„Viņš nāca pie Savējiem, bet tie Viņu neuzņēma” Jāņa 1:11.
Viņš, kurš cilvēces ģimeni atpirka pats savām asinīm, katru pret
Viņa bērniem vērstu apvainojumu uzņem kā Viņa paša apvainošanu. Viņa
likumiem jākļūst par dievišķās aizsardzības vairogu, kas sargās ikkatru
dvēseli, kas Viņam uzticas.
Kad Kristus uzrādīja vainu un sacīja: „Vai, jums!”, Viņš vienmēr dziļi noskuma.
Tieši pirms nāves pie krusta, Viņš noraudzījās uz pilsētu
(Jeruzalemi) un raudāja par to, sacīdams: „Kaut arī tu šodien zinātu,
kas tev pie miera vajadzīgs!” (Lūk. 19:42). Tad Viņš uz brīdi apklusa.
Viņi bija nonākuši Eļļas kalna virsotnē un mācekļi, kuru acu priekšā
pēkšņi atklājās Jeruzaleme, gribēja izplūst slavas izsaucienos, bet
redzēja, ka viņu Skolotājs līksmības vietā centās apslāpēt asaras.
Kristus tuvojās Savas misijas noslēgumam un zināja, ka drīz pienāks
brīdis, kad Jeruzalemes pārbaudes laiks būs beidzies. Viņam negribējās
teikt liktenīgā sprieduma vārdus. Trīs gadus Viņš bija nācis, meklēdams
augļus, bet nebija atradis neko. Visus šos gadus Viņu nomāca viena
vēlēšanās – sniegt Savai nepateicīgajai un nepaklausīgajai tautai
svinīgus brīdinājumus un Debesu laipnos aicinājumus. Viņš ļoti ilgojās,
lai šī tauta pieņemtu Viņa vārdus.
Cik laipni un žēlojoši Viņš to bija aicinājis! Ar kādu rūpību Viņš
bija strādājis, lai Viņu sirdīs pamodinātu atziņu, ka Viņš ir Israēla
vienīgā cerība! Viņš tos nesa uz Savas sirds. Viņš darīja visu iespējamo
to glābšanai, un tomēr Sava šīs zemes darba noslēgumā Viņš, valdot
asaras, bija spiests teikt: „Jūs negribējāt nākt pie Manis, lai jums
būtu dzīvība”.
Pār Jeruzalemi savilkās dievišķu dusmu mākonis. Kristus redzēja
pilsētu ienaidnieku aplenktu. Viņš redzēja tās krišanu. Asaru apslāpētā
balsī Viņš izsaucās: „Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera
vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm” (42. p.).
Es sniedzu šo vājo ainojumu… tiem, kas šodien rīkojas tāpat,
atsakoties pieņemt Dieva žēlastības vēstis. – Vēstule 317a. 1905. g. 10.
aprīlī. „Mīļajiem brāļiem sludināšanas un ārstnieciskās misijas darbā”.
[110]