija
dots kā svētība. – „Signs of the Times”, 1882. g. 4. maijā.
[134]