(Šīs nodaļas materiāls draudzē parādījās 1913. gadā)
Darba apskats
(Sanatorijā, Kalifornijā, 1906. gada 8. jūlijā)
Dārgais brāli!
Ir daži, kas domā, ka viņi spēj noteikt tā darba raksturu un nozīmi,
kuru Kungs man licis darīt. Par mērauklu liecību novērtēšanai tie
pieņem paši savu spriedumu un izpratni.
Mans Skolotājs teica: Saki šiem cilvēkiem, ka Dievs tiem nav uzticējis liecību rakstura izsvēršanas, to šķirošanas un vērtēšanas darbu. Tie, kas to darīs, savos secinājumos noteikti kļūdīsies. Kungs vēlas redzēt ļaužu uzticību tieši viņiem norādītajā pienākumā. Ja tie staigās pa Viņa ceļu, tad arī skaidri sapratīs, ka man nozīmētais darbs nav cilvēcisks izdomājums.
Tiem, kas rūpīgi lasa liecības no pašām pirmajām to iznākšanas dienām, nav jāapmulst, domājot par to [50] izcelsmi. Ar Dieva Gara palīdzību uzrakstītās daudzās grāmatas sniedz dzīvu pierādījumu par to raksturu.
Pašās pirmajās mūsu vēsts dienās sanāksmju brīžos pār dažiem no mums bieži nāca Dieva Gars, un es tiku paņemta atklāsmē. Kungs sniedza tādu gaismu un tik nepārprotamus pierādījumus, tādu mieru, cerību un prieku, ka mūsu lūpas Viņu nemitīgi slavēja.
Literāru palīgu atbalsts
Kamēr vēl bija dzīvs mans vīrs, viņš palīdzēja un deva padomus, kā saņemtās vēstis labāk nosūtīt. Mēs pastāvīgi nemitīgi ceļojām. Dažreiz man gaisma tika dota naktīs, citreiz dienā, pirms lielām sanāksmēm. Atklāsmēs iegūto informāciju es uzticīgi pierakstīju, kad vien šim darbam bija nepieciešamais laiks un spēks. Pēc tam, kad vielu bijām kopīgi pārbaudījuši, mans vīrs izlaboja gramatiskās kļūdas un izsvītroja liekos atkārtojumus. Tad to rūpīgi pārrakstīja un nosūtīja attiecīgajām personām vai arī uz tipogrāfiju.
Darbam paplašinoties, rakstu sagatavošanā izdošanai palīgā nāca vēl citi. Pēc mana laulātā drauga nāves šajā pasākumā iesaistījās uzticīgi palīgi, kas nenogurstoši strādāja, pārrakstot liecības un sagatavojot iespiešanai jaunus rakstus.
Bet izplatītās baumas, ka kādam no palīgiem būtu atļauts pievienot savus papildinājumus vai grozīt manis paustās vēsts nozīmi, nav patiesas.
Atrodoties Austrālijā, Kungs mani pamācīja, ka V. C. Vaitu vajadzētu atbrīvot no daudziem citiem pienākumiem, ko brāļi vēlējās viņam uzlikt, lai tas būtu brīvāks un vairāk varētu palīdzēt man Kunga uzticētajā darbā. Tika dots apsolījums: “Es likšu savu Garu uz viņu un došu tam gudrību.”
Kopš atgriešanās Amerikā es vairākkārt esmu saņēmusi pamācību, ka Kungs V. C. Vaitu ir devis man par palīgu un šai darbā viņu apveltīs ar savu Garu. [51]
Īstais laiks un piemērotākais veids
Ir nepieciešams daudz gudrības un veselīgu spriešanas spēju, ko svētījis Dieva Gars, lai zinātu īsto laiku un veidu sniegtās pamācības nodošanai. Kad norājamo personu prāts vēl atrodas spēcīgu maldu varā, pilnīgi dabiski , ka tās liecībai pretosies; un tiem, kas reiz nostājušies pretī, arī vēlāk būs grūti savu netaisnību atzīt.
Pašā darba iesākumā, kad Kungs deva vēstis kādu vadošo brāļu klātbūtnē, mēs ar viņiem apspriedāmies, kā šīs pamācības vislabāk pasniegt ļaudīm. Reizēm tika nolemts atsevišķas daļas no vēsts visu sanākušo ļaužu priekšā nelasīt. Citreiz atkal tie, kuru rīcība tika norāta, lūdza, lai tās lappuses, kas pievērsa uzmanību viņu kļūdām un tiem draudošajām briesmām, izlasītu arī citiem, lai arī tie no tām varētu gūt kādu labumu.
Bieži pēc norājošo liecību izlasīšanas notika sirsnīga atzīšanās. Tad mēs vienojāmies lūgšanās, un Kungs tiem, kas bija izsūdzējuši savus pārkāpumus, atklājās ar piedodošu žēlastību. Liecību pieņemšana mūsu sanāksmēs ienesa bagātas Dieva svētības.
Es uzticīgi cenšos uzrakstīt visu, ko dievišķais Padomdevējs man laiku pa laikam ir sniedzis. Atsevišķas daļas no tā tūlīt nekavējoties tiek nosūtītas, lai apmierinātu darba neatliekamās vajadzības. Pārējās vēstis tiek paglabātas, līdz apstākļu attīstība man skaidri uzrāda, ka pienācis laiks tās izlietot. Šad un tad vadošajos sludinātājos un ārstos ir izpaudusies tieksme vēstis noraidīt, un es tiku pamācīta tādos brīžos nenodot liecības viņu rokās, jo, pakļaujoties garam, kas kārdināja un uzvarēja Ādamu un Ievu, viņi prātu un sirdi bija atvēruši ienaidnieka kontrolei. Atrazdamies uz nepareiza ceļa un maldinošu iedomu varā, viņi liecībās izlasītu to, kā tur nemaz nav, - to, kas saskan ar iepriekš dzirdētajām [52] nepareizajām ziņām. Lasīdami liecības savu pašu iekuru gaismā, tie pieviltos paši un pieviltu arī citus.
Dažreiz, kad ir uzrakstīti ļoti asi un noteikti rājieni, tie kādu laiku netiek izpausti, kamēr es ar personīgu sarakstīšanos cenšos mainīt šo cilvēku domas, kam tie adresēti. Ja visas pūles ir nesekmīgas, vēstis, nemazinot rājiena vai pārmetuma spēku, tomēr tiek nosūtītas, vienalga, vai attiecīgās personas uzklausīs, vai atmetīs vēstī izteikto patiesību.
Ja tie, uz kuru kļūdām tiek norādīts, atzīst savu ļauno rīcību, tad ienaidnieka valdzinošais spēks var tikt salauzts. Ja viņi savus grēkus nožēlo un atstāj, Dievs ir uzticīgs un taisns, Viņš šos pārkāpumus piedod un tos šķīsta no visas netaisnības. Grēkus piedodošais Pestītājs Kristus tiem noņem netīrās drēbes, pretī sniedzot jaunu ietērpu un uzliekot galvā tīru cepuri. Bet, kamēr vien tie atsakās novērsties no netaisnības, viņi nespēj attīstīt raksturu, kas varētu izturēt lielās tiesas dienas pārbaudi.
Bieži man tiek atklāta atsevišķu cilvēku nepareizā rīcība, un es saņemu pavēli nest viņiem šo rājienu un brīdinājumu saturošo vēsti.
Man ir zināms, ka daudzi, kas pievēršas ienaidnieka maldus saturošajām atziņām, šo darbu nosauks par viltus pravieša darbu un liecības izskaidros tā, lai Dieva patiesība pārvērstos melos. Sātans ir modrs; un daži, kurus Kungs pagātnē ir izlietojis savā darbā, bet kuri atļāvuši sevi piekrāpt, tiks pamudināti sniegtās vēstis izlietot nepareizi. Nevēloties uzklausīt rājienu, atsakoties pieņemt padomu, labot savu rīcību un darīt norādīto darbu, tie draudzei dotās vēstis iztulkos nepareizi un ievedīs apmulsumā arī daudzus citus.
Tomēr man dotās vēstis ir jānes tālāk tik ilgi, kamēr vien Kungs to vēlēsies. Viņš mani nav sūtījis novērst itin visus neticīgajās sirdīs auklētos pārpratumus. Arī grūtības vairosies tik ilgi, [53] cik ilgi paliks atvērtas durvis kārdinātāja priekšlikumiem. To cilvēku sirds, kuri nevēlas nākt gaismā, ir pieejamas neticībai.
Ja mans laiks un spēks tiek izšķiests tādām lietām, tad tas kalpo sātana mērķim. Kungs man ir pavēlējis: “Sniedz liecības! Tev nav jānokārto grūtības; tavs pienākums ir norāt nepareizo rīcību un atklāt Kristus taisnību!”
Atgadījums
Reiz, vēsts pirmajās dienās, tēvs Batlers un vecākais sludinātājs Hārts nonāca šaubās par liecībām. No lielā pārdzīvojuma tie vaidēja un nopūtās, bet zināmu laiku sava apjukuma iemeslus nevienam neatklāja. Tomēr, spiests uzrādīt savu neticīgo izteicienu un rīcības pamatojumu, vecākais sludinātājs Hārts atsaucās uz mazu brošūru, kas bija publicēta kā māsas Vaitas atklāsmes, izsakot drošu pārliecību, ka tur dažas atklāsmes tomēr nav ietvertas. Lielas sanāksmes priekšā abi brāļi noteikti apliecināja, ka tagad šim darbam ir zaudējuši uzticību.
Tad mans vīrs šo nelielo brošūru pasniedza vecākajam sludinātājam Hārtam un lūdza izlasīt, kas rakstīts titullapā. “E. G. Vaitas kundzes kristīgo piedzīvojumu un atziņu īss apraksts,” - tas lasīja.
Kādu brīdi valdīja klusums, bet tad mans vīrs paskaidroja, ka mums ļoti trūkst līdzekļu, tāpēc sākumā varējām iespiest tikai nelielu brošūru; un tūlīt brāļiem apsolīja, ka, tiklīdz būs pietiekoši daudz naudas, atklāsmes tiks publicētas daudz pilnīgākā veidā grāmatās.
Vecākais sludinātājs Batlers jutās dziļi aizkustināts un, paskaidrojumu dzirdējis, aicināja: “Zemosimies Dieva priekšā!” Sekoja lūgšanas, asaras un atzīšanās, kādu mēs reti kad esam piedzīvojuši.
Tēvs Batlers vēl piebilda: “Brāli Vait, piedod man; es baidījos, ka jūs slēpjat mums nepieciešamo gaismu1 Piedod man, māsa Vaita!” Un tad brīnišķā veidā pār sapulci nāca Dieva spēks. [The Writing and Sending Out of the Testimonies to the Church, pp. 3-9.] [54]
Darbs un palīgi
(Sanatorijā, Kalifornijā, 1907. gada 23. oktobrī)
Dārgo brāli [F. M.] Vilkok:
Es saņēmu un izlasīju Tavu pēdējo vēstuli. Par māsu, kas domā, ka viņai bija paredzēta vieta, kuru tagad ieņem Elena Vaita, jāsaka sekojošais: “Viņa var būt godīga, tomēr noteikti ir pievilta.”
Apmēram gadu pēc vīra nāves es jutos ļoti nespēcīga, un varēja sagaidīt, ka dzīvošu vairs tikai pavisam īsu laiku. Heldzburgas telts sanāksmē mani ienesa plašajā teltī, kur notika liela mūsu ļaužu sanāksme. Es lūdzu, lai mani pieceļ no dīvāna, uz kura gulēju, un palīdz nokļūt līdz runātāja paaugstinājumam, jo gribēju klātesošajiem teikt dažus atvadu vārdus. Kad mēģināju runāt, pār mani nāca Dieva spēks, kas caurstrāvoja visu būtni. Daudzi no tuvumā esošajiem ievēroja, cik es biju vāja, ka seja un rokas bija tik bālas, it kā pilnīgi bez asinīm, bet tiklīdz sāku runāt, viņi redzēja kā pārmainās manu lūpu un sejas nokrāsa un atzina, ka manā labā ir noticis brīnums. Es dziedināta stāvēju ļaužu priekšā un brīvi runāju.
Pēc šī piedzīvojuma saņēmu gaismu, ka Kungs mani uzcēlis, lai es vēl daudzās zemēs nestu liecību par Viņu, un ka Viņš man sniegs darbam nepieciešamo žēlastību un spēku. Tāpat tika atklāts, ka manam dēlam V. C. Vaitam jākļūst par manu palīgu un padomdevēju, ka Kungs viņam dos gudrību un skaidru izpratni. Man rādīja, ka Kungs pats viņu vadīs, ka viņš nenonāks maldos, jo atzīs Svētā Gara vadību un palīdzību.
Es saņēmu apstiprinājumu: “Darbā, ko Kungs tev devis, tu neesi viena. Dievs tevi pamācīs, kā ļaudīm pasniegt patiesību tās vienkāršībā. Patiesības Dievs tevi stiprinās, dodot pārliecinošus pierādījumus, ka Viņš tevi vada. Dievs tev dos savu Svēto Garu; tevi pavadīs Viņa žēlastība, gudrība un uzturošais spēks... [55]
Kungs būs tavs Skolotājs. Tu sastapsies ar maldinošiem iespaidiem; tie nāks visdažādākos veidos - gan kā panteisms, gan citās neticības formās; bet ej, kur Es tevi vadīšu, un tu būsi drošībā. Es likšu savu Garu uz tavu dēlu un stiprināšu viņu darbā. Viņam ir pazemīgs raksturs. Kungs viņu ir izvēlējies, lai tas veiktu īpašus pienākumus Dieva darbā. Viņš ir dzimis šim uzdevumam.”