„Dievs Kungs Cebaot, kas ir tāds kā Tu? Stiprs ir Kungs, un Viņa
uzticība ir ap Viņu. Tu valdi pār trakojošu jūru; kad jūras viļņi ceļas,
Tu tos klusini” Psalmi 89:9-10.
Vakar brālis (Čārlzs) Čitendons (Chittendon) paņēma vairākus no mums
savā laivā līdzi uz ūdens… Mēs uz ūdens un jūrmalā pavadījām visu
dienu. Cauri Zelta vārtiem mēs izbraucām okeānā… Viļņi bija lieli un mēs
lieliski tikām svaidīti uz augšu un leju… Šļakatas gāzās pār mums.
Modrais kapteinis lika atskanēt savām pavēlēm un daudzas rokas tūlīt
paklausīja. Pūta stiprs vējš un es savā dzīvē nekad kaut ko tādu nebija
piedzīvojusi.
Šodien man vajadzētu rakstīt par Kristus staigāšanu virs ūdens un
vētras klusināšanu. Ak, kā šī aina iespiedusies manā atmiņā!… Dieva un
Viņa darbu varenība savaldzinājusi manas domas. Viņš satur vēju Savās
rokās. Viņš valda pār ūdeņiem. Dieva skatījumā mēs, ierobežotas būtnes,
bijām kā puteklīši virs plašajiem un dziļajiem Klusā okeāna ūdeņiem,
tomēr Debesu eņģeļi no Viņa augstās godības bija sūtīti sargāt šo veco
buru kuģīti, kas traucās pāri viļņiem.
Cik dzīvi es varēju iztēloties savā priekšā mācekļus laivā cīnāmies
ar viļņiem! Nakts bija tumša un vētraina. Kunga nebija ar viņiem. Viļņi
bija lieli un vējš pūta pretī. Ja ar viņiem būtu bijis Jēzus, viņu
Pestītājs, tiem nebūtu jābaidās. Visas garās, nogurdinošās nakts laikā,
tie strādāja ar saviem airiem, laužot ceļu caur viļņiem un pretvēju. Tos
nomāca briesmu un šausmu izjūta. Tie bija stipri vīri, kas bija raduši
skatīties briesmām un grūtībām acīs, un kurus nevarēja tik viegli
iebaidīt.
Viņi cerēja kādā noteiktā vietā laivā uzņemt savu Pestītāju, bet kā
lai tie bez Viņa aizsniedz kaut šo vietu? Visas pūles likās veltīgas, jo
vējš pūta pretī. Airētāju spēki bija izsmelti, bet nežēlīgā vētra
nerimās un turpināja negantā niknumā raidīt pret laivu vilni pēc viļņa,
it kā vēlēdamies ieraut dzelmē laivu kopā ar visiem braucējiem. Ak, kā
viņi ilgojās pēc Jēzus!
Vislielākajā briesmu brīdī, kad viņi jau bija atteikušies no cīņas
un visu uzskatīja par zaudētu, zibens gaismas uzliesmojumā, ceturtās
nakts sardzes laikā, viņi ierauga Jēzu staigājam pa ūdens virsu. Jēzus
viņus nebija aizmirsis! Viņa modrais skats maigā līdzjūtībā un žēlojošā
mīlestībā bija vērojis tos visas briesmīgās vētras laikā. Viņu
vislielākajā vajadzības brīdī Viņš bija pie tiem. – Vēstule 5. 1876. g.
11. aprīlī, Džeimsam Vaitam.
[111]