Lai tikai parādās kāds skeptiķis, kurš dzīvē nevēlas saskaņoties ar Bībeles principiem, bet cenšas runāt visiem pa prātam, - cik drīz kļūs redzama ļaužu šķira, kas nav vienota ar Dieva darbu! Turpretī tie, kas ir atgriezušies un nopamatoti patiesībā, tāda vīra uzvedībā vai mācībā neatradīs neko patīkamu un derīgu. Bet ļaudis ar nepilnīgu raksturu, netīrām rokām un nesvētu sirdi, kuru dzīves ieradumi ir izlaidīgi, kuri ir nelaipni mājās vai neuzticami darījumos, nešaubīdamies pieņems šos viņiem piedāvātos jaunos uzskatus. Par katra cilvēka patieso būtību un viņa mācības dabu visi, ja vien to vēlas, var spriest pēc tā sekotāju rakstura.
Tie, kam visvairāk iebildumu pret liecībām, pa lielākajai daļai ir ļaudis, kas tās nav lasījuši, tāpat kā ar neticību Bībelei parasti lielās tādi, kas [46] pavisam maz pazīst tās mācības. Viņi labi saprot, ka šie raksti tos notiesās, tāpēc to atmešana viņiem sniedz zināmu drošības sajūtu grēcīgajā dzīvesveidā.
Maldu valdzinošā vara
Maldos un neticībā ir spēks, kas liek apmulst un valdzina prātu. Šaubīties un kopt neticību, lai attaisnotu novirzīšanos no pareizā ceļa, ir daudz vieglāk nekā šķīstīt savu dvēseli, ticot un paklausot patiesībai. Pat ja labākie iespaidi tad kādā izraisa vēlēšanos atgriezties, tas atrod, ka ir tā sapinies sātana valgos kā muša zirnekļa tīklā, un, šķiet, ir veltīgi pūlēties, lai atbrīvotos no viltīgā ienaidnieka izliktajiem slazdiem, jo tas reti kad izdodas.
Ja cilvēki reiz sevī uzņēmuši šaubas un neticību Dieva Gara Liecībām, tad tie tiek stipri kārdināti cieši turēties pie saviem citu priekšā izteiktajiem uzskatiem. Viņu izstrādātās teorijas un iedomas aptumšo prātu, neielaižot nevienu pierādījuma staru par labu patiesībai. Nezināšanas izraisītas šaubas, lepnums vai mīlestība uz grēcīgiem ieradumiem dvēseli sasaista važās, kas reti kad tiek salauztas. Kristus un tikai Viņš var sniegt to pārvarēšanai nepieciešamo spēku.
Dieva Gara Liecības tika dotas ar mērķi vadīt cilvēkus pie Viņa novārtā pamestā Vārda. Ja šīs vēstis neievēro, Svētais Gars vairs nevar dvēselei piekļūt, un kādi līdzekļi tad Dievam vēl atliek, lai aizsniegtu maldošos un parādītu tiem viņu patieso stāvokli?
Draudzes, kas nodevušās iespaidiem, kuri samazina ticību liecībām, ir nespēcīgas un svārstīgas. Daži sludinātāji strādā, lai ļaužu uzmanību piesaistītu sev. Kad citi cenšas kaut ko šiem sludinātājiem aizrādīt, tie jūtas neatkarīgi un iebilst: “Draudze manu darbību atzīst par labu.”
Jēzus sacīja: “Ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk gaismā, lai viņa darbi netiek norāti.” Daudzi šodien staigā pa līdzīgiem ceļiem. [47] Liecībās sīki aprakstīti tieši tie grēki, kuros viņi vainīgi, tāpēc viņi nevēlas tās lasīt. Ir ļaudis, kas jau kopš jaunības no liecībām saņēmuši brīdinājumus un rājienus, bet vai viņi ir labojušies un staigājuši gaismā? – Nepavisam. Tie joprojām nododas tiem pašiem grēkiem, viņiem ir tie paši rakstura trūkumi. Šie ļaunumi sabojā Dieva darbu un atstāj savu iespaidu uz draudzēm. Darbs, kuru Kungs vēlas paveikt kārtības ieviešanai draudzēs, paliek nepadarīts, tāpēc ka atsevišķi to locekļi – un it paši draudžu vadītāji – nevēlas laboties.
Daudzi gan saka, ka pieņem liecības, bet to iespaidam nepakļauj ne dzīvi, ne raksturu. Iecietība pret kļūdām tās nostiprina, līdz cilvēks, bieži norāts un atstājis rājienus neievērotus, zaudē pašsavaldīšanās spēku un nocietinās pārkāpumos. Ja viņš ir pārstrādājies, ja viņu pārņem nogurums, tam vairs nav morālā spēka pacelties pāri neuzvarētajiem rakstura trūkumiem; tie kļūst arvien spēcīgāki un beidzot to pārvalda pilnīgi. Ja pārbaudot viņam jautāsiet: “Vai Dievs jau agrāk ar liecībām nenorāja šo noslieci tavā raksturā?” - viņš atbildēs: “Tik tiešām, es saņēmu rakstītu liecību, ka šajā ziņā rīkojos nepareizi.” – “Bet kāpēc tad tu neatstāji nepareizos ieradumus?” – “Es domāju, ka rājienā jābūt kādai kļūdai; ko es sapratu – to pieņēmu, bet, ko nesapratu, to uzskatīju vienīgi par vēstneses pašas domām, tāpēc arī rājienu neatzinu par pareizu.”
Dažos gadījumos tieši tās rakstura kļūdas, kuras Dievs gribēja, lai viņa kalpi saskatītu un izlabotu, bet kuras tie atteicās atzīt, šiem cilvēkiem ir maksājušas dzīvību. Viņi sava mūža dienas varēja aizvadīt kā gaismas kanāli. Dievs vēlējās, lai tie dzīvotu, tāpēc tos pamācīja, kā pareizi rīkoties, lai spētu saglabāt savus fiziskos un garīgos spēkus un pieņemami Viņam kalpot; un, ja tie būtu atzinuši Dieva padomu un kļuvuši tādi, kādus Kungs tos vēlējās redzēt, tad tie varētu prasmīgi paaugstināt patiesību, būtu vīri, kas bauda mūsu ļaužu mīlestību un uzticību. Bet tagad viņi guļ [48] kapā, jo neatzina, ka Dievs tos pazīst labāk, nekā viņi paši sevi. Kunga domas nebija viņu domas, un Kunga ceļi nebija viņu ceļi. Šie vienpusīgie cilvēki uz darbu ir atstājuši iespaidu it visur, kur strādāja. Viņu vadītās draudzes ir ļoti novājinātas.
Dievs cilvēkus norāj tāpēc, ka Viņš tos mīl. Kungs vēlas, lai tie būtu stipri Viņa spēkā, lai tiem būtu līdzsvarots prāts un harmoniski attīstīts raksturs; tad tie varētu kļūt par priekšzīmi Dieva ganāmpulkam, ar pamācībām un piemēru vadot to tuvāk Debesīm. [Manuscript 1, 1883.]
Liecību pētīšana, meklējot attaisnojumu
Daži, kas nevēlas pieņemt gaismu, bet priekšroku dod staigāšanai
pašu izvēlētajos ceļos, pētīs liecības ar mērķi atrast kaut ko tādu, kas
stiprinātu neticības un nepaklausības garu. Tādā veidā radīsies
šķelšanās, jo gars, kas vada uz liecību kritizēšanu, tos pamudinās
novērot brāļus, lai viņos atrastu kaut ko nosodāmu. [Manuscript 73,
1908]
Sātana pēdējā krāpšana
Sātans (..) pastāvīgi izdomā dažādas viltības, lai vestu ļaudis prom no patiesības. Pašas pēdējās krāpšanas nolūks būs atņemt jebkādu iespaidu Dieva Gara liecībai. “Kur nav atklāsmes, tur tauta kļūst mežonīga un nevaldāma.” (Sal. pam. 29:18) Lai iedragātu Dieva atlikušo ļaužu uzticību patiesajai liecībai, ienaidnieks strādās visai atjautīgi, dažādos veidos un ar visdažādākajiem līdzekļiem. [Letter 12, 1890.]
Pret liecībām tiks iedvesmots sātanisks naids. Velns centīsies iznīcināt draudžu uzticību liecībām, jo viņam nav tik viegli krāpt un ievest dvēseles maldos, ja tiek ievēroti Dieva Gara brīdinājumi, rājieni un padomi. [Letter 40, 1890.] [49]