„Kas noliedz savu ļauno darbu, tas tam neizdodas, bet kas tajā
atzīstas un turpmāk tā vairs nedara, tas izpelnīsies žēlastību” Salamana
pamācības 28:13.
Babiloniešu tērpa un nožēlojamas zelta un sudraba mantas dēļ Ākans
bija ar mieru pārdot sevi ļaunajam, izsaukt pār savu dvēseli Dieva
lāstu, atteikties no tiesībām uz lieliem īpašumiem Kanaānā un zaudēt
visas izredzes nākotnē iegūt nemirstīgu mantojumu uz atjaunotās zemes…
Tik liela bija viņa nekaunība un pretošanās griba, ka pat līdz
pēdējam mirklim Jozua baidījās, ka viņš uzstās par savu nevainību un
izsauks draudzes līdzjūtību pret sevi, liekot tai negodīgi izturēties
pret Dievu. Viņš nebūtu atzinis savu vainu, ja ar tādu rīcību necerētu
novērst sava nozieguma sekas. Šī cerība viņā pamodināja šķietami atklāto
savas vainas atzīšanu un ar grēku saistīto sīkumu izstāstīšanu. Tā
vainīgie atzīs savus grēkus, nosodīti un bez cerības stāvot Dieva tiesas
priekšā, kad ikkatra lieta tiks izšķirta dzīvībai vai nāvei. Tad
atzīšanās tiks izteikta par vēlu, lai glābtu grēcinieku.
Daudzi, kas sevi dēvē par kristiešiem, atzīst savus grēkus līdzīgi
Ākanam. Viņi vispārīgi atzīst savu necienīgumu, bet atteiksies izsūdzēt
tos grēkus, kuru vaina gulstas uz viņu sirdsapziņas un, kas izsaukuši
Dieva nepatiku pār Viņa ļaudīm. Tā daudzi apslēpj savtības grēkus,
krāpšanu, negodīgu izturēšanos pret Dievu un kaimiņiem, grēkus ģimenē un
daudzus citus, kurus pienāktos atklāti atzīt.
Patiesa grēku nožēla izraisās, apzinoties grēka pretīgo raksturu.
Taču vispārīgas grēku atzīšanās nemostas no patiesas dvēseles zemošanās
Dieva priekšā. Tās grēciniekam ļauj pašapmierināti turpināt līdzšinējo
rīcību, līdz viņa sirdsapziņa nocietinās, un brīdinājumi, kas kādreiz
viņus uztrauca, vairs neizraisa nekādas briesmu izjūtas, un, laikam
paejot, viņa grēcīgā rīcība tam šķiet pavisam pareiza. Pārāk vēlu viņa
grēki to atradīs tajā dienā, kad tos uz visiem laikiem vairs nevarēs
nomazgāt ne ar upuriem, ne ar ziedojumiem. Liela starpība ir starp
piekrišanu pierādītam faktam un to grēku atzīšanu, kurus zinām tikai mēs
paši un Dievs. – „Signs of the Times” 1881. g. 5. maijā.
[135]