Ak, kaut Dieva ļaudīm būtu priekšstats par iznīcībai nolemtajām tūkstoš pilsētām, kas gandrīz pilnīgi nodevušās elku pielūgšanai! (..)
Nesen es vēroju ļoti iespaidīgu ainu. Redzēju milzīgu uguns bumbu, kas nokrita starp jaukiem dzīvojamajiem namiem un izraisīja to pēkšņu bojāeju. Dzirdēju kādu sakām: "Mēs zinājām, ka Dieva sods nāks pār pasauli, bet nezinājām, ka tas nāks tik drīz." Citi bilda: "Jūs zinājāt? Kāpēc gan jūs mums to neteicāt? Mēs to nezinājām." Tādas valodas bija dzirdamas visur. (..)
Drīz starp tautām celsies plaši nemieri, — nemieri, kas nerimsies līdz Jēzus atnākšanai. Mums jāturas cieši kopā tā, kā nekad agrāk, — kalpojot Tam, kas ir sagatavojis savu troni Debesīs un kura valdība pārvalda visu. Dievs nav aizmirsis savus ļaudis, un mūsu spēks ir neaizmirst Viņu.
Dieva sods nāk pār zemi. Kari un karu daudzināšana, bojāeja ugunī un ūdenī skaidri liecina, ka bēdu laiks, kuram jāpieņemas spēkā līdz pašam galam, ir jau klāt. Mēs nedrīkstam zaudēt laiku. Pasauli sajauc karošanas gars. Daniēla grāmatas 8. nodaļas pravietojumi ir gandrīz sasnieguši savu galīgo piepildījumu. (..)
Pagājušās piektdienas rītā, īsi pirms pamošanās, man tika parādīta ļoti iespaidīga aina. Man likās, ka mostos no miega, bet atrodos citur, ne mājās. Pa logiem es ievēroju milzu ugunsgrēku. Lielas uguns bumbas uzkrita mājām, un no šīm bumbām uz visām pusēm lidoja uguns bultas. Bija neiespējami saskaitīt iedegtos ugunssārtus, un daudzas vietas tika iznīcinātas. Ļaužu šausmas bija neaprakstāmas.
Dažādu nāciju pilsētas sagaida bargi pārbaudījumi, tomēr Dievs tās nepiemeklēs savās bargajās dusmās, ja dažas dvēseles saraus saites ar ienaidnieka māņiem, nožēlos grēkus un atgriezīsies, kamēr tautas masas krāj dusmas dusmu dienai.